7. decembrī Svētās Ģimenes Mājā norisinājās diskusija “Ārzemju adopcija – par un pret”. Dalībnieku vidū bija Labklājības ministrijas, Tiesībsarga, Rīgas Domes Labklājības departamenta, bāriņtiesas darbinieki, kā arī dažādu organizāciju, kas nodarbojas ar bāreņu aprūpi, pārstāvji. Diskusija sākās mierīgi, bet pēc tam arvien vairāk iekarsa, iezīmējot divas atšķirīgas nostājas šajā jautājumā.
Diskusijas iemesls ir 31. oktobrī Pirmajā audžuģimeņu forumā Labklājības ministra Jāņa Reira publiskotais paziņojums par nodomu pārtraukt ārzemju adopciju no audžuģimenēm.
Pirmais diskusijas dalībniekus uzrunāja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, kas motivēja plašā pulkā ieradušos jomas speciālistus, sakot: “Palīdzot vienam šādam bērnam, jūs palīdzat Dievam, kurš ir paslēpies šādā bērnā. (..) Jūs darāt ļoti labu darbu, jo šī ir Latvijas nākotne. (..) Ja cilvēcības pieaugums atpaliks no Iekšējā kopprodukta pieauguma, tad valsts nonāks lielā krīzē.”
Kā otrai vārds tika dots Labklājības ministrijas biroja vadītājai Lindai Balčūnei, kas norādīja, ka ministrijā plānots izveidot darba grupu, kas šo jautājumu rūpīgi izpētīs un risinās. Viņa arī akcentēja, ka ir nepieciešama visas sabiedrības iesaiste, jo tie ir mūsu bērni, kas tiek adoptēti uz ārzemēm. Viņa norādīja, ka ikvienam bērnam ir jābūt vismaz vienai piesaistes personai, ar kuru veidot attiecības, lai izaudzis viņš spētu veidot savas attiecības.
Rīgas Domes Labklājības departamenta pārstāve Agnese Igaune klātesošos iepazīstināja ar pašvaldības piedāvātajiem pakalpojumiem gan bērnu adoptētājiem, gan audžuģimenēm, gan ģimenēm, kas ir nonākušas krīzes situācijā. No viņas prezentācijas varēja konstatēt, ka gada laikā tomēr ļoti maz bērnu tiek adoptēti un liela daļa no viņiem nonāk ārzemēs.
Profesionālo audžuģimeņu apvienības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne emocionāli uzrunāja klātesošos, uzsverot, ka bērnam pašam ir jāļauj izvēlēties, ko viņš vēlas – nokļūt konkrētā adoptētāju ģimenē vai palikt aprūpes iestādē, braukt uz ārzemēm vai dzīvot Latvijā. Viņa arī jautāja, vai svarīgākās tomēr nav bērna intereses un vajadzības un, ja viņam ārzemēs nodrošinās to, ko Latvijā nevar nodrošināt, vai ir godīgi aizliegt šādu iespēju?
Ļuba Vasečko no biedrības “Mentor Latvia” pastāstīja, ka organizācijas brīvprātīgie uzņemas atbildību par konkrētiem jauniešiem vecumā no 13 gadu vecuma. Līdz šim ir palīdzējuši apmēram 200 jauniešiem. Mentora uzdevums ir jaunieti sagatavot praktiskai dzīvei, kā arī palīdzēt viņam noticēt, ka viņš ir vērtība. Viņa arī pastāstīja, ka visbiežāk jaunieši šādā vecumā jau vairs negrib nokļūt ģimenē, jo ir nobrieduši un diemžēl cilvēkos pievīlušies. Taču mentoru programmas pieredze liecina par to, ka visbiežāk šie jaunieši nav gatavi patstāvīgai dzīvei pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas. Valsts piešķirtā stipendija un pabalsts ir pārāk niecīgs, lai varētu nostāties uz kājām. Tāpat bieži izglītība ir nepietiekama. Ir dažādas atkarības problēmas, trūkst “drošas aizmugures”, līdz ar to ir liels risks, ka viņi iesaistās kriminālajā pasaulē. Risinot diskusijas tēmu, Ļuba uzdeva jautājumu – kāpēc mēs gribam šos cilvēkus par katru cenu paturēt Latvijā? Vai tāpēc, lai piepildītu cietumus? Ja pasakām “nē” viņu adopcijai uz ārzemēm, ko piedāvājam vietā?
