Pagājušajā nedēļā pie Alsungas baznīcas tika apglabāts priesteris Pēteris Dupats, kas visu savu priesterības mūžu kalpoja latviešiem ārpus Latvijas. Viņa bēru dievkalpojumā sprediķi teica priesteris Andris Marija Jerumanis, kurš mūžībā aizgājušo priesteri labi pazina un mīlēja. Lūk, viņa teiktais:
Ekselences, dārgā draudze, dārgie mācītāji!
Mēs esam sanākuši šeit kopā vispirms, lai lūgtos par mirušo priesteri P.Dupatu lai Dievs viņam dāvā mūžīgo dzīvi Viņa klātbūtnē. Ir arī iemesls svinēt. Svinēt cilvēku, kas atgriezās savā zemē. „Latviju es nekad neaizmirsīšu,” tie ir viņa pēdējie vārdi intervijā Suitu novada avīzei pirms dažiem gadiem. Latvietis atgriežas Latvijā. Suits atgriežas pie savējiem. Atceros kādu tikšanos ar viņu. Kad viņam stāstīju par suitiem, viņa acis iemirdzējās, viņš piecēlās kājās un ar dūri uzsita uz galda. “Esmu suits!” Šodien ir vēl jāuzsver, ka viņš kā priesteris atgriežas pie savas diecēzes priesteriem, diecēzes, ar kuru viņš jutās saistīts. Protams, viņš kalpoja ārzemēs un tika iesvētīts Beļģijā, bet vienmēr izjuta saikni ar Baznīcu Latvijā, jautāja par priesteriem Liepājā, par bīskapu, semināru. Viņa aicinājums uz priesterību bija parādījies jau jaunības gados Latvijā un viņš uzskatīja, ka priesterības noslēpums ir saistīts ar dzimteni.
Lēmumu, lai viņu pēc nāves pārved uz Latviju, Pēteris pieņēma pirms daudziem gadiem. Tas bija pirms septiņiem gadiem, kad viņš smagi saslima. Slimības dēļ viņš bija spiests atstāt savu māju, kur dzīvoja klosterī pie franciskāņiem. Viņš atguvās no slimības. Visi sapratām, ka Pēteris var drīz aiziet, tāpēc viņam jautāju: „Pēteri, kur tu vēlies būt apbedīts?” Viņš teica: „Es vēl nemiršu! Ko tu runā par to!” Es teicu: „Pēteri, tev ir jānokārto lietas, kur tu gribi būt apbedīts?” „Es negribu tagad [par to runāt], es neesmu gatavs. Pagaidīsim!” Bet es teicu: „Nokārtosim lietas!” Un mēs nokārtojām, piezvanījām bīskapam Lapelim un nokārtojām, ka viņš tiks apbedīts šeit savā draudzē, kur ir dzimis, un blakus vēl vienam priesterim. Cik skaisti, ka visi, kas nāks uz baznīcu, apstāsies pie diviem priesteriem un lūgsies, un viņu nekad neaizmirsīs. Kas būtu noticis, ja viņš būtu palicis Beļģijā. Ar laiku kaps būtu aizaudzis, bet šeit, Alsungā, viņu ticīgie vienmēr atcerēsies. Pēteris to labi saprata un parakstīja testamentu, kur apstiprināja, ka vēlas tikt apglabāts Latvijā, kad nāks laiks aiziet pie Debesu tēva.
Bet kas viņš bija? Vēlos izcelt dažas viņa personības īpašības, kas palīdzēs saprast kāds cilvēks viņš bija. Kad viņam jautāja, kad ir dzimis, viņš atbildēja: „Man saka, ka esmu dzimis tādā un tādā dienā.” Viņš bija humora pilns cilvēks. Ar ironiju, pašironiju. Spējīgs redzēt, kas ir svarīgs, un pasmaidīt par dzīvi, par grūtībām. Un to mācīja arī citiem. Vienkāršs cilvēks, kas savā dzīve ir pamazām visu vienkāršojis uz galveno. Un tā ir svētuma pazīme. Vienkāršība. Kad cilvēki nāca pie viņa runāt, viņš bieži jautāja: „Vai tu visu nesarežģī? Vajag vienkāršāk!” Viņš bija viesmīlīgs cilvēks. Kad kāds viņu apciemoja, vienmēr uzklāja galdu. Sabiedrisks cilvēks, kas nebaidījās no cilvēkiem, bet viņus meklēja, brauca apciemot vienmēr ar kādu dāvanu. Tāds bija Pēteris. Vienkāršs, humora pilns, viesmīlīgs, bet priecīgs. Jā, prieks! Kad viņš kļuva par kapelānu psihiski slimo slimnīcā Briselē, visi baidījās, vai viņš varēs paveikt šo misiju, bet slimnīcas direktors, teica: „Pēteris tiek galā, jo viņš smaida.” Ar savu prieku viņš šos slimniekus saprata, stāvēja blakus kā pats Jēzus.
