Gaļinu Masļeņikovu, psihoterapeiti no Maskavas, Latvijā pazīst daudzas ģimenes. Lielākā daļa viņu ir iepazinušas kustības „Par dzīvību” rīkotajos kursos un lekcijās par dažādām ģimenes tēmām. Gaļina aizrauj klausītājus ar saviem stāstiem par to, kā vīrieši un sievietes atšķiras viens no otra, kā ģimenē starp laulātajiem nepazaudēt tuvību, kā audzināt bērnus mīlestībā, kā iepazīt auglību un dzīvot saskaņā ar Dieva dotajiem likumiem, kā būt laimīgam. Tomēr šoreiz ne par to. Ļoti interesants un uzrunājošs ir Gaļinas stāsts par ceļu pie Dieva, kas aizsākās pirms vairāk nekā 20 gadiem, bet varbūt arī pirms 200…
Gaļina: Ticības dāvana, ko es saņēmu – iespējams, ir manu senču daudzu gadu lūgšana. Manā ģimenē ticība bija pazaudēta četru paaudžu garumā. Dzimtā nebija ticīgo, bet visai tālu pirms tam bija. Un viņi taču turpina lūgties arī tur, Debesīs. Tikai apmēram pēc 200 gadiem atkal ir kāds ticīgais… Pēc 200 gadiem, gatavojoties zinātniskā ateisma eksāmenam, es sastapos ar Jēzu.
Kāpēc tik ilgi Jūsu dzimtā nebija neviena ticīgā? Krievijā pareizticība taču ir ļoti spēcīga?!
Nē, es nedomāju, ka Krievijā pareizticība bija spēcīga. Ir atsevišķi pareizticīgie, kas arī tagad ir ļoti spēcīgi. Tomēr kopumā – pareizticīgie savā starpā ir ļoti sadalīti. Bet mana vecmāmiņa ir katoliete. Viens no maniem vectēviem Napoleona kara laikā dienēja Kutuzova armijā un nokļuva Varšavā, kur iepazinās ar varšavieti, iemīlēja, atveda uz Sanktpēterburgu un viņiem bija katoļu laulības. Tās ir vienīgās katoliskās laulības manā dzimtā, cik man ir zināms. Uzzināju to salīdzinoši pavisam nesen – pirms desmit gadiem. Kad es to uzzināju, sapratu, kāpēc kļuvu par katolieti. Manā vidē ne tikai nebija katoļu, bet vispār neviena kristīga cilvēka. Kad nonācu līdz kristībām – priesteris teica, uzaicini krustēvu! Un es visiem apkārt jautāju: „Tu esi kristīts?” „Tu ko, prātā sajukusi?” Nebija neviena. Dievs izvilka mani no šīs pasaules. Apkārt nebija neviena cilvēka, kas varētu mani pie Viņa aizvest. Bet es domāju, Dievs šīs vecmāmiņas lūgšanu dēļ to izdarīja. Viņa toreiz izprasīja katoļu laulības, bet vairāk katoļu nebija. Varbūt kādu kristīja katoļu Baznīcā, bet par to vēsture klusē. Un viņa lūdzās: Kungs, dod vismaz kādu no maniem pēctečiem! Un, lūk, pēc 200 gadiem Dievs ielūkojās manā ģimenē.
Kā tas notika?
