Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Lielās piektdienas ciešanu dievkalpojumā, 30. martā.
Lielās piektdienas notikumu centrā ir krusts. Arhibīskaps Jānis Vanags šodienas Krustaceļa pēdējā stacijā uzdeva jautājumu. Vispirms viņš teica, ka Lielajā sestdienā Jēzus nav, Viņš ir miris, bet kas būtu, ja Jēzus nebūtu piedzimis, dzīvojis, nomiris? Gribu paturpināt viņa pārdomas kā savu atbildi uz šo jautājumu. Mums nebūtu atbildes uz krusta noslēpumu, jo mēs zinām, ka pasaulē dabiska ir aizsargreakcija bēgt no krusta. […] Mēs bēgam no krusta. Tas ir normāli, ka mēs notrīcam, ka ciešanu un krusta priekšā mums parādās atgrūšanas reakcija. Ja Jēzus Kristus nebūtu atnācis, ja nebūtu Viņa krusta, Lielās piektdienas, tad šis jautājums par to, kāda ir krusta nozīmē un jēga mana dzīvē, tā arī paliktu neatbildēts.
Kāpēc krusts, kāpēc ciešanas? Protams, mēs zinām, ka ciešanas un krusts ir grēka sekas, ļaunuma augļi mūsu dzīvē un visas cilvēces vēsturē. Ik pa laikam šie ļaunuma viļņi intensificējas, izlādējas, atnesot ļaunu ražu, un tad pierimst. Bet tikai Jēzus Kristus krusts un Lielās piektdienas notikums, ko pieminam un pārdomājam Krustaceļā, parāda dziļāko krusta būtību un augļus – caur krustu Dievs ienāk mūsu dzīvē, atbruņo ļaunumu pasaulē un atver Debesu vārtus. Pāvests Francisks pirms divām dienām sociālajos tīklos rakstīja – kas bēg no krusta, bēg no augšāmcelšanās.
Mūsos bailes no krusta un ciešanām ir ļoti dziļi apslēptas un tāpēc, lai tiktu tām klāt, lai tās izvilktu laukā, ir jānodīrā vecā āda, par kuru vakar pārdomājām – noģērbt jauno cilvēku un ietērpties jaunājā. Tā ir kā mūsu otrā daba. Mēs tam pretojamies. Dievs, pieļaujot ciešanas, palīdz pamazām tikt vaļā, rauj nost grēka ādu. Tāpēc šajās ciešanu reālijās vienlaicīgi ir ietverta Labā vēsts. Cilvēkam, kurš pieņem savas dzīves ciešanas – protams, neesam mazohisti, speciāli nebāžam pirkstu durvju spraugā un nesaspiežam, lai priecātos, nē, izvairīšanās no ciešanām un nevēlēšanās ciest ir normāla reakcija, – ciešanu brīdī var pacelt savu dvēseles skatu uz Jēzu Kristu, kas mirst pie krusta, un atrast stiprinājumu un spēku pieņemt savas dzīves krustu,saprotot, ka Dievs mūs šai brīdī uzlūko, ka Viņš apmeklē un vēlas ar jaunu spēku ienākt mūsu dzīvē un ienest mūsos augšāmcelšanās rīta atblāzmu. Lai šodienas liturģija mums palīdz izdzīvot krusta noslēpumu kristīgās ticības gaismā! Lai palīdz atskatīties uz mūsu dzīves sāpīgajiem notikumiem, ieskatīties, kādām krustam eju cauri šodien un iešu cauri tuvākajā laikā! Lai uzlūkojam Jēzu Kristu un Viņa krustu un atklājam, ka caur šo krustu atnāk Dievs un grib mani darīt par jaunu cilvēku!
