Divas apceres par Kristus dzimšanu

Divas apceres par Kristus dzimšanu ir ņemtas no benediktīņu mūka Anzelma Grīna (Anselm Grün) grāmatas „Apceres par Ziemassvētkiem” („Petite méditation sur les f?tes de No?l”). Vienkāršos vārdos, kristīgās tradīcijas gaismā viņš aicina no jauna atklāt kopš sendienām pazīstamus Ziemassvētku tēlus.

Ziemassvētkos mēs svinam kādu dzimšanu, dievišķā Bērna piedzimšanu,  – bet ne tikai to. Mēs svinam arī mūsu pašu piedzimšanu. Jau kopš seniem laikiem bērniņa ierašanās cilvēkiem ir bijusi noslēpums. Vārds „piedzimt” (latīņu valodā nasci) nozīmē  – tikt laistam pasaulē. Pēc tam, kad māte bērnu ir iznēsājusi, nesusi savā klēpī, bērns nāk pasaulē. Kad viņa gājums būs beidzies, viņš atgriezīsies visu mūsu mātes, zemes, klēpī. Dzimšanas un nāves jēdzieni ir saistīti. Kad piedzimstam, mēs jau esam lemti nāvei, taču mirt, nozīmē arī  – atdzimt, tikt atbrīvotam no kādas nastas. Bībele to vēsta jau tad, kad Dievs, izraidot sievieti no paradīzes, viņai saka:  „Es vairošu tavas grūtības, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tu dzemdēsi bērnus.” (Rad  3, 16) Vissenākajos Jēzus dzimšanas attēlos Marija vienmēr ir attēlota ļoti nogurusi no ciešanām, bet, sākot ar XIV  gs., daudziem ticīgajiem aizvien nepieņemamāks bija tas, ka Marija būtu dzemdējusi Jēzu caur tikpat lielām sāpēm kā jebkura cita sieviete. Tādēļ, kāds franciskāņu mūks, Meditationes vitae Christi autors, skaidro, ka Marija toreiz ir atbalstījusies pret kādu kolonnu un, ka bērns pametis mātes miesas, nemaz neliekot tai ciest. Arī svētā Brigita saņēmusi šādu atklāsmi. Kristus dzimšanu ļaudis saista ar stipru cerību, ka pats Dievs ir gribējis šo notikumu darīt brīvu no sāpēm.

Svinot Jēzus dzimšanu, mēs svinam ceļu, kas ved uz mūsu pašu dzimšanu. Arī mēs piedzimstam mums nepazīstamas pasaules naktī,vientulībā, ciešanās. Vienmēr, kad mūsos dzimst kas jauns, sākumā ir grūti. Mēs labāk gribētu turpināt dzīvot tā kā agrāk, aizkavēt šo jauno, kas radies mūsos, mūsu pašu ķermenī. Protams, mēs jūtam, ka nesam sevī kaut ko, kas vēlas piedzimt, bet mums ir bail, kā būs, kad šis jaunums atklāsies. Tas varētu palikt nesaprasts, varētu notikt kā ar dievišķo Bērnu, kam neatradās vieta mājvietā. Mēs nezinām kādu iespaidu tas radīs, mēs tikai jūtam, ka nekas vairs nevar turpināties kā pirms tam. Tomēr mūsu atdzimšanā ir arī svinīgs apsolījums, ka it viss mūsos tiks atjaunots. Mēs neesam ieslodzīti savā pagātnē, tās ievainojumos, pārmantotās struktūrās. Tā jaunā dzīve, kas dzimst mūsos; dzimstot vēl ir trausla un viegli ievainojama, bet tā nostiprināsies tikpat spēcīgi, kā jaundzimušais bērniņš silītē.

