Slimība mēdz sagādāt mirkļus, kad fiziska vājuma un bezspēcības rezultātā cilvēki sāk pārdomāt savu garīgo spēku. Tāpēc slimnīcas bieži vien ir tās vietas, kur gan aktīvi kristieši, gan ticību pazaudējušie, gan pat nekad neiepazinušie, meklē tikšanos ar Dievu lūgšanā. Kamila grupa jeb dzīvespriecīgu un iedvesmojošu jauniešu bariņš jau vairākus gadus ik katru nedēļu kalpo kā ceļazīmes šiem meklējumiem pēc atveseļošanās ticībā. Viņi kalpo slimnīcās, informējot pacientus par iespējām saņemt atbalstu caur Svēto Misi, sakramentiem un lūgšanu.
Kad pastāstu, ka pirmo reizi būšu Gaiļezera slimnīcā, Anna Kačāne norāda, ka tas jau ļoti labi. Anna koordinē Kamila grupas darbību kopš 2011. gada un, kā pati atzīst, kopš laika, kad šāds nosaukums kalpotāju pulciņam no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles vēl nemaz nav bijis. Organizēšanu jauniete uzņēmusies pēc priestera Ilmāra Tolstova aicinājuma neilgi pēc tam, kad pati bija aktīvi uzsākusi kalpot. “Kalpotāju došanos uz slimnīcām aizsāka priesteris Antons Smelters,” Anna norāda, ka pati forma, kā izpaužas grupas kalpojums slimnīcā veidojusies pēc šo abu priesteru norādījumiem.
Šobrīd kalpotāji apmeklē pacientus trīs vietās – Gaiļezera slimnīcā, Onkoloģijas centrā un Biķernieku slimnīcā. Ierasts, ka tas notiek otrdienu pēcpusdienās pirms Svētās Mises, kas tiek celebrēta šīs pašas dienas novakarē. Kalpojumu jeb apmeklējamās palātas Kamilas grupas brīvprātīgie dala ar Marijas leģiona kalpotājām.
Ideju grupas nosaukumam piedāvājis priesteris Ilmārs, kurš ieteicis izvēlēties Svētā Kamila vārdu, jo Svētais Kamils bijis slimnieku aizbildnis. Nosaukums grupai tapis neilgi pēc tam, kad brīvprātīgie sākuši tikties arī ārpus slimnīcas, lai kopā pārspriestu pieredzēto un vienotos kopīgā lūgšanā. Kad Anna tikko sākusi koordinēt grupas darbību, novērojusi, ka bieži vien kalpotāji atsaka pēdējā brīdī. Lai atrisinātu šo problēmu, radusies doma ieviest paradumu tikties arī ārpus kalpojuma laika. Tas darbojies, tāpēc nu grupu veido spēcīgs, stabils apmēram 10 kalpotāju kodols.
Anna atklāj, ka pati tagad reti dodas kalpot, jo radusies situācija, kad kalpotāju ir vairāk nekā iespēju, ko viņiem piedāvāt: “Jādot iespēja viņiem, lai nezūd degsme iesaistīties.” Gadu gaitā, protams, bijušas arī situācijas, kad Annai kāds jāaizstāj, taču pēdējā laikā tas notiekot retāk. Šobrīd Anna domā jaunas vietas, slimnīcas, kur sūtīt Kamila grupas kalpotājus. Piedāvājums šajā gadījumā ir pāraudzis pieprasījumu, kas liecina par kalpošanas idejas izplatīšanos un jauniešu entuziasmu to īstenot.
Īpaši gandarīta Anna ir par kādu pāri, kas izveidojās tieši Kamilas grupas eksistēšanas dēļ. “Jānis un Marita šobrīd ir laimīgi precējušies un pārcēlušies uz Daugavpili, kur turpina kalpošanu slimnīcās,” tas, ka kalpošana slimnīcās izplatījusies arī ārpus Rīgas, ir skaists gandarījums par savu darbu.
Anna stāsta, ka interesējusies arī par Svētā Kamila grupām citur pasaulē, piemēram, Itālijā, kur 16. gadsimtā Svētais Kamils dzīvojis un kalpojis. Mūsdienās daudzās pasaules valstīs darbojas Svētā Kamila ordenis, no kura pieredzes vairāk mācīties vēlētos arī grupa Latvijā.
