“Manuprāt, šīs pārdomas varētu būt neliela palīdzība, lai labāk īstenotu dzīvē laju jeb sekulāro garīgumu. Tās varētu būt kā provokācija šī “vairāk” meklējumos mūsu dzīvē. Un es sev jautāju: pa kuru ceļu, kādā virzienā, ar ko es vēlos iet kopā, kādai iecerei vēlos veltīt savu dzīvi,” Rose Galea, Apustuliskā Oblāte “Pro Sanctitate”.
4.oktobrī Baznīca piemin izcilu svēto – Asīzes Francisku. Itālijā tie ir lieli svētki, jo svētais Francisks un svētā Katrīna no Sjēnas ir Itālijas aizbildņi. Arī mēs šo dienu nevaram atstāt bez ievērības, it īpaši jau tāpēc, ka esam piederīgi kustībai Pro Sanctitate. Saskaņā ar Dieva apredzību šodien esmu šeit, lai dalītos ar jums pārdomās, kurās sekosim viņa norādījumiem.
Kā jau teicu, Asīzes Francisks ir izcils svētais, jo bija lielisks cilvēks, kas dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi un būtiski ietekmēja laikmetu, kurā dzīvoja, tā kultūru un savas tautas mentalitāti. Viņš ir atstājis dziļas un neatkārtojamas pēdas Baznīcā un sabiedrībā. Un ne tikai tāpēc, ka ir franciskāņu ordeņa un garīguma pamatlicējs, bet arī tāpēc, ka viņa dzīvesstāsts un dzīves pieredze ir ietekmējuši un vēl aizvien visā pasaulē ietekmē daudzus cilvēkus, viņu izvēli un dzīves aicinājumu. Var sacīt, ka viņš īpaši iedvesmo jauniešus. Lielisks piemērs pēdējos gados ir pāvests Francisks, kas izvēlējās sv. Franciska vārdu tieši tāpēc, ka viņa pastorālo ieceri un rūpes par vispārējo Baznīcu ir iedvesmojis šis izcilais svētais, kas dzimis Asīzē, pilsētiņā, kas atrodas Umbrijā, Itālijas centrālajā daļā. Mūsdienās tā kļuvusi par pasaulslavenu vietu, par svētceļojumu mērķi, par vietu, uz kuru dodas ne tikai kristieši.
Svētajam Franciskam bija ļoti daudz izcilu rakstura īpašību, rakstura iezīmju, kuras saucam par tikumiem un kuras viņš izkopa līdz pilnībai, jo tās uzticēja Dieva žēlastībai, un tādējādi dzīve saskaņā ar šiem tikumiem kļuva par ikdienas garīgo ceļu. Sv. Francisks ir skaidrs un skaists piemērs tam, kā Dieva žēlastība aptver cilvēka dabu, kā Gars ietērpj mūsu cilvēciskumu un to apveltī ar diženumu, dievišķo mirdzumu. Tas ir spilgts piemērs tam, kā Dievs var pārveidot ikvienu no mums, ja mūsu skatiens sastop Dieva skatienu parastos ikdienas dzīves apstākļos.
Lūk daži no viņa pazīstamākajiem tikumiem: nabadzība, pazemība, vienkāršība, miers, prieks, slavēšana, mīlestība pret dabu un visām radībām, mīlestība pret krustā sisto Kristu, Viņa brūcēm un ciešanām, kas bija tik liela, ka Franciskam parādījās stigmas. Bet it īpaši padevība, lēnprātība, pieņemot Jēzus aicinājumu atjaunot viņa Baznīcu.
Es šeit nekavēšos lai raksturotu katru sv. Franciska labo īpašību vai atstāstītu daudzās viņa dzīves epizodes, kas liecina par šiem tikumiem, bet kopā ar jums īsi gribētu pārdomāt, ko tie varētu nozīmēt mums šodien, kā mēs varētu censties izkopt šīs īpašības visā, ko piedzīvojam, un pieaugt šajos tikumos visā savā mūžā, šeit un tagad, ikviens – savā ikdienas dzīvē.
Runa nav par atdarināšanu, viņa rīcības vai izvēļu atkārtošanu, mums nav jāģērbj maisa auduma drēbes un jāsaceļas pret sabiedrība, jābēg no tā, kas mums apkārt un ir daļa no mūsu ikdienas pieredzes. Runa ir par to, lai mēs pārdomātu, labi saprastu un izvēlētos to, kas man, tev un jums varētu būt iespēja personiski atbildēt uz Jēzus aicinājumu, proti, nemitīgi raudzīties uz Viņu, lai mēs būtu starojoši kā Viņš.
Tātad es gribētu kopsavilkuma veidā runāt par trim aspektiem, kas bija būtiski sv. Franciska dzīvē un arī pāvesta Franciska pastorālajā iecerē attiecībā uz vispārējo Baznīcu, kā arī mūsu personiskajā dzīvē, sabiedrības un visas cilvēces dzīvē. Un tie ir nabadzība, miers un ekoloģija.
Paraudzīsimies uz tiem no īpaša skatpunkta, tas ir, saistībā ar aicinājumu, ko sv. Francisks saņēma no Kunga: “Celies un atjauno manu namu!” Centīsimies sadzirdēt un pieņemt šo īpašo aicinājumu, kas šodien tiek izteikts man un tev. Ikviens no mums ir Dieva templis … tātad ir jāatjauno Dieva templis, kas esmu es, kas esi tu, lai mēs varētu pielūgt un mīlēt Tēvu garā un patiesībā un lai varētu būt Viņa liecinieki saviem brāļiem ikdienas dzīves apstākļos.
