Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Ziemassvētku dievkalpojumā 25. decembrī Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē
Dārgie brāļi un māsas Kristū, šie Ziemassvētki mums vienlaicīgi ir arī Latvijas simtgades priekšnojautā. Gribētos šos divus notikumus salikt kopā.
Šodien pirmajā lasījumā mēs dzirdējām šādu aicinājumu: ”Priecājieties un līksmojiet jūs, Jeruzalemes sagrautie mūri, jo Kungs ir iepriecinājis savu tautu, atpircis Jeruzalemi.” Šie vārdi bija izteikti pēc tam, kad 587. gadā Nabuhodonozors bija ieņēmis Jeruzalemi un arī sagrāvis Jeruzalemes svētnīcu, un visu tautu aizvedis prom. Protams, tauta bija lielā bezcerībā, jo lielākā daļa bija deportēta. Bet Dievs caur pravieti vēstī, ka nē – Es nākšu ar spēku jūsu vidū, Es jūs izvedīšu no nebrīves, un Jeruzalemes mūri un Jeruzalemes svētnīca tiks atjaunota.
Kāds tam sakars šodien ar mums? Rīgas mūri laikam vairs nav aktuāli. Kādreiz tie sargāja Rīgu, bet šodien mēs zinām, ka pret mūsdienu kara metodēm mūri nevienu vairs nespēj aizsargāt. Tāpēc mums jāapzinās, ka no vienas puses Jeruzalemes mūri šodien ir konkrēti vēsturiski notikumi, bet vienlaicīgi tā ir arī simbolu valoda. Šie mūri kaut ko simbolizē, piemēram, aizvakar noslēdzās labdarības akcija “Dod pieci” jeb „Salabo bērnību”, kurā tika savākti 358 000 eiro, lai finansētu 35 000 nodarbību stundu ar bērniem, kuriem nav savas ģimenes. Sagrautie mūri šajā gadījumā ir šīs sagrautās ģimenes, kuras atteicās no bērna, kuras nav spējīgas uzturēt bērnu. Tā ir šo bērnu dzīve, kuri palikuši bez vecākiem un kuriem ir vajadzīga palīdzība. Sagrautie mūri var būt ikviens no mums, mūsu iekšējais dvēseles stāvoklis, kad jūtamies atstāti, vientuļi, bezpalīdzīgi kādā krīzes situācijā. Sagrautie mūri var būt arī Latvijas robežas. Nesen biju pārsteigts, kad redzēju ziņu par veiktu pētījumu – cik daudz rezervistu atsauksies, lai vajadzības gadījumā aizstāvētu Latviju. Ja nemaldos, tad bija atsaukusies viena ceturtdaļa, kas būtu gatavi sargāt robežas vajadzības gadījumā bez tiem, kas jau ir aktīvajā dienestā. Vai tas kaut ko neliecina par tautas stāvokli, tautas mūriem, Latvijas robežām, par garīgajām robežām? Vai tas, ka ir izbraukusi gandrīz viena trešdaļa uz ārzemēm, neliecina par to, ka robežu gandrīz nav. Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā un lielākajai daļai ir tāds noskaņojums – kur labāk maksā, tur mēs brauksim. Protams, ir visādi iemesli, arī objektīvi un pamatoti, bet – vai visi ir tādi?
Kādi ir Latvijas garīgie mūri? Vai tiem gadījumā nav vajadzīga atjaunotne? Vai tos nevajag uzcelt no jauna? Kādā veidā tos varam uzcelt? Uz kādiem pamatiem? Ziemassvētku laikā un pirms Ziemassvētkiem saņēmu ļoti daudz apsveikumu. Pēdējā laikā saņemu arvien vairāk apsveikumu no Rietumvalstu vēstniecībām, kuras nesaukšu vārdā, arvien biežāk sūta „seasons greetings and happy holidays”. Tas nozīmē – Ziemassvētku laikā [sūta] gadalaika sveicienus un [vēl] laimīgas brīvdienas. Pārsteidzošākais ir tas, kas mani ļoti stipri un pozitīvi aizskāra, ka no musulmaņu valstīm, piemēram, AAE, kuri nesen šeit atvēra vēstniecību, vai Azerbaidžānas, vai Uzbekijas atsūtīja apsveikumus, kuros apsveic Ziemassvētkos – Kristus dzimšanas svētkos.