Žurnālista Anša Bogustova vadībā diskusija turpinājās, iesaistoties visiem klātesošajiem. Audžuģimeņu pārstāvji pauda uztraukumu par to, kas notiks ar tiem bērniem, kurus Latvijas cilvēki negrib adoptēt – t.i. bērni, kas ir vecāki par deviņiem, desmit gadiem, slimi bērni. Tāpat satraukumu raisīja jautājums – kas notiks ar bērniem, kas šobrīd jau ir ievietoti audžuģimenē un, zinot līdzšinējo situāciju Latvijā, visticamāk netiks adoptēti? Vai audžuģimenes pakalpojums, kas ir domāts kā īslaicīgs risinājums, nekļūs par piespiedu adopciju šīm ģimenēm? Labklājības ministrijas pārstāvji uz to atbildēja, akcentējot nepieciešamību sabiedrībā popularizēt aizbildniecības institūtu, kā arī sakārtot daudzas citas jomas, piemēram, veselības aprūpes un citu pakalpojumu pieejamību.
Diskusija iezīmēja, ka Labklājības ministrijas ieceres pretinieki visbiežāk ir praktiķi, kuri reālajā dzīvē saskārušies ar dažādām grūtībām bāreņu aprūpē, arī ar sabiedrības neizprotošo un nelabvēlīgo attieksmi, tāpēc akceptē bāreņu aprūpi uz ārzemēm kā labu risinājumu šiem bērniem, kuriem citādi nākotne mūsu valstī rādās visnotaļ tumšās krāsās. Savukārt ieceres virzītāji vēlas, lai mūsu sabiedrība mainītos un mācītos uzņemties atbildību, rūpēties par tiem, kuriem nav paveicies ar labiem vecākiem.
Uzziņai – kopš 1999. gada uz ASV vien ir adoptēti vairāk nekā 1000 bērni, tajā pašā laikā no Lietuvas – 370, bet no Igaunijas – 100 bērni (Igaunijā adopcija uz ārzemēm tagad vairs nav atļauta).
2016. gadā adopcijas reģistrā bija 1283 bērni, no tiem 404 nepiekrita adopcijai (pārsvarā vecumā no 10 līdz 18 gadiem) un 421 bija tādi, kuriem ir noteikta invaliditāte vai ir ievērojami veselības traucējumi.
Latvijā 2016. gadā adoptēti 127 bērni, bet uz ārzemēm 119, kopā tie ir 246 bērni. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem – 2015. gadā 132 bērni tika adoptēti Latvijā un 135 uz ārzemēm (kopskaitā 267), bet 2014. gadā attiecīgi 122 un 178 (kopskaitā 300). Runājot par 2016. gadā uz ārzemēm adoptētajiem bērniem – lielākā daļa no viņiem bija vecuma grupā 10 – 18 gadi. Trīs ģimenes adoptēja vienlaicīgi četrus bērnus un desmit ģimenes – vienlaicīgi trīs bērnus.
Diskusiju “Ārzemju adopcija – par un pret” rīkoja Bīskapa Boļeslava Sloskāna garīgā un kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanas un saglabāšanas fonds sadarbībā ar biedrību “Latvijas Kristīgā bāreņu alianse”, biedrību “Svētā Ģimenes Māja” un Profesionālo audžuģimeņu apvienību “Terēze”.
LRKB IC