Starp citu, dažas sievietes bērna piedzimšanu izdzīvo ar prieku, bez lielām ciešanām. Arī mums pašiem dažkārt tiek ļauts pieredzēt ko līdzīgu: kaut kas jauns mūsos piedzimst bez sāpēm. Tas ir kā brīnums. Jaunais pēkšņi ir klāt, un mēs neesam pat pamanījuši kā notiek dzimšana. Lai notiktu dzimšana, nav nepieciešams, ka mēs paši padarām visu darbu. Jauno mūsos rada Dievs. Bībele māca, ka mums ik brīdi ir jāpiedzimst no jauna, ik brīdi, visā dzīves garumā mēs izdzīvosim šī notikuma priekus un bēdas, līdz nāve ļaus mums uz mūžiem piedzimt Dievā. Jēzus saka Nikodēmam: „…ja kas no jauna neatdzimst, tas Dieva valstību nevar saskatīt „(Jņ  3, 3). Bez šīs atdzimšanas mēs nespējam kļūt par tādiem, kādus Dievs grib mūs redzēt; mēs nevaram redzēt Dieva valstību, kļūt vienoti ar Dievu. Patiešām, Dieva valstības jēga ir, lai Dievs valda mūsos, tas nozīmē, ka mums jābūt pilnīgi brīviem no jebkuras cilvēciskas varas, visā pilnībā jābūt pašiem. Lai salauztu vecās struktūras un ļautu mūsos arvien skaidrāk atklāties Dieva veidotam sākotnējam attēlam, mūsu garīgajā ceļā ir nepārtraukti vajadzīga atdzimšana. Mums piedzimstot, šai skaidrībai vēl nav uzspiesti apkārtējo cilvēku priekšstati par to, kādiem mums vajadzētu būt, mūsos vēl mājo attēls, ko ir veidojis Dievs. Vēl esam brīvi paši izvēlēties nākotni; dzīve ir mūsu priekšā, tās ceļš vēl nav iemīts. Gluži kā stāvot pie lauka, kas klāts ar svaigu, baltu sniegu: mēs esam brīvi iemīt savu taku, un tā būs tikai mūsējā.

Mistiķi runā par šo aizvien no jauna notiekošo dzimšanu ne tikai kā par ceļu uz mums pašiem, bet arī kā par Dieva piedzimšanu cilvēka dvēselē. Tas, ko mēs svinam Ziemassvētkos caur Jēzus dzimšanu, ir arī Dieva piedzimšana mūsu sirdī. Ja Dievs nepiedzimst mūsos, mēs aizvien paliksim paši sev svešinieki. Angelus Silesius¹ to ir izteicis šādos vārdos: „Ja Kristus būtu tūkstoš reizes piedzimis Betlēmē, bet ne reizes tevī, tu būtu mūžīgi pazudis.” Pēc Meistara Ekeharta² domām Dieva piedzimšana notiek tā: „pašos dziļumos, pašā dvēseles būtības dziļumā, mazā saprāta dzirkstelītē dzimst Dievs. Visšķīstākajā, viscēlākajā un vislabākajā iedvesmā, ko vien var dāvāt dvēsele: vienīgi tur tas var notikt: dziļajā klusumā, kurā nekad neienāks neviens radījums nedz tēls.”

Arī tevī, kurš lasi mani, ir šī dziļā klusuma vieta, ko nav traucējuši nedz pasaules trokšņi, nedz domas un emocijas, ko mēs ik brīdi pārpilnībā saņemam. Tieši tur Dievs vēlas piedzimt tevī. Ja Dievs tā piedzims tevī, tu satiksi savu īsto būtību, Sevi, savu īsto neaptraipīto attēlu, ko Dievs tevī ir ielicis. Un tā tu atradīsi sevī dzīvības avotu, kurā varēsi smelt bezgalīgi. http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/em_33_A.Grins%20-%20Divas%20apceres%20par%20Kristus%20dzimsanas%20svetkiem.htm#_ftn1>[1]

“Ejiet un māciet”
No franču valodas tulkojusi Elizabete Zēberga 

http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/em_33_A.Grins%20-%20Divas%20apceres%20par%20Kristus%20dzimsanas%20svetkiem.htm#_ftnref1>[1] Johanness Šeflers, saukts Angelus Silesius ( Breslava, 1624-1677): ārsts, teologs un dzejnieks, konvertējies no luterānisma uz katolicismu un kļuvis franciskāņu mūks; viens no vācu pazīstamākajiem mistiķiem.
²Meistars  Ekeharts (1260-1327) ne tikai pazīstams mistiķis, bet arī vācu valodas un pirmo vācu filosofisko tradīciju radītājs. Ekehartam Vernunft („prāts”) – garīgās „izziņas” spēja, ir dievišķā mājvieta cilvēkā.
 Atgriezties uz sadaļu “Garīgā dzīve”

Divas apceres par Kristus dzimšanu ir ņemtas no benediktīņu mūka Anzelma Grīna (Anselm Grün) grāmatas „Apceres par Ziemassvētkiem” („Petite méditation sur les f?tes de No?l”). Vienkāršos vārdos, kristīgās tradīcijas gaismā viņš aicina no jauna atklāt kopš sendienām pazīstamus Ziemassvētku tēlus.

