Apustuliskā nuncija Baltijas valstīs arhibīskapa Pedro Lopess Kintana uzruna Aglonā 15. augusta dievkalpojumā
Godātie brāļi bīskapi, cienījamās autoritātes, dārgie brāļi un māsas!
Man ir liels prieks svinēt šo Euharistiju Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos, šinī skaistajā starptautiskajā Aglonas svētvietā.
Šis ir Marijas godināšanas centrs visai Latvijai un īpaši šim novadam – Latgalei, kura ir labi pazīstama ar lepnumu, ar kuru kopj un sargā savu tik seno ticību.
Sveicinu no visas sirds un atzinīgi V. E. Jāni Buli, Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapu un Latvijas bīskapu konferences prezidentu, Viņa Eminenci kardinālu Pujatu un visus citus bīskapus.
Esmu priecīgs sveicināt Viņa Ekselenci Raimondu Vējoni, Latvijas Republikas prezidentu un visas citas klātesošās autoritātes.
Brālīgs sveiciens arī brāļiem no kristiešu konfesijām, kuri ir vēlējušies mūs pavadīt šajos svētkos.
Sveicinu no sirds visus, priesterus, konsekrētās personas un ticīgos šeit klātesošos, un jums nododu mūsu pāvesta Franciska mīlestību, tuvumu un solidaritāti, viņš mani ir sūtījis jūsu vidū kā savu pārstāvi jūsu zemē, īpaši mirklī, kad dāvāju viņa apustulisko svētību.
Esam šeit visi sapulcējušies, lai godinātu mūsu māti Mariju, šinī īpašajā vietā, kura mums atgādina par mūsu senču dziļo garīgo dzīvi, kuri vienmēr šinī svētvietā ir saskatījuši bāku, kas palīdz orientēties dzīves grūtajos mirkļos, dzīvo tradīciju, kas atjauno un attīsta kristīgās dzīves augļus, un vietu, kur parādās dziļa, tautai piemītoša, Marijas godināšana.
Neskaitāmi cilvēki, kas ieradušies no dažādām vietām un daudzos veidos, nāk šeit, lai lūgtos par dvēseles un miesas veselību ar Jaunavas Marijas aizbildniecību.
Šī dievbijība dāvā spēku, dvēseli dara vienkāršu un patiesu un ir jaunas enerģijas avots, kas dara auglīgu cilvēka būtību, neļauj pazust anonimitātē.
Mūsdienu cilvēks bieži nezina, kā lūgt, pateikties un izdzīvot ciešanas.
Mēs zinām, ka lūgt, pateikties un izdzīvot ciešanas ir cilvēka dzīves un kristīgās apziņas izpausmes.
Arī šodien, kopā ar jums, esmu nācis, lai upurētu sāpes, pateicību un lūgšanas kā vienkāršu, bet patiesu dievbijības jūtu izpausmi, kas vienmēr atrod Marijā mātišķu atbildi.
Katram kristietim ir jāpārdomā sava dzīve Marijas dzīves gaismā. Vienkārša sieviete, kuras bagātība bija tieši viņas vienkāršībā, vienmēr uzmanīga citu rūpēm un vajadzībām; dziļi ticīga sieviete, iesaistīta tāda paša veida grūtajās un bieži neatrisināmajās situācijās, kuras arī mēs piedzīvojam pasaulē, kas arvien vairāk tiecas uz maldiem un egoismu.
Šodien apceram Mariju kā īpašas ticības sievieti. „Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.” (Lk1,45)
Nav iespējams godināt Mariju ar labākiem vārdiem kā tie, kurus, ticības vadīta, izteica viņas radiniece Elizabete.
Marijā ticība parādās kā pateicīga Tā pieņemšana, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība, gavilējot Dievā, savā glābējā, un pieņemot Dieva uzticēto misiju.
Marijā ticība ir prieks, bet arī pazemīga Dieva gribas meklēšana.
Atvērtība Dieva Vārdam, paļaujoties Dievam, parādot ticības paklausību un atbildot ar visu savu būtību.
Paklausība ticībā vada Mariju strādāt ar un citiem, un tāpēc viņa dodas palīdzēt savai radiniecei Elizabetei.
„Bez ticības nav iespējams patikt Dievam.” Marija ir Dievam patīkama kā neviens cits, tāpēc ka viņas ticība un viņas paļāvība Dievā ir pārāka par visām citām lietām.
Ticības dēļ Noass uzcēla šķirstu, lai glābtu savu ģimeni, ticības dēļ Marija kļūst mūsu glābšanas šķirsts, rādot mums pasaules Pestītāju.
Marijas ticība ir pārāka par Noasa, Ābrahama un visu patriarhu ticību, jo viņa bija gatava pamest visus savus projektus, lai pieņemtu pilnīgi jaunu un nezināmu nākotni kā Kunga māte un kalpone.
Paklausīga savai ticībai viņa sāk lielo ceļu, savu ceļojumu, kopā ar Kristu, kas caur Ēģipti un tuksnesi viņu aizvedīs līdz pat krustam. Marija seko savam Dēlam ar radikālu sevis dāvāšanu.
Nedomājiet, ka Marijai bija vienkārši dzīvot ticībā. Viņas ticība attīstījās viņas dzīves notikumos, viņa piedzīvoja sāpju zobenu, iekšējos pārdzīvojumus, pretrunas un pārbaudījumu krusta priekšā.
„To, ko Ieva sasēja ar savu neticību, to atraisīja Jaunava Marija ar savu ticību,” augot žēlastībā un pieņemot ticības nakti.
Viņas „lai man notiek pēc tava vārda” katru dienu caur ikdienas notikumiem kļuva par pilnību.
