Tur, kur piedzimst Dievs, dzimst cerība; un tur, kur dzimst cerība, cilvēki no jauna atrod savu cieņu. (Francisks, Urbi et orbi, 25.12.2015.)
Ir sācies Advents un līdz ar to arī jaunais liturģiskais gads Baznīcā. Ko ir vērts zināt par šo gaidīšanas un cerības laiku? Vārds „Advents” (latīņu valodā adventus) nozīmē atnākt, tuvoties un ir attiecināms uz Kristus atnākšanu, Viņa piedzimšanu. Adventa laiks ir dots, lai mēs sagatavotos Kristus dzimšanas svētkiem. Sākotnēji Advents ilga četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem. Mūsdienās Advents iekļauj tikai četras svētdienas pirms svētku vigīlijas, no kurām pēdējā var iekrist 24. decembrī.
Adventa laikam ir divas daļas: pirmajā daļā, kas iesākas ar Adventa pirmo svētdienu un ilgst līdz 16. decembrim, Bībeles teksti runā par Kristus otrreizējo atnākšanu laiku beigās un gatavo mūs uz sastapšanos ar Kristu, kurš ir tasinīgs un arī žēlsirdīgs Tiesnesis. Katehēze par Viņa otrreizējo atnākšanu godībā ir principiāli svarīga. Tā skar cilvēka dzīves pašus pamatus, jo izklāsta kristīgās ticības atbildi uz pamatjautājumu, kas ir būtisks visos laikmetos: „No kurienes mēs nākam?”, „Kurp ejam?”, „Kāds ir mūsu galamērķis?”, „No kurienes nāk un kurp aiziet viss, kas pastāv?” Šie dziļi eksistenciālie jautājumi nav atdalāmi viens no otra. Tie ir izšķiroši visas mūsu dzīves un rīcības jēgai un virzībai. Pēc savas dabas cilvēks ir reliģiska būtne un tieši šī transcendentālā dimensija padara viņa dzīvi vērtīgu un nozīmīgu. Neaizmirsīsim svētā Jāņa no Krusta vārdus: „Dzīves novakarē mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības.”
Adventa otrā daļa, kas sākas ar 17. decembri un ilgst līdz pat 24. decembrim, ir tieša gatavošanās Kristus dzimšanas svētkiem. Baznīcas tēvi runā par trīs Dieva atnākšanām: savā pirmajā atnākšanā Pestītājs bija redzams virs zemes un dzīvoja starp cilvēkiem. Kad pienāks Viņa otrreizējā atnākšana, tad visi cilvēki redzēs Kristus godību. Savukārt atnākšana, kas notiek starp pirmo un otro, ir apslēpta, un tikai izredzētie redz Kunga klātbūtni savā dzīvē, iegūdami pestīšanu. Kad notiek šī Kunga atnākšana? Svētie Raksti saka: šodien, šajā brīdī. Bībelē vārdam „šodien” ir būtiska nozīme, jo šodien Dievs vēlas mūs uzrunāt un atklāt savus nodomus, šodien Viņš mūs meklē un tieši tagad ir tas labvēlīgais laiks, lai nostātos Dieva priekšā un sastaptos ar Viņu. Mūsu dzīve ir ļoti trausla un neviens nezina, kāda būs rītdiena. Mums ir tikai šodiena, lai atgrieztos, lai mīlētu, darītu labu, palīdzētu citiem. Lai mēs labi izmantotu šo Adventa laiku, ikviens tiek aicināts spert septiņus soļus tuvāk Dievam.
Pirmais solis – ikdienas lūgšana. Lūgšana ir garīgās dzīves mēraukla. Ja cilvēks lūdzas, tad tas nozīmē, ka viņš dzīvo, bet, ja nelūdzas, mirst garīgi. Būtībā lūgties – tas ir atvērt savas sirds durvis Jēzum, lai Viņš varētu mūsos ienāk un visu sakārtot. Savukārt lūgšanas ignorēšana nozīmē šo durvju neatvēršanu Jēzum. Viņš grib palīdzēt, bet nevar, jo respektē mūsu izvēli.