Ziemassvētkos mēs svinam kādu dzimšanu, dievišķā Bērna piedzimšanu,  – bet ne tikai to. Mēs svinam arī mūsu pašu piedzimšanu. Jau kopš seniem laikiem bērniņa ierašanās cilvēkiem ir bijusi noslēpums. Vārds „piedzimt” (latīņu valodā nasci) nozīmē  – tikt laistam pasaulē. Pēc tam, kad māte bērnu ir iznēsājusi, nesusi savā klēpī, bērns nāk pasaulē. Kad viņa gājums būs beidzies, viņš atgriezīsies visu mūsu mātes, zemes, klēpī. Dzimšanas un nāves jēdzieni ir saistīti. Kad piedzimstam, mēs jau esam lemti nāvei, taču mirt, nozīmē arī  – atdzimt, tikt atbrīvotam no kādas nastas. Bībele to vēsta jau tad, kad Dievs, izraidot sievieti no paradīzes, viņai saka:  „Es vairošu tavas grūtības, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tu dzemdēsi bērnus.” (Rad  3, 16) Vissenākajos Jēzus dzimšanas attēlos Marija vienmēr ir attēlota ļoti nogurusi no ciešanām, bet, sākot ar XIV  gs., daudziem ticīgajiem aizvien nepieņemamāks bija tas, ka Marija būtu dzemdējusi Jēzu caur tikpat lielām sāpēm kā jebkura cita sieviete. Tādēļ, kāds franciskāņu mūks, Meditationes vitae Christi autors, skaidro, ka Marija toreiz ir atbalstījusies pret kādu kolonnu un, ka bērns pametis mātes miesas, nemaz neliekot tai ciest. Arī svētā Brigita saņēmusi šādu atklāsmi. Kristus dzimšanu ļaudis saista ar stipru cerību, ka pats Dievs ir gribējis šo notikumu darīt brīvu no sāpēm.

Svinot Jēzus dzimšanu, mēs svinam ceļu, kas ved uz mūsu pašu dzimšanu. Arī mēs piedzimstam mums nepazīstamas pasaules naktī,vientulībā, ciešanās. Vienmēr, kad mūsos dzimst kas jauns, sākumā ir grūti. Mēs labāk gribētu turpināt dzīvot tā kā agrāk, aizkavēt šo jauno, kas radies mūsos, mūsu pašu ķermenī. Protams, mēs jūtam, ka nesam sevī kaut ko, kas vēlas piedzimt, bet mums ir bail, kā būs, kad šis jaunums atklāsies. Tas varētu palikt nesaprasts, varētu notikt kā ar dievišķo Bērnu, kam neatradās vieta mājvietā. Mēs nezinām kādu iespaidu tas radīs, mēs tikai jūtam, ka nekas vairs nevar turpināties kā pirms tam. Tomēr mūsu atdzimšanā ir arī svinīgs apsolījums, ka it viss mūsos tiks atjaunots. Mēs neesam ieslodzīti savā pagātnē, tās ievainojumos, pārmantotās struktūrās. Tā jaunā dzīve, kas dzimst mūsos; dzimstot vēl ir trausla un viegli ievainojama, bet tā nostiprināsies tikpat spēcīgi, kā jaundzimušais bērniņš silītē.