Bet visas šīs personības īpašības tika caur ticību padziļinātas un ieguva jaunu spožumu. Viņš bija ticīgs cilvēks. Ticība raksturoja Pēteri. Viņš man atgādināja svētā Jāzepa ticību. Vienkārša ticība. Ticība, ko viņš bija saņēmis kā Dieva dāvanu Alsungā un stiprinājis šeit ģimenē, skolā, draudzes dzīvē. Viņš teica: „Kad es kalpoju Alsungas baznīcā, Dievs mani jau aicināja. Bet es to nezināju. Es to nezināju. Jo aicinājums nāk no Dieva un tikai pamazām atklājas.” Cilvēki sāka nākt klāt un teikt: „Tu būsi priesteris, tev ir aicinājums,” bet tēvs pretojās: „Kas tad strādās uz laukiem?” Tad priesteris Julians Vaivods iedvesmoja viņa tēvu: „Nē, viņam ir jābrauc mācīties uz Aglonu. Viņam jābūt par priesteri.” Neskatoties uz to, viņš iesāka mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā Liepājā, bet tur saprata, ka mēbeles taisīt nav viņa aicinājums. Viņš saprata, ka ir radīts kaut kam citam. Kalpot un atdot savu dzīvi tautai. Sekot Kristum. Pr. Vaivods, dziļš ticības cilvēks, redzēja Pēterī šo degsmi, šo liesmu un palīdzēja Pētera tēvam saprast savu dēlu. Aizbraucis uz Aglonu, viņš iesāka studijas, bet tad, kā saka Pēteris: „Krievi ienāk Latvijā un aizslēdz skolu – tajā brīdī es saprotu kad ir jāatgriežas atpakaļ, lai pabeigtu mācības Kuldīgā.” 20 gadu vecumā viņš tiek mobilizēts vācu armijā, tiek aizsūtīts uz fronti un vēlāk nonāk amerikāņu gūstā un ar pārējiem latviešu karavīriem ieslodzīts Zedelgemē, Beļģijā.
Bet aicinājumu uz priesterību nav zaudējis kara laikā. Ar bīskapa Rancāna starpniecību tiek izlaists ārā un pulcināts “Baltijas seminārā”, kas tika nodibināts pēc kara Beļģijā. Tur arī viņš satiek bīskapu Sloskānu. Pirmo reizi viņu bija jau saticis Jūrkalnē, kur bīskaps atpūtās, atgriezies no Sibīrijas. Dažus gadus vēlāk viņš viņu satiek atkal Beļģijā, kur bīskaps rūpējas par latviešiem, pulcinot latviešu priesterus, piemēram, nākamo Jelgavas bīskapu Antonu Justu, priesteri Antonu Smelteru, nākamo Liepājas bīskapu Brumani, un arī Pēteri Dupatu. Viņš iestājās Briseles seminārā, pēc pieciem gadiem tiek iesvētīts par priesteri. Tā sākas viņa kalpojums, kurš beidzās virs šīs zemes 4. decembrī pl.10. Bet Pēteris no debesīm turpina šo kalpojumu. Citādā veidā. Mēs kā ticīgi cilvēki to zinām.