Mājās novietotais Adventa vainags ir aicinājums sanākt ģimenei kopā uz lūgšanu. Vainags tiek gatavots no skuju koka zariem un rotāts ar četrām svecēm, kas tiek aizdedzinātas katrā nākamā svētdienā. Sveču aizdedzināšana nozīmē mūsu cerību uz Kristus atnākšanu. Katrai svecei ir arī simboliskā nozīme: pirmā svece simbolizē cerību, otrā – ticību, trešā – prieku, ceturtā – mīlestību. Kopīga lūgšana ģimenē ir bezgala vērtīga, – jo vairāk tādēļ, ka tā ļauj vecākiem nodot ticību nākamajām paaudzēm, veicina vienprātību, saticību, palīdz saglabāt vienotību un sniedz gandarījumu, redzot, ka visa saime – tēvs, māte, bērni – ir kopā.
Dārgie vecāki, rūpējieties par to, lai jūsu ģimene būtu mazā Baznīca, kurā godina Dievu, jo bez šīs garīgās dimensija dzīve kļūst ne tikai nabadzīgāka, bet zaudē jebkādu jēgu, harmoniju, skaistumu un prieku.
Otrais solis – piedalīšanās svētdienas dievkalpojumos un arī Rorātmisēs, kas ir veltītas Vissvētākās Jaunavas Marijas godam un tiek svinētas darbdienās, izņemot svētdienas un lielos svētkus. Saskaņā ar tradīciju šajās Misēs būtu jāpiedalās vecākiem ar bērniem, kuri nāk uz dievnamu ar svēcītēm, kas simbolizē viņu gatavību sekot Jēzum un to, ka viņi ir nomodā. Sveces gaisma izsaka gaidīšanas prieku. Rorātmise iesākas tumšā baznīcā, sveču gaismā. Tumsa simbolizē mūsu garīgo aklumu un atklāj arī patiesību par grēka realitāti. Par to, ka grēka sakne meklējama cilvēka sirdī. Elektriskā gaisma tiek ieslēgta brīdī, kad tiek dziedāts „Gods Dievam augstumos”. Tas ir mirklis, kad izzūd tumsa. Dažās draudzēs ir tāda tradīcija, ka bērni pie Dievmātes altāra speciālā kastītē saliek lapiņas ar uzrakstītiem labiem darbiem, kas izsaka viņu garīgo gatavošanos Kristus dzimšanas svētkiem.
Trešais solis – Adventa grēksūdze. Cilvēki priesterim mēdz sacīt: „Es nezinu, ko teikt grēksudzē, jo nevienu neesmu apzadzis un nevienu neesmu nositis.” Visbiežāk pie šāda secinājuma nonāk tie, kuri ir iegrimuši garīgā tumsā. Lai ieraudzītu, vai uzvilktās drēbes ir tīras, ir jāpieiet pie loga – pie gaismas. Tumšā istabā neredz putekļus un netīrumus. Tikai diena tos izgaismo. Tāpat ir arī ar mūsu sirdsapziņu. Ja kāds attālinās no Kristus, viņš nemana savus grēkus un pārliecināts saka: „Man grēku nav.” Dažreiz cilvēks tumsu mīl vairāk nekā gaismu tādēļ, ka ir pieradis pie saviem grēkiem. Taču, vienīgi atveroties Kristus gaismai un pazemīgi atzīstot savus pārkāpumus, mēs atradīsim patieso mieru un prieku. Tāpēc ir tik svarīgi regulāri doties pie grēksūdzes, īpaši jau Adventa laikā, lai saņemtu Dieva piedošanu un atgriešanās žēlastību.
Ceturtais solis – piedošana. Kāds gudrais ir teicis: „Ja tu vēlies būt laimīgs tikai īsu brīdi, atriebies, ja tu vēlies būt laimīgs vienmēr, piedod.” Piedošana ir grūta māksla un bez Dieva žēlastības piedošana būtu pienākums, kas pārsniedz cilvēciskās spējas. Jēzus saviem mācekļiem sacīja: „Ja jūs piedosiet cilvēkiem viņu vainas, arī Debesu Tēvs piedos jums jūsu grēkus. Bet, ja jūs nepiedosiet cilvēkiem, jūsu Tēvs nepiedos jums jūsu grēkus.” (Mt 6, 14-15) Dieva un cilvēku piedošanai jāiet kopsolī. Ja mēs vēlamies saņemt piedošanu un žēlsirdību, būsim žēlsirdīgi arī paši. Ielūkosimies sevī un pavaicāsim: vai esmu piedevis tiem, kas mani aizskāruši, kas pret mani slikti izturējušies, vai arī kurus es uzskatu par saviem ienaidniekiem? Reizēm ir tik grūti piedot, taču piedošana ir vislielākā un visvērtīgākā dāvana, ko mēs varam dāvāt citiem un arī paši sev, jo mums pašiem tā „maksā” dārgi, bet toties padara mūs līdzīgākus Kristum. Savukārt cilvēks, kurš neprot un negrib piedot, ir vislielākais ienaidnieks pats sev.