Starp citu, dažas sievietes bērna piedzimšanu izdzīvo ar prieku, bez lielām ciešanām. Arī mums pašiem dažkārt tiek ļauts pieredzēt ko līdzīgu: kaut kas jauns mūsos piedzimst bez sāpēm. Tas ir kā brīnums. Jaunais pēkšņi ir klāt, un mēs neesam pat pamanījuši kā notiek dzimšana. Lai notiktu dzimšana, nav nepieciešams, ka mēs paši padarām visu darbu. Jauno mūsos rada Dievs. Bībele māca, ka mums ik brīdi ir jāpiedzimst no jauna, ik brīdi, visā dzīves garumā mēs izdzīvosim šī notikuma priekus un bēdas, līdz nāve ļaus mums uz mūžiem piedzimt Dievā. Jēzus saka Nikodēmam: „…ja kas no jauna neatdzimst, tas Dieva valstību nevar saskatīt „(Jņ  3, 3). Bez šīs atdzimšanas mēs nespējam kļūt par tādiem, kādus Dievs grib mūs redzēt; mēs nevaram redzēt Dieva valstību, kļūt vienoti ar Dievu. Patiešām, Dieva valstības jēga ir, lai Dievs valda mūsos, tas nozīmē, ka mums jābūt pilnīgi brīviem no jebkuras cilvēciskas varas, visā pilnībā jābūt pašiem. Lai salauztu vecās struktūras un ļautu mūsos arvien skaidrāk atklāties Dieva veidotam sākotnējam attēlam, mūsu garīgajā ceļā ir nepārtraukti vajadzīga atdzimšana. Mums piedzimstot, šai skaidrībai vēl nav uzspiesti apkārtējo cilvēku priekšstati par to, kādiem mums vajadzētu būt, mūsos vēl mājo attēls, ko ir veidojis Dievs. Vēl esam brīvi paši izvēlēties nākotni; dzīve ir mūsu priekšā, tās ceļš vēl nav iemīts. Gluži kā stāvot pie lauka, kas klāts ar svaigu, baltu sniegu: mēs esam brīvi iemīt savu taku, un tā būs tikai mūsējā.

Mistiķi runā par šo aizvien no jauna notiekošo dzimšanu ne tikai kā par ceļu uz mums pašiem, bet arī kā par Dieva piedzimšanu cilvēka dvēselē. Tas, ko mēs svinam Ziemassvētkos caur Jēzus dzimšanu, ir arī Dieva piedzimšana mūsu sirdī. Ja Dievs nepiedzimst mūsos, mēs aizvien paliksim paši sev svešinieki. Angelus Silesius¹ to ir izteicis šādos vārdos: „Ja Kristus būtu tūkstoš reizes piedzimis Betlēmē, bet ne reizes tevī, tu būtu mūžīgi pazudis.” Pēc Meistara Ekeharta² domām Dieva piedzimšana notiek tā: „pašos dziļumos, pašā dvēseles būtības dziļumā, mazā saprāta dzirkstelītē dzimst Dievs. Visšķīstākajā, viscēlākajā un vislabākajā iedvesmā, ko vien var dāvāt dvēsele: vienīgi tur tas var notikt: dziļajā klusumā, kurā nekad neienāks neviens radījums nedz tēls.”

Arī tevī, kurš lasi mani, ir šī dziļā klusuma vieta, ko nav traucējuši nedz pasaules trokšņi, nedz domas un emocijas, ko mēs ik brīdi pārpilnībā saņemam. Tieši tur Dievs vēlas piedzimt tevī. Ja Dievs tā piedzims tevī, tu satiksi savu īsto būtību, Sevi, savu īsto neaptraipīto attēlu, ko Dievs tevī ir ielicis. Un tā tu atradīsi sevī dzīvības avotu, kurā varēsi smelt bezgalīgi. http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/em_33_A.Grins%20-%20Divas%20apceres%20par%20Kristus%20dzimsanas%20svetkiem.htm#_ftn1>[1]

“Ejiet un māciet”
No franču valodas tulkojusi Elizabete Zēberga 

http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/em_33_A.Grins%20-%20Divas%20apceres%20par%20Kristus%20dzimsanas%20svetkiem.htm#_ftnref1>[1] Johanness Šeflers, saukts Angelus Silesius ( Breslava, 1624-1677): ārsts, teologs un dzejnieks, konvertējies no luterānisma uz katolicismu un kļuvis franciskāņu mūks; viens no vācu pazīstamākajiem mistiķiem.
²Meistars  Ekeharts (1260-1327) ne tikai pazīstams mistiķis, bet arī vācu valodas un pirmo vācu filosofisko tradīciju radītājs. Ekehartam Vernunft („prāts”) – garīgās „izziņas” spēja, ir dievišķā mājvieta cilvēkā.