Draudzīgā gaisotnē Preiļos noslēdzies otrais Alfa kurss. Noslēguma pasākumu rīkoja kursa dalībnieki, lai pēc svētdienas Svētās Mises kopā ar saviem ģimenes locekļiem, draugiem un Preiļu Romas katoļu draudzes locekļiem (kopā ap 180 cilvēku) atzīmētu noslēgumu unikālam dzīves posmam trīs mēnešu garumā. Kursa laikā 24 dalībnieki izzināja dzīves pamatjautājumus un atkārtoja kristīgās ticības pamatus.
Alfa kursa noslēguma pasākumā, kas notika Preiļu 1. pamatskolas Sarīkojumu zālē, piedalījās īpašie viesi – režisors Jānis Streičs, priesteris Andris Ševels un dziedātājs Dainis Skutelis. Preiļu novadnieks, režisors Jānis Streičs atklāja pasākumu ar uzrunu “Kā Dievs mani vada?”, liecinot par Dieva klātbūtni gan ikdienā, gan atbildīgos dzīves brīžos.
Mariāņu tēvs, priesteris Andris Ševels vadīja lekciju “Vai dzīvē ir vēl kas vairāk?” un mudinot uz praktiskiem un izpildāmiem soļiem, kuri ir svarīgi laimīga cilvēka dzīvē. Tie ir – dzīvot šeit un tagad, attīstīties, pateikties, mīlēt savu tuvāko, veidot attiecības ar Dievu.
Dziedātāja Daiņa Skuteļa uzstāšanās gan pasākuma ievadā ar dziesmu “Vismīļā māte Marija” sagaidot J. Streiču, gan koncertprogramma, un jo īpaši “Ave Maria” izskaņā, aizkustināja ikvienu klātesošo.
Pasākuma laikā Alfa kursa dalībnieki dalījās ar liecībām par piedzīvoto Alfa kursā un savā dzīvē. Kursanti dalījās priekā par to, ka ir uzlabojušās attiecības ar tuviniekiem, ka ir bijusi iespēja uzzināt atbildes uz interesējošiem jautājumiem. Vēl kāda dalībniece liecināja, ka garīgā dzīve saistās ar pastāvīgu un neatlaidīgu darbu.
Preiļu Alfa kursa komanda izsaka lielu pateicību visiem, kuri iesaistījās Alfa kursa norisē – lektoriem, palīgiem, atbalstītājiem. Otrajā Alfa kursā Preiļos kā lektori iesaistījās lajs Jānis Rudzinskis, māsas Emanuēla SJE un Marija SJE, priesteri Rodions Doļa, Bernards Vagalis, Rinalds Broks, Juris Skutels, Māris Laureckis, Daumants Abrickis, Andris Ševels MIC. Paldies par komandas sagatavošanu un palīdzību “Alfa Latvija” biroja vadītājai Kristīnei Baltai. Paldies Preiļu dekānam, priesterim Jānim Stepiņam par atbalstu visā kursa norisē un vikāram Filipam Davidovičam.
Preiļos pirmais Alfa kurss notika 2015. nogalē un 2016.gada sākumā kā pilotkurss 12 Preiļu Romas katoļu draudzes locekļiem ar mērķi iepazīt, atkārtot kristīgās ticības pamatus un veidot sadraudzību draudzes locekļu vidū. Alfa kurss ir viens no instrumentiem draudzē, kas rāda ceļu cilvēkiem pie Dieva, palīdz iepazīt ticību un meklēt dzīves jēgu.
Teksts: Anna Briška
Foto: Vita Briška, Santa Ancāne
___________________
Preiļu Alfa kursa dalībnieku liecības
Šajos trijos mēnešos, apmeklējot nodarbības sapratu, ka Dievs ir mīlestība, ka Viņš mīl mūs un mums jāmīl. Šķiet, ka pagājušajā gadā tā bija Viņa griba, ka piedalījos pirmā Alfa kursa noslēguma pasākumā, kurš mani ļoti iedvesmoja.
Alfa kursa nodarbības man pavēra mazu spraudziņu lielajā Dieva mīlestībā. Jā, man bērnībā tika iemācītas lūgšanas, nedaudz paskaidrots, ko vajag un ko nevajag darīt. Tā arī līdz šim tika dzīvots, neapjaušot, ka Dievs katru mirkli ir ar mani. Ka Dievs vēlas veidot ar katru no mums dzīvas, reālas, personiskas attiecības. Šīs attiecības es brīnišķīgi izjutu un izdzīvoju nedēļas nogalē, kuru pavadījām Aglonā. Mājās braucu ar lielu mīlestību, prieku un mieru sirdī.