Svētīgi garā nabagie, jo tiem pieder Debesu valstība… Svētais Francisks mīlēja Nabadzības kundzi … tāpat kā nabaga Evaņģēlijā minētā atraitne, kura templī ziedoja divas monētas, tādējādi atdodama visu savu iztiku.
Pārdomāsim, ko nabadzība varētu nozīmēt mums. Nabadzība ne jau materiālā ziņā. Nav runa par to, cik daudz lietu, naudas, drēbju man pieder. Nav runa par to, cik daudz mantu man ir. Bet pajautāsim sev:
- Ar ko es esmu pārņemts(-ta)? Kam es sevi veltīju?
- Vai es piederu tikai sev?
- Vai es piederu citiem?
- Vai citi cilvēki ir mans īpašums – draugi, ģimene, cilvēki, ar kuriem esmu attiecībās?
- Kam pieder manas dzīves atslēga? Kam esmu uzticējis(-usi) savas iekšējās dzīves atslēgu?
- Vai vispār kādam esmu atdevis(-usi) savu dzīvi? Vai esmu to izdarījis(-usi) pilnībā?
Šie ir jautājumi visiem klātesošajiem – gan tiem, kuri ir izdarījuši savas dzīves izvēles un tās īsteno dzīvē, gan tiem, kuri vēl nav izvēlējušies konkrētu dzīves virzienu.
Tātad nabadzība kā pilnīga sevis atdošana…
Šajā sakarībā daži norādījumi izaugsmes ceļam:
- Iemantot brīvu sirdi … un prātu.
- Iemantot šķīstu sirdi … un prātu.
- Iemantot tīru un skaidru skatienu.
- Iemantot skatienu, kas spēj saskatīt to, kas ir aiz acīmredzamā.
- Izkopt sevī vēlmi dzīvot patiesi, vienkārši, godīgi, uzticīgi.
- Iemācīties piedot, piedot atkārtoti un arī aizmirst.
- Dzīvot ar atvērtām rokām –
– rokām, kas ir atvērtas un vienmēr tukšas, jo es saņemu un dodu;
– ar atvērtām un tukšām rokām, jo tās nav neko paturējušas, bet ir atvērtas jaunajam un žēlastībai;
– ar atvērtām un tukšām rokām, lai no augšienes saņemtu žēlastību un dāvanas, kas nepieciešamas, lai dzīvotu šodien, šeit un tagad;
– ar atvērtām un tukšām rokām, kurās nav vakardienas neveiksmes un kuras atvērtas, lai saņemtu cerības sēklu;
– ar atvērtām un tukšām rokām, kurās nav baiļu un kuras ir atvērtas, lai saņemtu drosmi, kas nepieciešama, lai nebaidītos un neuztrauktos par savu ierobežotību, nepilnībām un niecību;
– ar atvērtām rokām, lai saņemtu paļāvību, jo Dievs ir lielāks par manu sirdi un mani nenosodīs. Paļāvību, drīzāk pārliecību, ka mana ierobežotība un kritieni, un nabadzība nav šķēršļi, tas viss mani nešķir no Dieva, bet, tieši otrādi, ir iespēja patiesi sastapties ar Viņu, es esmu tas (tā), ko Viņš mīl.
Lūk, to nozīmē mana iekšējā tempļa atjaunošana. Uz vakardienas drupām es lieku pirmo akmeni, rīt likšu vēl vienu, nonākot pie kā cita, jo ceļu uz Dieva mīlestības pamata, kas nekad neiet mazumā, uz savas nabadzības, nevis pašpietiekamības, uz Dieva apredzības, nevis uz saviem lepnībā sakrātajiem nopelniem.
Tā nav nabadzība, ko saprot kā “maz”, bet kā “viss”. Dieva mīlestības un Viņa man sniegto dāvanu pilnība. Tā ir manas dzīves, manas sirds, prāta un izvēļu veltīšanas pilnība.
Citiem vārdiem sakot:
es sevi iztukšoju, lai piepildītos.
Es daru sevi brīvu no sevis, lai piederētu.
Es sevi attīru, lai būtu skaidra.
Es klusēju, lai dzirdētu Vārdu, Viņa aicinājumu.
Prast nomirt, lai augšāmceltos.
Izkopt sevī spēju ik dienas pajautāt:
Kas man palīdz dzīvot no Dieva?
Kas man palīdz mīlēt un pielūgt Tēvu garā un patiesībā?
Kas man palīdz būt Viņa mīlestības templim, kurā var ienākt brāļi un satikt Tēvu?
Kas man palīdz būt Viņa miera nesējam?
Kas man palīdz justies saskaņā ar dabas un visas radības simfoniju?
Kas man palīdz ar pateicību slavēt Tēvu, no visas sirds un prāta dziedāt “Dziesmu saulei”?
Un tas viss tikai šodienai, rīt no jauna – tikai šodienai.
Patiesībā es piedalos tā … to neapzinoties, ar pazemību, kopā ar pacifistu kustību (bez revolūcijas, bez vardarbības) … kopā ar ekoloģisko kustību (bez klimata pārmaiņām!) … kopā ar sprediķotāju kustību, nesakot homīlijas un bez vārdiem (neuzvelkot garīdznieka tērpu).
Rose Galea, Apustuliska Oblāte “Pro Sanctitate”
No itāļu valoda tulkoja Astra Feldmane un Agnese Hercmane
