Gara mudināti doties misijā
Dārgie brāļi un māsas,
iepriekšējo gadu laikā mums bija iespēja pārdomāt par diviem kristīgā aicinājuma aspektiem – par pamudinājumu “iziet no sevis”, lai klausītos Kunga balsi, un par to, cik liela nozīme ir ekleziālajai kopienai, kas ir īpaša vieta, kur Dieva aicinājums rodas, tiek dzīvināts un izpaužas.
Tagad, atzīmējot 54. Pasaules Lūgšanu dienu par aicinājumiem, es gribētu pievērsties kristīgā aicinājuma misionārajai dimensijai. Tas, kurš ļauj Dieva balsij sevi piesaistīt un sāk sekot Jēzum, ļoti ātri atklāj sevī neizdzēšamu vēlmi nest Labo vēsti brāļiem, iesaistoties evaņģelizācijā un mīlestības kalpojumā. Visi kristieši pēc savas dabas ir Evaņģēlija misionāri! Patiesi, māceklis nesaņem Dieva mīlestības dāvanu savam mierinājumam; viņš nav aicināts izrādīt sevi, ne arī rūpēties par kāda uzņēmuma interesēm; vienkārši, viņu ir skāris un pārveidojis prieks par to, ka var justies Dieva mīlēts, un viņš nespēj paturēt šo pieredzi tikai sev: “Evaņģēlija prieks, kas piepilda mācekļu kopienas dzīvi, ir misionārais prieks” (ap. pamudinājums Evangelii gaudium, 21).
Tāpēc misionārais uzdevums nav kaut kāda kristīgās dzīves piedeva, it kā tas būtu kāds rotājums, bet, tieši pretēji, pieder ticības pašai būtībai: attiecības ar Kungu ietver sevī šo “būt sūtītiem” pasaulē kā Viņa vārda praviešiem un Viņa mīlestības lieciniekiem.
Pat ja mēs sevī piedzīvojam daudz trauslumu un reizēm varam justies mazdūšīgi, mums ir jāpaceļ galva uz Dievu, neļaujot sevi nospiest nepiemērotības sajūtai un nepadodoties pesimismam, kas padara mūs par pasīviem gurdenas un rutīnas pārņemtas dzīves vērotājiem. Bailēm nav vietas: pats Dievs ierodas šķīstīt mūsu “netīrās lūpas”, padarot mūs misijai piemērotus. “Noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks. Un es dzirdēju Kungu sakām: ‘Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?’ Tad teicu: ‘Es te, sūti mani!’” (Is 6,6-8).
Katrs māceklis misionārs dzird savā sirdī šo dievišķo balsi, kas to aicina “doties” ļaužu vidū, kā to darīja Jēzus, visus “dziedinot un svētījot” (Apd 10,38). Patiesi, esmu jau atgādinājis citas reizes, ka katrs kristietis Kristības spēkā ir “kristoforo”, tas ir, “tas, kurš nes Kristu” brāļiem (sal. Katehēze, 2016. gada 30. janvāris). Tas sevišķi attiecas uz tiem, kuri ir aicināti īpaši veltīt savu dzīvi, kā arī uz priesteriem, kuri nesavtīgi atbilldēja “lūk, te es esmu, Kungs, sūti mani!”. Viņi ir aicināti ar atjaunotu misionāro entuziasmu iziet no svētajiem dievnama mūriem, lai ļautu Dieva maigum pārplūst pār cilvēkiem (sal. Hrizmas svētīšanas Svētās Mises homīlija, 2016. gada 24. marts). Baznīcai ir vajadzīgi priesteri, kas būtu paļāvīgi un miera pilni, jo ir atklājuši īsto dārgumu, un, kas būtu nemiera dzīti, lai ar prieku dotos atklāt to visiem (sal. Mt 13,44).
Protams, runājot par kristīgo misiju, rodas ne mazums jautājumu: ko nozīmē būt Evaņģēlija misionāram? Kas piešķir mums spēku un drosmi sludināšanai? Kāda ir tā evaņģēliskā loģika, no kuras misija smeļas iedvesmu? Mēs varam atbildēt uz šiem jautājumiem, kontemplējot trīs evaņģēliskās ainas: Jēzus misijas sākumu Nācaretes sinagogā (sal. Lk 4,16-30); ceļa gājumu, ko Viņš, būdams augšāmcēlies, veic kopā ar Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-35); un, visbeidzot, līdzību par sēklu (sal. Mk 4,26-27).
Jēzus ir Svētā Gara svaidīts un sūtīts. Būt māceklim misionāram nozīmē aktīvi piedalīties Kristus misijā, ko pats Jēzus apraksta Nācaretes sinagogā: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu; salauztos darīt brīvus, pasludināt Kunga žēlastības gadu“ (Lk 4,18-19). Tā ir arī mūsu misija: būt Svētā Gara svaidītiem un iet pie brāļiem, lai sludinātu Vārdu, tādā veidā kļūstot viņiem par pestīšanas instrumentu.