Tagad kādu Latviju mēs vēlamies nākamajā simtgadē? Vai tādu, kurā ir seasons greetings un kurā jebkas, kas ir saistīts ar Jēzu Kristu un ticību Viņam, ir izstumts no publiskās dzīves un kaunīgi noklusēts; kur visi kristīgie simboli noslēpti pagrīdē, iedzīti baznīcas sienās, jebkāda Ziemassvētku noslēpumu dimensija tiek izstumta laukā un paliek tikai tīri laicīgais, merkantilais: karnevāli, izklaides un iepirkumu drudzis? Vai tādu Latviju mēs gribam? Ar atvērtām robežām, kur nav nekādas starpības starp Latviju un kādu citu zemi – kur man labāk maksā, tur es skriešu, braukšu un strādāšu, un man ir vienalga, kādā valodā es runāšu. Tātad – bez savas identitātes. Vai tas neliecina par sagrautajiem mūriem, kuri ir jāatjauno?
Kādā veidā mēs šos mūrus varam atjaunot? Ziemassvētku sāls, pievilcība un spēks izriet tieši no tā, ka tur ir klātesošs noslēpums – Jēzus Kristus dzimšanas noslēpums. Dieva, kurš tapa cilvēks, kurš ienāk mūsu vidū, [noslēpums]. No šejienes arī nāk tas impulss, kas pārveido mūsu sabiedrību. Mēs otrajā lasījumā dzirdējām, ka “daudzkārt un daudzējādi Dievs ir senāk runājis uz mūsu tēviem caur praviešiem, beidzot, šajās dienās, Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu, un tas ir šķīstījis mūs no grēkiem”. Tātad caur Vārdu, kurš tapa Miesa, ir radīta pasaule. Evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka šis Vārds ir dzīvojis starp mums, pilns žēlastības un patiesības. Jo likums tika dots caur Mozu, tātad, uzvedības normas, sava veida nasta, kas mums jānes, lai dzīvotu saskaņā ar baušļiem. Bet žēlastību un patiesību Dievs deva caur Jēzu Kristu, tātad, patiesību, kura dara brīvus, kura dod iekšējo skaidrību par to, kas ir pareizi, kas ir grēks, kas ir ļaunums, kas ir labs. Tad, kad mums ir šī iekšējā gaisma, tad mēs arī dzirdam, ka Viņš deva varu, Viņš deva spēku kļūt par Dieva bērniem visiem tiem, kas Viņu pieņēma. Tas nozīmē, ka, ja patiesība atspīd mūsu iekšienē, mēs baušļus pildām vairs nevis tāpēc, ka kāds tos ir uzlicis, bet mēs redzam ar pilnīgu iekšēju skaidrību, ka tas ir pareizi, ka tas ir taisnīgi.
Patiesība un žēlastība nāca caur Jēzu Kristu. Ja mēs gribam nākamajā simtgadē redzēt plaukstošu Latviju, tad mēs esam aicināti atvērt sirdis tam Vārdam, kurā ir radīts viss – arī mēs, mūsu dārgā Latvija, visa zeme un kosmoss. Atvērt sirdis Viņam, jo Viņā ir patiesība un žēlastība. Viņā ir spēks un nepieciešamā gudrība par to, kādai Latvijai būtu jāizskatās, kādām būtu jāizskatās Latvijas garīgajām robežām un garīgajai identitātei, lai mēs nepazaudējam līdzsvaru starp atvērtību un atvērtajām ārējām robežām, bet arī iekšējām kultūras identitātes robežām. Lai mēs nepazaudējam līdzsvaru starp patriotismu, nacionālismu un nekļūstam par pasaules pilsoņiem, kuriem viss ir vienalga. Kā mēs teiktu – ir viegli apmaldīties trijās priedēs tad, ja tev nav šīs iekšējās gaismas dvēselē. Ziemassvētkos Baznīca mums atgādina, ka žēlastība un patiesība nāca pasaulē caur Vārdu, kurš tapa Miesa un kuru mēs pielūdzam Jēzus Kristus personā, kuru mēs pagodinām Betlēmes silītē, kura praktiski katrā baznīcā ir ielikta.
Dārgie brāļi un māsas Kristū, aicinu, lai mēs atveram šajos svētkos sirdis Vārdam, kurš tapa Miesa, un humanizējam mūsu sabiedrību, padarām to cilvēcīgāku, jo labdarības impulss, kas Eiropā tik spēcīgi manifestējas arī laicīgajā sabiedrībā, arī nāk no šīs žēlastības un patiesības, kas ienāca pasaulē caur iemiesoto Vārdu. Slavenās cilvēktiesības un tiesības uz izpausmes brīvību nāk no cieņas, kas cilvēkam ir piešķirta no Dieva, jo viņš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Aicinu, mīļie, atgriezties pie saknēm un smelties tajās spēku, jo šīs saknes aiziet ļoti, ļoti dziļi. Tās ir ieaugušas Vārdā, kurā ir radīts viss.
Novēlu jums Dieva klātbūtnes un miera piepildītus Kristus dzimšanas svētkus! Amen!
Sprediķi pēc audio ieraksta sagatavoja LRKB IC