Viņš mani atrada zinātniskā ateisma eksāmenā. Es tad mācījos aspirantūrā, nodevu kandidāta minimumu un dialektiskajā materiālismā, kas bija obligātais priekšmets visiem, vajadzēja nokārtot zinātnisko ateismu. Man bija ļoti neinteresanti lasīt visas tās muļķības: Bībeles kritiku, Evaņģēlija kritiku. Es domāju: kāpēc man jālasa to, ko kritizē citi. Iedodiet man Evaņģēliju, un es pati tikšu skaidrībā, vai tas ir labi vai slikti. Tur figurēja Jēzus vārds. Es nekad nebiju aizdomājusies un nezināju, kas ir tas Jēzus. Varbūt kaut kur sastapos ar Viņa vārdu – filmās vai glezniecībā, literatūrā, bet tas neatstāja nekādas pēdas manā apziņā. Bet šajā brīdī es nodomāju: visi to Jēzu rāj, bet kas Viņš īsti ir? Vienīgais garīgās literatūras avots man bija ateisma vārdnīca. Es ieskatījos tajā, un lasu: „Jēzus Kristus ir tas, kas sevi paziņoja par Dievu.” Nu tas vispār mani aizsvilināja: nepietiek, ka Dieva vispār nav, bet šeit kāds sevi pirms 2000 gadiem ir paziņojis par Dievu un man tas ir jāmācās?!
Sadusmojusies es pa tiešo vērsos pie Jēzus, bez nekādiem pareiziem vārdiem, jo lūgšanas es nepratu, un Viņam vienkārši teicu: „Es gribu Bībeli izlasīt un pati saprast.” Nemācīšos es visas šīs muļķības, izlasīšu Bībeli… Un ko jūs domājat? Bībeli es ieguvu mazāk nekā pēc nedēļas. Tas bija 1986.gads Ļvovā, kur cīņa ar visām reliģiskajām kustībām bija īpaši spēcīga. Bībele bija kontrabanda, to nevarēja ne vest pāri robežai, ne izplatīt, neko. Bet es to ieguvu. Viens mans paziņa, liels bezdievis, kāds viņš ir vēl arvien, man saka: „Zini, kāda draudzene no Austrālijas atveda kontrabandu. Gribi?!” Protams, gribu. Kontrabanda – interesanti. Viss, kas aizliegts, ir interesants. Nu, labi. Rīt satiksimies, es atnesīšu. Nākamajā dienā atnāk vīlies un dod man mazu grāmatiņu. Kad atvēru un ieraudzīju vārdu Bībele, sāku to šķirstīt – tā bija maziņa, papirusa papīrs, kabatas formātā, Briseles izdevums, pilnā. Tagad es zinu, ka pilnā. Tad es vispār nezināju, kādai ir jābūt Bībelei. Un kad es ieraudzīju vārdu Bībele, kad to atveru, tad es sapratu, kāpēc ir Zinātniskā ateisma institūts. Kāds spēks! Tikko es ieminējos un jau turu rokās! Kur ir Ļvova un kur Austrālija! Viss, sarunu vairs nebija, es sekoju Kristum!
Viņš mani pakāpeniski vadīja caur visu to sabiedrību, kur nebija Jēzus. Un tikai 1989. gadā es nokristījos. Šie trīs gadi nebija viegls ceļš. Lasot Bībeli, es sastapos ar stāstu par to, kā Filips kristīja etiopieti. Tad es padomāju, kāpēc gan man nenokristīties? Kāpēc es esmu nekristījusies, ja etiopietis ir kristīts? Tā sāku meklēt, kur to izdarīt. Staigāju no baznīcas uz baznīcu. Man nebija ne mazākās nojausmas, ka ir atšķirība starp katoļiem un pareizticīgajiem, ka vispār ir dažādas konfesijas. Vienkārši staigāju un sevī teicu: ne šeit, ne šeit. Bet Viņš mani veda. Man ļoti patika Ļvovas katedrāle. Es atnācu un teicu: lūk, šeit. Šī ir mana vieta. Tad kādai draudzenei pateicu, ka gribu tur kristīties. Bet viņa man saka: „Tā taču ir poļu baznīca! Tu taču esi krieviete!” Ā, krieviete… bet ko lai dara, es tur gribu kristīties. Nē, tā ir poļiem.