Jēzus iet mūsu ceļā mums līdzās. Saskaroties ar jautājumiem, kas iznirst no cilvēka sirds dziļumiem, un ar izaicinājumiem, kas saistās ar šīs dzīves realitāti, mēs varam justies nomaldījušies un var likties, ka mums pietrūkst enerģijas un cerības. Pastāv risks uzskatīt kristīgo misiju tikai par neīstenojamu utopiju vai vismaz par kaut ko, kas pārsniedz mūsu spēkus. Tomēr ja kontemplējam Augšāmcēlušos Jēzu, kurš soļo līdzās Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-15), tad mēs atkal no jauna varam atgūt paļāvību; šajā evaņģēliskajā ainā mums ir darīšana ar īstu “ceļa liturģiju”, kas ir pirms Vārda un Maizes laušanas liturģijas, un kas vēstī, ka uz katra mūsu soļa Jēzus ir mums līdzās! Divi mācekļi, Krusta ieļaunojuma ievainoti, atgriežas mājās pa sakāves ceļu: viņi nes savā sirdī salauztu cerību un nerealizējušos sapni. Evaņģēlija prieka vietu viņos ieņem skumjas. Ko dara Jēzus? Viņš tos netiesā, bet iet kopā ar viņiem. Tā vietā, lai celtu vēl lielāku mūri, Viņš palīdz tiem izrauties ārā. Viņš lēnām pārveido viņu mazdūšību, liek degt viņu sirdīm un atver viņu acis, sludinot Vārdu un laužot maizi. Tāpat arī kristietis nenes viens pats misijas nastu, bet piedzīvo – tai skaitā, grūtībās un neizpratnē – “ka Jēzus viņu pavada, elpo kopā ar viņu, strādā kopā ar viņu. Viņš jūt, ka dzīvais Jēzus ir ar viņu visos viņa misionāra pienākumos” (ap. pamud. Evangelii gaudium, 266).
Jēzus liek uzdīgt sēklai. Visbeidzot, ir svarīgi mācīties no Evaņģēlija, kādā stilā vajadzētu sludināt. Patiesi, nereti pat vislabāko nodomu vadīti, varam iekrist zināmā varas, prozelītisma vai tolerances trūkuma pilna fanātisma mānijā. Turpretī Evaņģēlijs aicina mūs atmest panākumu un varas elkdievību, pārlieku lielās raizes par strukturālo sakārtotību, kā arī zināmas bailes, kas ir vairāk saistītas ar sasniegumu, nevis ar kalpošanas garu. Pat ja Valstības sēkla ir maza, neredzama un reizēm nenozīmīga, tā tomēr klusi aug, pateicoties Dieva nemitīgajai darbībai: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana” (Mk 4,26-27). Tas ir mūsu paļāvības pirmais iemesls: Dievs pārsniedz mūsu gaidas un pārsteidz mūs ar savu nesavtību, panākot, ka mūsu darbs nes tādus augļus, kas pārsniedz cilvēciskās efektivitātes aprēķinus.
Ar šo evaņģēlisko paļāvību mēs atveramies Gara klusajai darbībai, Gara, kurš ir misijas pamats. Bez pastāvīgas kontemplatīvās lūgšanas nekad nevarēs pastāvēt ne pastorālais darbs aicinājumu jomā, ne kristīgā misija. Tāpēc ir jādzīvina kristīgā dzīve, klausoties Dieva Vārdu, un jo īpaši ir jāizkopj personīgas attiecības ar Kungu Euharistijas adorācijā, kas ir tikšanās ar Dievu īpašā “vieta”.
Es gribu sevišķi pamudināt uz šo dziļo draudzību ar Kungu, lai izlūgtu no augšienes īpaši jaunus aicinājumus uz priesterību un konsekrēto dzīvi. Dieva tautai ir vajadzīgi gani, kuri veltī savu dzīvi kalpošanai Evaņģēlijam. Tāpēc lūdzu draudžu kopienām, asociācijām un daudzām Baznīcā esošajām lūgšanu grupām: stājoties pretī mazdūšības kārdinājumam, turpiniet lūgt Kungu, lai Viņš sūtītu strādniekus savā laukā un dotu mums Evaņģēlijā iemīlējušos priesterus, kuri būtu spējīgi kļūt par tuvākajiem visiem saviem brāļiem un, tādējādi, būt par Dieva žēlsirdīgās mīlestības dzīvo zīmi.
Dārgie brāļi un māsas, arī šodien mēs varam no jauna atgūt dedzību, lai sludinātu Evaņģēliju, un mēs varam iedrošināt, sevišķi jauniešus, sekot Kristum. Izplatoties pagurumam ticībā vai tam, ka šī ticība tiek aprobežota tikai ar “pildāmajiem pienākumiem”, mūsu jaunieši grib atklāt Jēzus personas mūžam aktuālo pievilcību, ļaut Viņa vārdiem un žestiem izvirzīt sevī jautājumus, un visbeidzot, pateicoties Viņam, tie grib sapņot par patiesi cilvēcisku dzīvi, kuru piepilda ar prieku mīloša sevis ziedošana.
Vissvētākajai Jaunavai Marijai, mūsu Pestītāja Mātei, pietika drosmes piepildīt šo Dieva sapni, ieliekot Viņa rokās savu jaunību un savu entuziasmu. Lai viņa ar savu aizbildniecību izlūdz arī mums tādu pašu sirds atvērtību, gatavību atbildēt Kunga aicinājumam, sakot savu “Lūk, te es esmu”, un prieku doties ceļā (sal. Lk 1,39), lai, tāpat kā viņa, sludinātu Viņu visai pasaulei.
Vatikānā, 2016. gada 27. novembrī
Adventa Pirmajā svētdienā
Francisks
