11. janvārī, tieši nedēļu pirms sākas lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Virsvaldes telpās notika dokumenta „No konflikta uz kopību” tulkojuma latviešu valodā atvēršanas svētki.
Šis Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas un Pasaules luterāņu federācijas kopīgi izstrādātais dokuments luterāņu un katoļu kopīgai reformācijas gadadienas atcerei 2017. gadā tika izdots angļu un vācu valodā 2013. gadā, bet tagad pieejams lasītājiem arī latviešu valodā. Par to ir parūpējusies tulkotāja Daiga Vīndedze, kas to iztulkoja sava maģistra darba ietvaros, kā arī LELB izdevniecība IHTIS.
Dokumenta tulkojuma atvēršanas svētkos īsas uzrunas teica abu konfesiju arhibīskapu. Jānis Vanags uzrunu sāka ar Imanta Ziedoņa dzejoli:
Eh, nedariet to šodien,
Ko padarīt var rīt.
No maza atvēziena
Uzreiz trīs priedes krīt,
Bet kāpēc man tās jācērt,
Ja tās var nocirst cits.
Es saku: man sāp vēders, –
Un labi ļaudis tic.
Dzejoļa citēšanu viņš saistīja ar faktu, ka jau pirms 500 gadiem reformatoru sarakstītajos svarīgākajos tekstos ir minēts aicinājums „..dažādo partiju viedokļus un izteikumus savā starpā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā abpusēji uzklausīt, apdomāt un apspriest, lai pēc tam, kad novērsts un izlabots tas, ko abas puses savos rakstos aprakstījušas un sapratušas atšķirīgi, šos mācības artikulus labi pamatotu un atgrieztu pie vienas vienkāršas patiesības un kristīgas vienprātības..” Tātad šī uzdevuma pildīšana ir atlikta uz 500 gadiem, un nu ir pienācis īstais laiks, kairos šo nodomu īstenot. Turklāt katoļi ir visradnieciskākā no konfesijām, jo ar to vieno 1500 gadu kopīga vēsture, tāpat liturģijā ir daudz kopīga.
Jānis Vanags arī pasmaidīja par dažiem „diletantiskiem” ekumeniskā dialoga veidošanas mēģinājumiem Latvijā, konkrēti par notikumiem, kad pirms vairākiem gadiem mediji Lieldienu kontekstā paziņoja, ka „nupat, nupat luterāņi pievienosies katoļu Baznīcai”. Tas palīdzējis nonākt pie atziņas, ka Latvijā nav pieredzes risināt ekumenisku dialogu un mums šeit nav kvalificētu ekumenisma teologu.
LELB arhibīskaps uzrunu noslēdza, atsaucoties uz M. Lutera pirmo tēzi: „Mums arī visu laiku ir jāatgriežas svētīgā dzīvē, bet kristiešu vienotības kontekstā ir jāatgriežas no tā grēka, ka ilglaicīgi ar vieglprātību esam izturējušies pret lielo uzdevumu meklēt kopību starp radnieciskākajām konfesijām. To mēs gribam labot, un tā, kā mums pašiem īsti nav bijusi jauda vai teoloģiskā kvalifikācija [to darīt], mēs varam būt priecīgi un pateicīgi, ka pasaulē ir Pontifikālā kristiešu vienotības veicināšanas padome no katoļu puses un Pasaules luterāņu federācija no luterāņu puses, kas šo dialogu ir risinājusi visaugstākajā līmenī ar nopietnību un atbildību. Un te mēs redzam šī dialoga rezultātu.”
Zbigņevs Stankevičs atzina, ka ar dokumentu ir labi iepazinies un ir par to sajūsmā. Kad tas iznāca, viņš gadagrāmatai „Katoļu Kalendārs 2017” sagatavoja rakstu, kurā apskatīja galvenās dokumentā ietvertās domas. „Mēs nevaram izmainīt vēsturi, bet varam uz to paskatīties citādāk,” un tieši uz to šis dokuments mudina, atzina arhibīskaps. Viņš arī piekrita J. Vanaga teiktajam par nolaidības un otra nepieņemšanas grēku, kas ir jānožēlo. Un akcentēja, ka šis ir pirmais dokuments, kurā katoļi un luterāņi kopā apskata visu konfesiju attiecību problemātiku, nevis kādu vienu aspektu. „Svarīgi ir tas, ka tas ir kopīgs viedoklis, ka zem tā parakstās gan katoļi, gan luterāņi. Un, lasot šo dokumentu, redzams, ka tur nav slēgti kompromisi politikas nozīmē, bet abas puses ir gājušas viena otrai pretī. Nevis teoloģiski, bet revidējot līdzšinējos uzskatus.”
Arhibīskaps norādīja, ka diemžēl līdzšinējā pieeja ir bijusi vai nu karojoša vai otru pusi noliedzoša. Kā vienu problēmu viņš minēja to, ka katoļu puse M. Luteru sākumā neuztvēra nopietni, līdz ar to neiedziļinājās viņa domās, jēdzienu pasaulē, argumentos, un „satikšanās garā nenotika”. Kā otru problēmu arhibīskaps norādīja to, ka procesos ļoti ātri iesaistījās politiskie, sociālie, kultūras un saimnieciskie apsvērumi, ka politiķi izmantoja reliģiju instrumentāli un diemžēl arī teologi izmantoja politiku, lai panāktu savus mērķus. „Tagad, tikai pēc 500 gadiem mēs sākam uz to visu skatīties bezkaislīgi, objektivizējot un attīrot to visu, atsijājot graudus no pelavām.”
Z. Stankevičs uzskata, ka dokumenta vērtība ir tā, ka tiek konstatēts, ka būtisku pretrunu galvenajos ticības jautājumos nav, un tas ir labs stūrakmens tālākam dialogam. Dokumenta noslēgumā ir t.s. „ekumeniskie imperatīvi”. Arhibīskaps īpaši izcēla vienu no tiem – nepieciešamību dialogā sākt ar pozitīvo, kopīgo un tad pāriet pie atšķirīgā. Runājot par Latviju, arhibīskaps atzina, ka esam labā situācijā, vienlaikus novēlēja, lai abās konfesijās paplašinās ekumeniskās sadarbības piekritēju pulks. Tāpat viņš rosināja risināt praktiskus jautājumus, piemēram, to, kā jauktās laulībās abi laulātie varētu labāk praktizēt savu reliģisko dzīvi, kam pagaidām ir nopietni šķēršļi.
Savu uzrunu viņš noslēdza, sakot: „Kristus vēlas, lai Viņa miesa ne tikai mistiski ir vienota, bet arī fiziski, tomēr daudzveidībā. Tā ir latiņa, kurai jātiek pāri. Jāmāk nodalīt, kur ir reālas atšķirības – tur mums vajag iedziļināties un nonākt pie kopīgā, un, kur principā patiesība ir tā pati, tikai atšķirīgi noformulēta. Šeit iecietībā un vienam otra pieņemšanā mums ir, kur augt.”
Dokuments „No konflikta uz kopību” sastāv no sešām nodaļām: Reformācijas atcere ekumenisma un globalizācijas laikmetā; Jauns skatījums uz Mārtiņu Luteru un reformāciju; Ieskats luteriskajā reformācijā un katoļu atbildē uz to; Mārtiņa Lutera teoloģijas pamattēmas luterāņu un Romas katoļu dialoga kontekstā; Aicinājums uz kopīgu gadadienas atceri; Pieci ekumeniskie imperatīvi.
LRKB IC, foto: Rihards Rasnacis