Jauniešus slimnīcas gaiteņos sastopam bruņojušos ar kristīgo presi un smaidu. Vineta Trimalniece un Artūrs Roze – Jumiķis sev uzticētajās palātās jau bijuši un nu plāno doties uz kapelu, kur Svētajā Misē cer ieraudzīt dažus slimnīcā sastaptos pacientus.
Kamila grupā pieņemts, ka uz katrā nedēļā noteikto slimnīcu (1. un 3. mēneša nedēļā – Gaiļezera, 2. -Onkoloģijas centru, 4. – Biķernieku) katrā kalpošanas reizē dodas četri kalpotāji, sadaloties divos pāros. Iestrādājusies shēma, ka viens no kalpotajiem uzrunā pacientus, bet otrs tikmēr par viņiem aizlūdz. Viņu kalpošana izpaužas nevis materiālas vai fiziskas (aprūpēšanas) palīdzības sniegšanā, bet tieši garīgu pakalpojumu sniegšanā. Informējot, ka vakarā notiks Svētā Mise, jaunieši aicina ikvienu palātās vai gaiteņos sastapto to apmeklēt, kā arī piedāvā iespēju – individuāli tikties ar priesteri. Tiem, kas vēlas saņemt, piemēram, Slimnieku sakramentu, izsūdzēt grēkus vai vienkārši parunāties ar priesteri, bet nespēj (vai nevēlas) atstāt palātu, jaunieši apsola dot ziņu priesterim. Tas tiek organizēts tā, ka jaunieši tajā dienā Svēto Misi celebrējošajam priesterim nosūta īsziņu, kurā palātā un kas viņu gaida.
“Jā, palūdzieties gan,” šo domu atzinīgi atbalsta vienā no pēdējām palātām guļošā kundze. Tomēr pievienoties lūgšanai viņa atsaka. Jaunieši stāsta, ka pēc iespējas kuplākā skaitā apmeklēta Svētā Mise nav viņu mērķis. Vineta atzīst, ka tieši saruna ar slimniekiem un aizlūgšana par tiem, ir tas, kas kalpošanā sniedz gandarījumu. Viņa Kamila grupā darbojas tikpat sen, cik Anna, tikai, atzīst, ka ar pārtraukumu. “Bija posms, kad pirms došanās uz slimnīcu gribējās domāt aizbildinājumus, kāpēc to nedarīt. Pēkšņi varēja šķist, ka sāk sāpēt galva…” jauniete stāsta, ka tāpēc kādu laiku “paņēmusi kalpošanas atvaļinājumu”, bet pēc pusgada atsākusi kalpot ar jaunu sparu.
“Tagad jādodas pildīt to, ko apsolījām,” pirms došanās uz kapelu nosmej viens no tās dienas kalpotājiem, Rīgas Garīgā semināra students Kristaps Oliņš. Viņš todien palātām durvis vēris kopā ar Guntu Strodi, kas Kamila grupai pievienojās nesen, viņa pieder arī pie Māsu kalpoņu kopienas. Gunta pastāsta, ka vienmēr vēlējusies palīdzēt tieši veciem un slimiem cilvēkiem, tāpēc Kamilas grupas kalpojums Guntu ieinteresējis. Satiekoties ar Artūru un Vinetu, viņi jautrā garā sāk pārspriest, vai pareizi visiem interesentiem izskaidrojuši īsāko ceļu līdz kapelai. Ceļš uz to neesot garš, tikai slimnīcas remonta dēļ, nedaudz sarežģīts.
Cik apmeklētāju kapelā tovakar Svētajā Misē piedalījās, neviens neskaitīja. Tā vietā jaunieši un slimību novārdzinātie ticības meklētāji kopīgi skaitīja lūgšanas.
Dinija Jemeļjanova
Foto: Kamila grupai ir arī savas tradīcijas, viena no tām ir Ziemassvētku un Lieldienu atzīmēšana ar svētku koncertu slimnīcās. Tajos muzicē paši kalpotāji, bet pērnajos Ziemassvētkos viņu pulku kuplinājis arī Tezē brālis un jaunieši.
