Jaunais mācību gads Rīgas Katoļu ģimnāzijā (RKĢ) sekmīgi uzsākts ne tikai mācību darbā – skolēni un skolotāji arī šogad 9. septembrī atkal piedalījās kultūras forumā “Baltā nakts”, tādējādi iekļaujoties arī Rīgas pilsētas kultūras dzīvē.
Šā gada Baltās nakts pasākumi RKĢ noritēja ar devīzi “Ķer ilūziju!”, kas rosināja apmeklētājus domāt par to, cik objektīvi spējam uzlūkot un novērtēt lietas, procesus, cilvēkus un saprast, ka jebkurš mūsu cilvēciskais vērtējums būs iluzors, to ietekmēs mūsu uztvere, zināšanas par objektu, kultūras tradīcijas, apkārtējo novērtējums.
Kaut RKĢ piedāvāto pasākumu klāsts nebija tik plašs, kā pērnajā gadā, jo RKĢ vecā ēka piedzīvo atjaunotni senajā, krāšņajā veidolā un pagrabi nebija “apdzīvojami”, jau minētais filosofiskais aspekts tika atklāts skaidri un saprotami – kā redzam sevi, otru cilvēku, apkārtni, savas būtnes dziļumus. Vai mūsu redzējums atbilst objektīvai patiesībai, vai spējam un vēlamies ko mainīt ap sevi un sevī, iekļaujoties pirms daudziem gadu tūkstošiem aizsāktajā Radītāja darbā?
Katram ienācējam skolas pagalmā bija iespēja izbaudīt ko līdzīgu nezināmām dzīves izvēlēm un ceļiem, aizsietām acīm izejot nelielu taku un nonākot pie secinājuma, ka sajustais un nojaustais ne vienmēr atbilst reālajiem traucēkļiem uz šī ceļa.
Iekštelpās uzmanību piesaistīja jaunietis, kurš piedāvāja jaukt krāsas ūdens akvārijā, un mans reālistiskais skats atzina akvārija saturu par duļķainu ūdeni, kurš nekavējoties jāizlej. Taču caur neizprotamu vadu mudžekli un projektoru duļķainā akvārija saturs uz balta ekrāna rādīja jau citu ainu – skaistas, it kā cilvēka aknas lēnām pārtapa Marsa kalnos un lejās, senu vulkānu konusos un ugunīgos izvirdumos, atsaucot prātā senseno Radīšanas Iesākumu.
Pēc aizvēsturisko ainu skatīšanas paviesojos Spoguļu istabā. Nekā aizvēsturiska – mūsdienas – te esmu ES! Es pats! Gludā, liektā, šķautņainā spogulī, spoguļi apkārt – es no visām pusēm, visdažādākie mana “es” atspīdumi dažādajos spoguļos un iespējas izvēlēties sev tīkamāko! Neskaidrā spoguļa ilūzija, kas slēpj mūsu patieso “ES”, tomēr atklāj mūsu pašreizējo situāciju: “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (1 Kor 13, 12) Tādējādi izklaidējošais pasākums nostāda mūs sensenā jautājuma priekšā – kad mēs redzēsim sevi un līdzcilvēkus skaidri? Kā tas būs – redzēt Radītāju un radības, sevi, mūsu līdzcilvēkus vaigu vaigā?
Nelielu attīrīšanos no ilūziju pasaules un nokāpšanu savas sirds dziļumos apmeklētāji varēja piedzīvot, mākslas skolotājas klasē veidojot mazas, krāsainas asociatīvas glezniņas īpatnējā tehnikā. Krāsu izvēle, punktojuma un triepienu izvietojums, kas bija jāveido spontāni, nedaudz pavēra zemapziņas mājokļu durvis -vai tur iemitinājies prieks, skumjas vai pat ziedoši dārzi?
Viesošanās noslēgumā draudzes mājā noskatījos izrādi, kurā uzstājās lielāki un mazāki RKĢ klauni, izvēršot uz āru mūsu pašu un sabiedrības dažādos paradumus un uzvedības modeļus.
Divi mazi klauniņi savā priekšnesumā bija atraduši atslēgvārdu, kurš regulē daudzus notikumus un procesus mūsu sabiedrībā, radot mānīgu drošības un sakārtotības ilūziju.
Lai ko un kā darītu viens no klauniņiem, otrs uz katru darbību reaģēja ar skaļu, neapmierinātu “Nedrīkst!”. Visdažādākajās intonācijās mazais klauns izteica šo vārdu – nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst… Vārds “nedrīkst” mūsdienu sabiedrībā pavada cilvēku no šūpuļa līdz kapam un jājautā, cik pamatoti? Vai šis “nedrīkst” vienmēr atbilst pirms vairākiem gadu tūkstošiem no Sinaja kalna dotajam Likumam “tev būs” un “tev nebūs”, kas sniedza cilvēkiem patiesu drošību? Vai mūsdienu sabiedrības “nedrīkst” cilvēku pasargā vai iespiež greizos, Radītāju līdzību kropļojošos rāmjos un kļūst par kādu sabiedrībā pieņemtu standartu “sargsuni”?
Teikt patiesību? Nedrīkst! Tas ir politnekorekti, nelojāli, netoleranti! Nepatērēt lietas, kuras nav vajadzīgas, netiekties pēc panākumiem par katru cenu un statusa sabiedrībā? Nedrīkst! Tā nav pieņemts, pēc kā tas izskatīsies! Dažādu krāsu preses lappuses pārpludina pamācības, ko mūsdienu sabiedrības cilvēks nedrīkst, lai nepaliktu citu acīs par apsmieklu un neveiksminieku. Saukt ļaunumu par ļaunumu, atsaucoties uz Dieva doto Likumu? Nedrīkst! Nekādā gadījumā nedrīkst! Ko teiks sabiedrība? Kāds apvainosies!
Tā, sekojot šiem daudziem un dažādajiem cilvēku interešu diktētajiem “nedrīkst”, mūsdienu sekulārajā sabiedrībā drīkst to, par ko pats Radītājs reiz ir teicis: “Tev nebūs…”.
Ko iesākt ar dažādajiem “nedrīkst” un “drīkst”? Bērnu izrādes skatītāji jau nepalika draudzes mājā, paņēmuši līdz viņu dāvāto stipro patiesības graudu, viņi “izceļoja” katrs savā dzīvē.
Kā Radītāja bērniem mums vienmēr ir izvēle – palikt sabiedrības noteikto standartu “nedrīkst” nožogojumā vai sekot Mūžīgā Vārda karaliskajam brīvības likumam, kas atklāj vislielāko uzdrīkstēšanās iespēju: “Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” (Jņ 15, 12)
Stella Jurgena, foto no facebook.com/rkgimn