Ticība viņam bija arī saistīta ar Dievmāti. Viņš nāca no Latvijas, no Marijas zemes. Terra Mariana. Un balstījās uz Svētā Ludvika Griņona no Monfort garīguma– caur Mariju pie Kristus. Un tie, kas viņu pazina pēdējos gadus, kad viņš dzīvoja pie māsām, viņu vienmēr redzēja ar rožukroni rokā, ko nemitīgi skaitīja par mums visiem, par Latviju, par Beļģijas draugiem. Nāk prātā, kā viņa sejas vaibsti izstaroja šo paļāvību – es tev piederu, Kungs, pilnībā caur Marijas rokām. Lai notiek Tava griba, pēc Marijas teiktiem vārdiem eņģelim Gabrielam. Un šo paļāvību viņš izstaroja un mūs visus tajā ieveda. Mums likās, ka viņš ir nelaimīgs tāpēc, ka ir veco ļaužu mītnē. Bet tieši otrādi, viņš mūs mācīja, kas ir īsta brīvība, iekšējā brīvība, kas nāk no pilnīgas atdeves Kungam… tad, kad atlaižam visu un atbrīvojamies no otršķirīgām lietām mūsu dzīvē.
Viņš ne tikai bija ticības cilvēks, bet arī mīlestības cilvēks. Un tāds jau bija no dabas apdāvināts, bet caur ticību viņš iemācījās mīlēt cilvēkus, kā Jēzus mīlēja cilvēkus. Tie, kas viņu pazina, tā viņu vispirms raksturoja. Viņš bija mīlestības cilvēks. Pagājušajā sestdienā, 9. decembrī, tika svinēta Svētā Mise Beļģijā, ko vadīja bīskapijas delegāts un kurā sprediķi nolasīja priesteris Paskāls Marija Jerumanis. Svētajā Misē bija izvēlēts lasījums no Mateja evaņģēlija 25. nodaļas, par Pēdējo tiesu, lai izceltu, ka Pēteris to ir izcili izpildījis, būdams tuvs katram mazajam cilvēkam, katram, kas cieš. Viņš nešķiroja cilvēkus. Viņš saprata, ka otrais bauslis ir līdzīgs pirmajam – mīlēt Dievu un mīlēt tuvāko. Viņš bija tuvākmīlestības priesteris, jo bija pazemīgs cilvēks, kā to uzsvēra priesteris homīlijā. Ir jāuzsver vēl arī tas, ka Pēteris, kad satika cilvēkus, daudz nerunāja par teoloģiskām lietām, bet bija kopā ar viņiem tāds, kāds viņš bija. Nāk prātā, ka tur, kur viņš dzīvoja, bija musulmaņu rajons. Tur viņš gāja uz tirgu, apsēdās un ar viņiem runāja. Bija kopā ar viņiem. Viņš bija katolisks jeb universāls, īsts katolisks cilvēks. Atvērts citiem cilvēkiem. Svētiem un grēciniekiem. Viņš bija arī sapratis, ka Baznīcai jāmeklē vienošanās ceļš ar citām konfesijām, tuvākmīlestības vārdā, lai dotu patiesu liecību par Dieva mīlestību, ko mēs ar mūsu sašķelšanos pasaules priekšā traucējam. Jo jāmeklē tas, kas mūs vieno. Viņš bija ekumenisks cilvēks. Viņš spēja parādīt, kā mums ir jāmīl katrs ticības brālis, pat ja viņš pieder citai konfesijai. Par ekumenisko draudzību šodien liecina divu luterāņu mācītāju, Normunda Kamergrauža un Klāva Bērziņa, klātbūtne.
Tuvākmīlestību viņš ari iemācījās no Beļģijas kardināla Jozefa Kardēna, kas bija nodibinājis kristīgo strādnieku kustību. Kardināla garīgumā bija trīs būtiski dārgumi: vispirms skatīties, nesākt runāt no augšienes, t.i. no kādiem Baznīcas teoloģiskiem principiem; pēc tam novērtēt pēc Baznīcas mācības, Evaņģēlija un savas pieredzes; un tad rīkoties… Tā bija kardināla Kardēna mācība, ko monsiņjors Dupats nemitīgi atkārtoja. Viņš bija sapratis to, ko pāvests Francisks tagad ar grūtībām mēģina Baznīcā ieviest – ka mums jāmeklē pazudusī avs, ka jānodarbojas ar to, kas ir pazudis. Ka tieši tajā pastāv kristietības centrs un Dieva žēlsirdības kodols. Ja man nav laika pazudušai dvēselei, tad kas es esmu par priesteri? Tā domāja priesteris Dupats. Viņš spēja redzēt to, ko Kristus vēlas, glābt pazudušo bērnu, mīlot to, pievelkot ar draudzību un tuvību pie patiesības.