Jaunavas Marijas ticības attieksme ir piemērs katram kristietim, kas iet caur ticību uz Tēva mājām.
Ir svarīgi atklāt Dieva gribu, klausoties Viņa Vārdā, tāpēc ka arī, ja mūsu ceļš šķiet pareizs, Dievs ir tas, kurš pazīst sirdi.
Pieņemt Dieva gribu ir saņemt kādu vārdu, kas ir citādāks nekā mūsu pierastais, tas nozīmē pārtraukt mūsu plānus un projektus, tas nozīmē atļaut Dievam mūs patraucēt, atceroties, ka Jēzus iemācījās paklausību ciešanās.
Tas ir kompass, kuram jāvada mūsu garīgums, mūsu kristīgā dzīve.
Esot daudzu cilvēku vidū, kuriem mums ir jāliecina par mūsu ticību, mums ir jāatbrīvojas no katra grēka smaguma, kas mūs nospiež, un, cieši lūkojoties uz Jēzu, no kura ir pilnīgi atkarīga mūsu ticība, skriet ar drosmi to skrējienu, ko esam iesākuši (sal. Eb 12,11).
Mums jāraugās uz Jēzu ar Marijas ticību, kas sevi dāvā bez atlikuma un sevi konsekrē Dieva Dēlam un cilvēkiem. Viss, ko Marija dara un saka, mums atgādina, ka tikai Jēzus Vārdā mums ir pestīšana.
Ak, Marija! Katru reizi, kad tevi sveicinām, sakot „tu esi svētīta starp sievietēm,” mēs tevi slavējam tavas ticības dēļ.
Lūdz par mums tagad un mūsu nāves stundā, lai mūsu ticība būtu stipra un spoža, pilna cerības un gatava mūs pārveidot kā tevi, kas kļuvi par dzīvo miera vēsti visai cilvēcei.
Lai mūsu atjaunotā ticība mums palīdz pārveidot mūsu dzīvi cerības zīmē visiem cilvēkiem, kas mums ir apkārt.
Šinī lielajā Marijas, Latvijas svētās aizbildnes un aizstāves, svētku dienā, atceramies garīgās, morālās un kulturālās vērtības, pieminot Jēzu Kristu, kurš ir augšāmcēlies.
Kad esam sasnieguši tik daudz labu lietu, kuras līdz šim neesam veikuši, mums nav jāaizmirst mūsu vēstures mantojums, kas, līdzās negatīvajiem aspektiem, kurus mums ir jālabo, mums dāvā vērtības un ideālus, pietiekamus un nepieciešamus, lai veidotu saliedētu un cerības pilnu sabiedrību.
Nav iespējams veidot savu pasauli, neredzot citus. Latvijas garīgā un morālā vēsture, kristīgā gara veidota, mums dāvā kopējos elementus, lai veidotu patiesu kopienu.
Esam aicināti atgūt garīgās dimensijas centralitāti mūsu dzīvē.
Izstumjot Dievu, cilvēks netiek atbrīvots. Dzīve izsīkst, ja tā nav atvērta uz Dievu, kurā balstās mūsu cieņa un brīvība.
Marija mums saka, ka esam spējīgi uzvarēt bailes un nedrošību ar ticību, nogurumu ar kristīgo cerību un vienaldzību ar mīlestību, pārvarot mūsu nesakārtotās tieksmes un sekojot viņas dēlam Kristum, kas ir “ceļš, patiesība un dzīvība”.
Sirdsapziņas un morāles krīze ietekmē tradīcijas un principus, kas iedvesmo morālo uzvedību un rada neuzticību.
Uzticēties Dievam nozīmē atgūt uzticību, pārvarot katru relatīvismu. Novērtējam visu, „kas ir patiess, kas godājams, kas taisnīgs, kas svēts, kas patīkams, kam laba slava, kas tikumīgs, kas cildināms, to domājiet” (sal. Fil. 4,8), tie ir apustuļa Pāvila vārdi, kas mūs aicina iedzīvināt tikumu mūsu dzīves ceļā uz laimi.
Šinī īpašajā dienā lūdzam, lai Marija, mūsu Māte ir klāt un sargā mūsu pāvestu Francisku un Latvijas Baznīcu, lai mēs paliktu uzticīgi Kristum.
Uzticu viņas aizbildniecībai visus Latvijas iedzīvotājus, īpašā veidā Latgales iedzīvotājus un ģimenes, lai tās dzīvotu mīlestības priekā, palīdzot jaunajām paaudzēm būvēt cerības pilnu sabiedrību.
Dieva Māte, atceries ar labestību visus, kuri pagājušos gados ir svinējuši šos svētkus kopā ar mums un Kungs Dievs viņus ir aicinājis pie sevis, lai viņi varētu jau tagad baudīt mūžīgo laimi.
Aizlūdz par mūsu vadītājiem, lai viņi prastu caur mierpilnu un patiesības mīlošu dialogu atrast risinājumus politiskām, sociālām un kultūras problēmām; un par visiem tiem cilvēkiem, kas dod no sevis vislabāko, lai atbildētu uz sabiedrības kopējā labuma vajadzībām.
Lai Kungs Dievs mūs visu svētī!
Marija, Dieva Māte, aizbildi par mums sava Dēla priekšā, par visu cilvēku pestīšanu, tu, kas palīdzi tiem, kas ir briesmās un tevi piesauc, esot jūrā, kā arī uz zemes, palīdzi mums tagad un mūsu nāves stundā. Āmen.
No sirds jūs visus svētīju Svētā tēva vārdā, ar viņa apustulisko svētību.
Foto: Ojārs Jansons