Kā mēs šodien dzīvojam? Skrienam, steidzamies, alkstam pēc laimes… Kas ir laime? Vienam tā ir laba veselība, citam – laba ģimene, gudri, paklausīgi bērni, vēl kādam – labs darbs, saticība ar visiem. Bet vai tā ir patiesa laime? Visu laiku taču kaut kā pietrūkst. Esam neapmierināti, kašķīgi, dusmīgi. Neprotam sadzīvot ar kaimiņiem, kolēģiem darbā, radiniekiem. Lamājam valdību, deputātus. Neprotam piedot, jo dzīvojam pagātnē, nemīlam ne sevi, ne apkārtējos.
Bet mūs mīl! Dievs mūs mīl. Viņš dāvā spēku, Viņš neatraida. Alfa kursā es sapratu, ka katru dienu sava dzīve jāuztic Jēzum. Jāveido ar Viņu personisks kontakts lūgšanas laikā. Pēc katra smaga kritiena nekavējoties jāiet pie grēksūdzes, lai vienmēr varētu izlūgt žēlsirdību. Jāmācās vienmēr visiem visu piedot, dzīvot šeit un tagad. Katru dienu iesākt ar pateicību Dievam.
Tāpēc iesāktais jāturpina – gan mācoties un pilnveidojot sevi, gan kalpojot Dievam ar darbošanos draudzē.
Es Tev pateicos, Kungs Jēzu!
Marija
Es pastāstīšu par kādu sievieti. Viņa ir parasta sieviete mūsdienu pasaulē un pazīst Dievu. Reiz Alfas kursa sapulcē viņa saņēma uzdevumu – uzrakstīt stāstu par Dievu savā dzīvē. Viņa nopriecājās. Rakstīt viņai bija vēl dabiskāk, nekā elpot! Beidzot viņa varēs izmantot Dieva doto vārda dāvanu! Pie tam rakstīt par Dievu! Te taču ir tik daudz vietas daiļrunības tuksneša klajumam, sarežģītām gramatiskajām konstrukcijām vairāku rindu garumā, kur vārdi savijas mūžameža liānu pinumā vēl skaistāk par Dieva radīto Amazones džungļos, te var bezgalīgi bārstīties ar sinonīmu dārgakmeņiem un uzburt neskaitāmu epitetu kalnu grēdas, uzcelt salīdzinājumu pilsētas un līdzību debesskrāpjus, un stāsta pilsētas ielu māju fasādes izgreznot ar skaistām vitrāžām, kur katrā logā blakus Dieva attēlam stūrītī kaut mazu mazītiņu, bet ielikt arī pašas autores necilo bildīti…
Sieviete priecājās par uzdevumu un visu nedēļu katru brīvu brīdi jautāja Dievam: “Ko Tu vēlies, lai es rakstu?” Dievs klusēja. Sestdienas vakarā sieviete kļuva uzstājīgāka. Pārcilāja atmiņā savu ceļu kopā ar Dievu, domās sāka veidot stāstus… Liels bija viņas izbrīns par to, ka lielākā daļa stāstu bija tik tuvi, intīmi un noslēpumaini, ka tiem nepiederējās sarežģītās gramatiskās konstrukcijas un daiļrunības plūdi. Dievs joprojām klusēja un klusi smaidīja par viņas pūlēm. Saprotot sava uzdevuma nepaveicamību, viņa sēdēja viesistabā uz dīvāna un atkal un atkal pārcilāja atmiņās kāda svētā redzējumu, kad viņš jūras malā satika zēnu, kurš pūlējās ar mazu trauciņu pārliet jūru mazā smilšu bedrītē… Uz svētā apgalvojumu, ka tas nav iespējams, zēns atbildēja: “Drīzāk es pārliešu jūru šai bedrītē, nekā Tu izpratīsi Dieva noslēpumu.” Sieviete saprata, ka viņas plāns uzrakstīt skaistu vēstījumu par Dieva darbu viņas dzīvē ir tikpat nepaveicams. Bet Dievs klusēja un nepalīdzēja.
Pēkšņi sieviete izdzirdēja klusus vārdus: “Tavs Dievs gaida tevi virtuvē!” Viņa gāja un ķērās pie ikdienas darbiem un bija ar Dievu. Un Dievs vairāk neklusēja, Viņš bez mitas stāstīja par visu to labo, ko viņi kopā var darīt un piedzīvot… Un tad sieviete pasmaidīja kopā ar Dievu…
Sanita