Viņš bija ticības cilvēks un tāpēc arī cerības cilvēks. Viņš nebija pesimists, bet dzīvoja ar cerību, ko Kristus viņam deva. Arī savā slimībā, kas viņu piemeklēja trīs reizes. Pirmā slimība 2003. gadā, kad viņu pārņēma trieka un visi domāja, ka viņš nomirs. Un tad daži cilvēki sāka lūgt bīskapa Sloskāna aizbildniecību, lai viņš atveseļojas, ja tā ir Dieva griba. Tika atslēgta visa sistēma, bet pēc kāda laika viņš pamodās un prasīja ēst. Tas bija pārsteidzošs notikums Pētera dzīvē. Viņš atsāka strādāt ar pilnu sparu… Pirms septiņiem gadiem viņš atkal bija spiests atstāt savu māju pēc piedzīvotā insulta, jo vairs nevarēja pats sevi apkopt. Tā pie māsām viņš turpināja savu priestera dzīvi citā veidā. Cerības pilns. Ir jāatceras, cik daudziem grēciniekiem viņš deva cerību, cik daudzas laulības izglāba, atrazdams kādu kristīgu atrisinājumu sarežģītajās laulībās. Ar savu pacietību spēja daudzus pazudušus cilvēkus aizvest tur, kur viņiem jābūt. Jo viņš vēlējās dalīties ar šo mīlestību, kuru viņš bija izjutis, dzīvojot kopā ar bīskapu Sloskānu un lasot Evaņģēliju.
Dārgie brāļi un māsas Kristū, tas bija Pēteris! Tā ir liecība katram no mums. Tā ir liecība, ka priesterim jābūt ne kungam, bet kalpam. Viņam nav jātiecas pēc karjeras. Ir jābūt uzticīgam lūgšanai, kā tas bija Pētera gadījumā. Rožukronis, breviārs, Svētā Mise un iekšējā lūgšana. Četras lietas, ko katru dienu viņš mēģināja izpildīt. Mums visiem viņš ir piemērs. Viņš atgādina, ka nekas virs šīs zemes nevar mums atnest dvēseles mieru, tikai Dievs to var. Pēterim bija divas kājas virs šīs zemes, bet dvēsele debesīs, tāpēc viņš varēja būt tuvs katra cilvēka vajadzībām.
Mēs varam pateikties, ka viņš vēlējās atgriezties Latvijā, lai mūs stiprinātu, lai kļūtu par piemēru tiem latviešiem, kas izbraukuši, atgādinot, ka nekad nevajag aizmirst tēva mājas. Cik daudz viņš palīdzēja Baznīcai Latvijā… pat slepeni sūtīja pakas. Katru gadu viņš pavadīja divas nedēļas šeit, Latvijā. Viņš kļūst par piemēru tiem simtiem, tūkstošiem, kas pēdējos divdesmit gados ir izbraukuši un turpina izbraukt. Neaizmirstiet savas saknes! Pēteris to vienmēr visiem ir teicis: „Neaizmirstiet savas saknes Latvijā.” Šeit redzu cilvēkus, kas viņu pazina Briselē, kad kalpoja Briselē latviešiem. Paldies, ka esat šodien šeit, lai liecinātu par Pētera lomu jūsu dzīvē. Pēteris neaizmirsa savu valodu un savu ticību. Žēl, ka tik daudzi latvieši, aizbraucot uz ārzemēm, aizmirst, ka ir ticīgi, ka viņiem ir kristīgas saknes, un nejūtas vairs atbildīgi par Latviju. Viņš ir atgādinājums jaunajām paaudzēm, kā dzīvot ārzemēs, kā nezaudēt cilvēcību un nezaudēt to, ko esam saņēmuši no vecākiem šeit, Latvijā. Paldies, Pēteri, par visu to, ko esi mums devis!
LRKB IC
