Jūnija sākumā Latvijā viesojās kustības „Pro Sanctitate” līdzstrādnieces ģenerālā atbildīgā Rita Hejkala un sociālais animators Toms Hejkals no ASV. Atgriezušies mājās, viņi uzrakstīja savu liecību par to, ko ir piedzīvojuši mūsu zemē.
Kad mēs plānojām savu braucienu uz Latviju, mēs negaidījām daudz, jo mēs tik maz zinājām par šo valsti. Mēs zinājām elementāro, neseno “Baltijas valstu” pagātni, bet pat to tikai virspusēji. Laimīgā kārtā mūs šajā skaistajā zemē uzņēma spējīgi, pacietīgi un ieinteresēti skolotāji!
Visinteresantākais mūsu ceļojumā bija iepazīt cilvēkus, galvenokārt Rīgā un Daugavpilī. Viņi atstāja dziļu iespaidu mūsu sirdīs, un mēs turpinām apdomāt mācības, ko viņi mums deva.
Aizbildnība pār mums iesākās drīz pēc mūsu ierašanās. Tajā vakarā mums bija iespēja piedalīties Pro Sanctitate tikšanās Rīgā, un skaistā, vaļsirdīgā dalīšanās mums ļāva sākt izprast latviešu dzīvi un ticību. Viņu prieki, grūtības un cerības atklājās mūsu priekšā, un mums bija tas gods tajās dalīties.
Svētdienas rītā mēs apmeklējām Okupācijas muzeju, kas ir atskurbinošs atgādinājums par tik daudzu nevainīgu cilvēku ciešanām. 2003. gadā pāvests Jānis Pāvils II mūs, katoļus, iedrošināja iziet “atmiņas attīrīšanas” procesu, kas “dažkārt pieprasa daudz drosmes un pašaizliedzības”. “Tomēr tas ir vienīgais veids, kā sociālas un nacionālas grupas, atbrīvotas no senu aizvainojumu paliekām, var sanākt kopā brālīgā un savstarpējā lojalitātē, lai celtu labāku nākotni visiem,” viņš skaidroja. Vēsturniekiem nav “jābūt pagātnes apsūdzētājiem vai tiesnešiem, bet jācenšas pacietīgi izprast katru notikumu pēc iespējas dziļāk un plašāk…” Šī ekspozīcija mums šķita daļa no tik vēlamās dziedināšanas. Mēs esam pateicīgi par to, ka mums bija iespēja to redzēt, un aicinām ikvienu, kas tur nav bijis, to lūgšanas garā apmeklēt.
Vasarsvētku Svētā Mise katedrālē bija neaizmirstama pieredze. Arhibīskaps piešķīra Iestiprināšanas sakramentu, un bija īpaši aizkustinoši redzēt, kā viņš maigi “iepļaukā” iestiprināmo sejas. Šī rituāla daļa mūsu valstī ir atmesta, līdz ar to redzēt to šeit, kur ciešanas ticības dēļ nav vis abstrakta, maz ticama varbūtība, bet gan realitāte vēl dzīvā atmiņā, bija kodīgs atgādinājums. Dziedāšana, slavēšana un liecības pirms Svētās Mises, svinības pēc tās, kur mēs satikām vēl citus latviešus – arhibīskapu, priesterus, mājas apmācības skolēnus, jauniešus, tikko iestiprinātos bērnus un pieaugušos –, tas viss deva pienesumu mūsu apmācībai. Ikviens bija tik laipni sagaidošs un labsirdības pilns. Pat ceļš mājup bija svētību pārpilns.
Mūsu svētceļojums uz Aglonu bija vēl viens īpašs notikums. Un atkal mums tika dāvāta vislaipnākā uzņemšana, gardi latviešu ēdieni un labsirdība no visām pusēm. Kurš spēj aprakstīt šīs svētās vietas skaistumu un dziļo ticību? Dieva kalps, Boļeslav Sloskān, lūdz par mums!
Nākamā plānā bija Daugavpils, kur mēs satikām priekpilno līdzstrādnieci Ņinu, sociālo animatoru Viktoru un daudzus citus „Pro Sanctitate” asociētos locekļus; Svētās Mises laikā atjaunojām mūsu solījumus turienes elpu aizraujošajā baznīcā. Un atkal pazemīgā, sirsnīgā dalīšanās ļāva mums noķert to izaicinājumu un mīlestības atblāzmu, kas piepilda šo cilvēku dzīves. Maksimālisms, pestījošajā mīlestība, slāpes pēc svētuma – tas viss ir mūsu sevi veltījušo Daugavpils biedru dzīves neatņemama daļa.
Otrdien Liliane un Rita mūs pārsteidza ar ceļojumu uz Krusta kalnu Lietuvā. Šajā iespaidīgajā vietā ļaunuma spēki ar visiem tiem pieejamajiem laicīgajiem līdzekļiem centās uzvarēt Krusta spēku. Šīs pūles bija veltīgas. Cik gan daiļrunīgi krusti un pieminekļi runā mūsu dienās. Mēs uzkāpām kalnā un tur lūdzāmies, un atstājām krustu ar iegravētiem mūsu ģimenes locekļu un Apustulisko Oblāšu vārdiem – vēl viena šī atklājumu ceļojuma privilēģija.
Mūsu “Svētību kauss” jau bija pilns līdz malām, bet mēs turpinājām saņemt vēl. Šajā vakarā mums bija prieks apmeklēt līdzstrādnieci Inesi un sociālo animatoru Andri un viņi skaisto, jauno ģimeni. Un atkal, par spīti izaicinājumiem un šķietamajiem šķēršļiem, Andris un Inese izstaroja svētu optimismu – cerību, mīlestību un uzticēšanos Dievam. Mēs bijām plānojuši ierakstīt intervijas ar daudziem biedriem gan Itālijā, gan Latvijā. Taču mūsu izklaidīgā rakstura dēļ mēs to atcerējāmies tikai vienu reizi Latvijā, tāpēc Andra un Ineses liecības ir vienīgās, kas mums ir. Pat par Lilianes un Ritas intervijām mēs atcerējāmies tikai tad, kad bija jau par vēlu. Iespējams, tas nozīmē vien to, ka mums drīz atkal jāatgriežas.
Visbeidzot, mūsu aizceļošanas dienas rītā tēvs Aivars Līcis atnāca uz Betāniju, lai mums svinētu Svēto Misi. Man bija tik daudz jautājumu, ko vēlējos uzdod priesterim par darba attīstību kustībā „Par Dzīvību” un ģimenes jomā Latvijā, taču es aizmirsu par tiem, kad kopīgi baudījām brokastis. Un atkal – mums noteikti ir paredzēts drīz atgriezties!
Lidostā mēs uzkavējāmies vienā no veikaliem cerībā atrast krekliņu ar uzrakstu “Es mīlu Latviju”. Par laimi, tur bija viens Ritas izmēra, un Toms atrada jauku beisbola cepuri, ko izgreznoja uzraksts “Latvija”. Katru reizi, kad mēs tos valkājam, mēs ar mīlestību domājam par mūsu jaunajiem draugiem, un mēs turpinām cerēt un lūgties, lai patiešām varētu drīz atgriezties šajā skaistajā zemē, kas pilna ar tik skaistiem cilvēkiem.
No angļu valodas tulkoja Ieva Kudure