Sāku meklēt, kura baznīca ir krievu, tātad pareizticīgo. Atbrauca draudzene no Maskavas, jo man vajadzēja krustvecākus, bet man Ļvovā nebija neviena kristīta drauga. Ļvovā ir ļoti daudz ticīgu cilvēku, bet manā vidē nebija. Atbrauca, aizgājām kopā uz baznīcu, viņa arī nesen kristīta. Ierakstīja mani kristīto grāmatā. Starp citu, tur vispirms ieraksta grāmatā un pēc tam tikai kristī, tāpēc es tagad saku, ka esmu katoliete un pareizticīgā, jo ieraksts tajā grāmatā taču palika. Samaksāju 15 rubļus un mūs kaut kur aizsūtīja – jo baznīcā nekristīja, bet kaut kādā pagrabā. Mēs tur sēžam, gaidām. Ko gaidām, kāpēc gaidām? Tāds iespaids rodas, ka mūs aizsūtīja un par mums aizmirsa. Man tik ļoti gribas no turienes aiziet. Bet es tolaik jau biju dzirdējusi, ka ir sātans, ka ir kārdinājumi. Domāju, droši vien grib mani no Baznīcas aizvest. Man nekas šeit nepatīk. Tomēr es sevi burtiski turēju rokās un centos neaiziet.
Tad pēkšņi tai pagrabā parādījās kaut kāda vecenīte, kas pajautāja, kur šeit ir katoļu baznīca. Attālums nav liels – apmēram 10 minūšu gājiens, varbūt pat mazāk. Es ļoti izbrīnījos, kāpēc viņa šai pagrabā meklē katoļu baznīcu. Izrādījās, ka meklē autobusa pieturu, kas atrodas blakus katoļu baznīcai. Nu loģiski, aizklīda kaut kur nepareizi. Atrast to nav sarežģīti – ir tikai taisns ceļš. Mēs vecenītei parādām un viņa aiziet. Draudzene saka, varbūt mēs vecenīti pavadīsim un pēc tam atgriezīsimies. Bija pagājušas burtiski sekundes, pat ne minūte. Mēs sekojām vecenītei, bet viņu vairs neatradām. Arī nogriezties nebija kur. No vienas puses bija klostera siena, no otras puses – kalns. Ne uz sienas, ne uz kalna vecenīte nevarētu uzlīst. Un arī nogriezties nav kur.
Aizgājām līdz katoļu baznīcai, vecenīti neatradām, bet baznīcā tomēr iegājām. Un es draudzenei saku: es nekur no šejienes neiešu, poļu, ne poļu, bet es šeit gribu kristīties, šeit mana dvēsele ir atvērta, šeit es labi jūtos. „Nu labi, ko ar tevi padarīsi.” Draudzene aizgāja, atrada kaut kādu priesteri. Viņš nāk man pretī priecīgs: „O, beidzot jūs atnācāt!” It kā viņš mani šeit būtu gaidījis visu dzīvi. Draudze saka: „Šī sieviete ir nobriedusi, lai kristītos. Viņa grib kristīties.” Priesteris: „Nobriedusi? Manuprāt, viņa vēl briest un briestu! Tu tik tiešām vēlies kristīties?” „Jā, gribu.” Nu tā arī sāku. Vispirms viņš man katru dienu lika iet pie vienas klostermāsas uz nodarbībām, viņa man kaut ko stāstīja. Es pie sevies domāju kaut kādas muļķības, bet ja jau es gribu kristīties, tad noklausīšos arī tās. Tas viss šķita pilnīgi neinteresanti, tādā bērnu primitīvā līmenī. Es taču biju bez 5 minūtēm zinātniece, kam man tādas lietas?! Tad priesteris ar mani sāka nodarboties, pēc tam dažādas grāmatas sāka dot. Tas aizņēma ilgu laiku, kamēr 1989.gada decembrī nonācām līdz kristībām. (…)
Fragments no žurnālā „Katoļu Dzeive” (2009.gada novembris) publicētas intervijas