Piektais solis – Adventa apņēmšanās. Kādā draudzē Kristības sakramentu saņēma septiņgadīgs zēns. Viņš bija tik nobriedis, ka jau pats atbildēja uz jautājumiem, ko uzdeva priesteris. Kad priesteris zēnam vaicāja: „Ko Tu lūdz no Dieva Baznīcas?”, tad gaidītās atbildes „kristību” vietā, zēns sacīja: „Priesteri, vecāki man nopirka tādu skaistu, krāsainu Bībeli, bet neviens negrib man to lasīt.” Piemēram, viena no apņemšanām varētu būt Bībeles lasīšana bērniem (5-10 minūtes dienā). Sieva var apņemties katru dienu paslavēt savu vīru, bet vīrs varētu ik dienas un pat vairākas reizes dienā sacīt labus vārdus savai sievai: „Cik tu esi skaista, apburoša! Cik tu labi izskaties! Es tevi mīlu!” Savukārt vecāki varētu teikt saviem bērniem, ka viņus mīl, ka viņiem uzticas un ka viņiem viss izdosies. Izsakot apliecinājuma vārdus bērniem, vecāki viņus atbalsta, dod spēku pārvarēt grūtības un ticēt savām spējām. Tieši labie vārdi atgādina bērniem par to, ka viņi ir mīlēti, pieņemti un ka viņu vistuvākie tos atbalsta.
Sestais solis – žēlsirdības darbi. Padomāsim, kādas ir manas attiecības ar līdzcilvēkiem? Vai es izvēlos dzīvot kā žēlsirdīgs cilvēks vai arī egoisms ir manas dzīves pamatnostāja? Pāvests Francisks bieži atkārto, ka mūsdienu cilvēkam ir vajadzīgas nevis tehnoloģijas, bet gan patiesa žēlsirdība, kas spēj atjaunot visu sabiedrību. Žēlsirdības darbi liecina par to, ka pasaulē ir mīlestība, kas ir varenāka par ļaunumu un grēku. Baznīcas tēvi mācīja saprast, ka dzīvē ir svarīgas trīs lietas: žēlsirdība, žēlsirdība un vēlreiz žēlsirdība.
Septītais solis – ikdienas sirdsapziņas izmeklēšana. Šo lūgšanu ir ieteicams veikt vakarā. Lai to praktizētu ikdienā, vispirms ir nepieciešams ieplānot laiku un atrast klusu vietu. Sirdsapziņas izmeklēšanā ir svarīgi būt patiesam Dieva priekšā. Ja dienas laikā mums izdevās atbildēt uz Dieva iedvesmām, izdarīt kaut ko labu, tad izsakām pateicību Dievam. Savukārt, ja mēs sekojām savai lepnībai, egoismam vai citiem netikumiem, ja strīdējāmies, dusmojāmies, aprunājām, melojām, tad lūdzam Jēzum, lai Viņš mums dāvā savu žēlsirdību un piedod. Paļāvība uz Dievu attīstās tad, kad sava grēcīguma dēļ mēs redzam, ka mums ir vajadzīgs Dievs, ka bez Viņa mēs esam bezpalīdzīgi, ka, neuzturot sevī ticību un mīlestību, mūsu pūles un darbi izrādās neauglīgi un mūsu attiecības ar cilvēkiem kļūst banālas un seklas.
Advents nav drūms, bet gan priecīgas gaidīšanas un garīgā brieduma laiks. Jau pati gaidīšana uz Kristus atnākšanu rada mūsos prieku. Lai Dievs palīdz ikvienam piedzīvot šo gaidīšanas prieku ģimenē, darbavietā, draudzē, sabiedrībā! Svētīgu jums šo cerības laiku!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
