No marta sākuma līdz jūnija beigām Rīgas Sv. Terēzes no Bērna Jēzus draudzes mājā notika profesionālās kvalifikācijas pilnveides seminārs “Antropoloģijā un Ētikā cietuma personālam”. Semināru organizēja Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI) sadarbībā ar Latvijas Romas Katoliskās Baznīcas Cietuma kapelānu dienestu (LRKB CKD) un Ieslodzījuma vietu pārvaldi (IeVP). Astoņās četru stundu nodarbībās cietuma uzraudzības, resocializācijas, centrālā aparāta un mācību centra darbinieki iepazinās un diskutēja par tēmām:
– “Persona kā brīva, racionāla un atbildīga būtne”,
– “Cilvēka garīgā stāja nāves, ciešanu un sāpju pieredzes priekšā”,
– “Neapzinātā, zemapziņas intuīcija ietekme uz cilvēka gribas brīvību”,
– “Atbildības morālā dimensija”,
– “Vaina, vainas apziņa, grēks, sods, pazemojums”,
– “Patiesības relatīvisms – šķietamība kā iluzoras apziņas un melu veidošanās nosacījums”,
– “Cilvēka cieņa un iekšējā brīvība kā personas integritātes pamats” u.c.
Lekcijas un diskusijas vadīja RARZI direktore, asoc. profesore Žanete Narkēviča, Rīgas Teoloģijas institūta un RARZI profesors, kā arī Rīgas Katoļu ģimnāzijas kapelāns priesteris Modris Lācis un LRKB CKD vadītājs Mārtiņš Krūklis.
Domājot par cietumu, parasti iztēle uzbur cieši noslēgtu māju vai drīzāk cietoksni, kurā atrodas bīstami ļaundari – slepkavas, maniaki, zagļi un laupītāji. Strīpainos apģērbos, ieslēgti mazās cellēs un gatavi saplosīt viens otru vai jebkuru no malas. Taču tur vēl ir arī kādi citi. Tie ir cietumsargi – muskuļoti, ar ieročiem un rokudzelžiem aprīkoti vīri apsargā visas durvis un logus, lai neviens netiek ārā. Vārdu sakot, baismīga vieta, par ko negribas domāt un kas uz normāliem, likumpaklausīgiem sabiedrības locekļiem neattiecas. Gluži kā ar jebkuru aizspriedumu arī ar šo ir tāpat – tas ir cēlies no objektīvas informācijas trūkuma, nevēlēšanās kritiski izvērtēt savu nostāju un sakāpinātām emocijām.
Patiesībā cietums ir vieta, kur var nonākt jebkurš, jo cietumā nenonāk tikai par smagiem, asiņainiem noziegumiem, bet arī par bezatbildīgu uzvedību vai traģiskām sekām, ko izraisījusi pārgalvība, atkarība vai dzīves netaisnības izraisīts izmisums. Kurš gan dzīvē nav izdarījis ko bezatbildīgu, bijis izmisis vai reibumā ar atslābinātu psihes kontroles mehānismu? Tāpat cietums ir vieta, kur strādā dažādu jomu un kvalifikāciju profesionāļi – juristi, psihologi, sociālie, pastorālie un medicīnas darbinieki, apsargi un tehniskie darbinieki, vīrieši un sievietes. Pieļauju, ka ne visi no šiem cilvēkiem sapņoja par darbu cietumā, tomēr dažādu dzīves apstākļu dēļ to dara.
Taisnība ir, cietuma vide ir traumējoša cilvēka psihiskajai un fiziskajai veselībai, jo tā ir nemitīga konfliktu vide, ko raksturo nebrīve, pakļaušana, manipulācija un frustrācija, psiholoģiska un reizēm arī fiziska vardarbība. Tieši traumatiskās darba vides dēļ Ieslodzījuma vietu darbinieki var atvaļināties pensijā priekšlaicīgi. Arī notiesātie pēc pavadītā laika cietumā nevar lepoties ar labu veselību.
Lai palīdzētu notiesātajiem pēc soda izciešanas atgriezties sabiedrībā un kļūt par likumpaklausīgiem pilsoņiem, tiek izstrādātas un piedāvātas dažādas resocializācijas programmas, kuru realizācijā iesaistās gan IeVP darbinieki, gan brīvprātīgie, gan nevalstiskās organizācijas. Tomēr paši cietuma darbinieki bieži vien tiek aizmirsti un paliek bez pienācīgas garīgās un psiholoģiskās rehabilitācijas. Tieši tādēļ radās ideja semināram četru mēnešu garumā par filozofiskām, cilvēciskām un eksistenciālām tēmām, par kurām ikdienā, saspringtā darba un specifisko darba attiecību dēļ šiem cilvēkiem neiznāk domāt un iedziļināties. Bet bez pārdomām par lietu patieso būtību un jēgu, kā arī savas dzīves pozīcijas apzināšanu eksistenciālo jautājumu priekšā nav iedomājama harmoniska personas attīstība, kur nu vēl tad, ja darba pienākumi ir saistīti ar paaugstinātu stresa un konflikta vidi.
Seminārs bija iecerēts akadēmisks, taču ne līdz galam. Svarīgs bija tēmu akadēmiskais pamats, bet tikpat būtiski bija radīt relaksējošu un patīkamu vidi nepiespiestai domu apmaiņai. Galarezultāts bija pārsteigums visiem, jo semināra gaisotne jau kopš pirmās tikšanās reizes izvērtās ļoti dinamiska un sirsnīga, kur netrūka dziļu un atklātu pārdomu, savstarpējas komunikācijas un spridzīgu joku. Kā noslēgumā teica IeVP direktora vietnieks M. Stivrenieks: “Cietuma darbinieki ikdienas darba specifikas dēļ parasti ir noslēgti un kritiski noskaņoti, taču, redzot runu uzplūdus, emocijas un pateicības semināra sertifikātu izsniegšanas laikā, skaidrs, ka semināra laikā ar katru no tā dalībniekiem ir noticis kas ļoti būtisks.” Savukārt, viena no dalībniecēm bilda: “Paldies par iespēju satikt Dievu pašai, bez moralizēšanas un pareizības uzspiešanas!” Lieki teikt, ka arī organizatori bija pārsteigti par tik jēgpilnu iznākumu, ko apliecināja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs: “Esmu uzaicināts pasniegt sertifikātus, taču šajā īsajā brīdī es pilnībā esmu sajutis sirsnīgo un transformējošo gaisotni, kas šeit ir.”
Tādējādi, pateicoties starpinstitucionālai sadarbībai starp valsts un Baznīcas institūcijām, dabiskā un patīkamā veidā ar praktiskas noderības pievienoto vērtību tika īstenots mūsdienīgs evaņģelizācijas pasākums. Ceram, ka šim pilotprojektam sekos turpinājums un vairāk kā 2000 ieslodzījuma sistēmā strādājošajiem būs iespēja pārdomāt savu dzīvi un darbu eksistenciālo jautājumu gaismā, ieraudzīt savus kolēģus un klientus-ieslodzītos no garīga rakursa, kā arī lauzt aizspriedumus par Baznīcas liekulību un kristietības tumsonību.
Mārtiņš Krūklis
LRKB Cietuma kapelānu dienesta vadītājs
