,,Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva” (Lk 1,30)
Dārgie jaunieši,
2018. gada Vispasaules jauniešu diena iezīmē kārtējo soli sagatavošanās procesā Pasaules jauniešu dienām, kas notiks 2019. gada janvārī Panamā. Šis mūsu svētceļojuma jaunais posms iekrīt tajā pašā gadā, kad Bīskapu sinodes kārtējā asambleja notiks par tēmu: Jaunieši, ticība un aicinājuma izšķiršana. Tā ir laimīga sakritība. Baznīcas uzmanība, lūgšana un pārdomas tiks pievērstas jums, jaunieši, alkstot saņemt un pāri visam uzņemt dārgo dāvanu, kas jūs esat Dievam, Baznīcai un pasaulei.
Kā jūs zināt, šajā ceļojumā par pavadību esam izraudzījušies Marijas piemēru un aizbildniecību – Nācaretes jaunietes, kuru Dievs izraudzījās par sava Dēla Māti. Viņa nāk ar mums pretī Sinodei un pretī Pasaules Jauniešu dienām Panamā. Ja pagājušajā gadā mūs vadīja vārdi no viņas slavas dziedājuma: ,,Lielas lietas man ir darījis Visvarenais” (Lk 1, 49), mācot mūs atcerēties pagātni, tad šogad kopā ar viņu mēs tiecamies ieklausīties Dieva balsī, kas iedvesmo drosmi un apvelta ar nepieciešamo žēlastību, lai atbildētu Viņa aicinājumam: ,,Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva.” (Lk 1, 30) Šie ir vārdi, ar kuriem Dieva vēstnesis erceņģelis Gabriēls uzrunāja Mariju, vienkāršu meiteni no maza ciemata Galilejā
1. NEBĪSTIETIES!
Saprotams, ka negaidīta eņģeļa parādīšanās un viņa noslēpumainais sveiciens: ,,Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi” (Lk 1, 28) spēcīgi satricināja Mariju, kuru pārsteidza šī līdz šim viņai nezināmās viņas identitātes un aicinājuma pirmā atklāšana. Marija līdzīgi kā citi Svētajos Rakstos nodreb Dieva aicinājuma noslēpuma priekšā, kurš acumirklī stāda viņai priekšā savu neaptveramo plānu un dara, ka viņa sajūt savu mazumu kā pazemīga radība. Eņģelis, redzot viņas sirds dziļumus, saka: ,,Nebīsties!” Arī Dievs lasa mūsu sirds dziļumus. Viņš labi zina izaicinājumus, ar kādiem mums jāsaskaras dzīvē, īpaši, kad sastopamies ar fundamentālām izvēlēm, no kurām atkarīgs, kas mēs būsim un ko darīsim šajā pasaulē. Tie ir ,,drebuļi”, ko sajūtam, saskaroties ar lēmumiem par mūsu nākotni, mūsu dzīvesveidu, mūsu aicinājumu. Šādos brīžos mūs satrauc un nomāc tik daudzas bailes.
Un jūs, jaunieši, kas ir jūsu bailes? Par ko jūs raizējaties visvairāk? Kā ,,pamatbailes”, kas piemīt daudziem no jums, ir, ka neesat mīlēti, labvēlīgi uzņemti vai akceptēti tādi, kādi jūs esat. Mūsdienās ir daudz jauniešu, kuri jūt nepieciešamību būt citādāki nekā viņi patiesībā ir, mēģinot pielāgoties bieži mākslīgam un nesasniedzamam standartam. Viņi nemitīgi ,,fotošopē” (apstrādā, uzlabo) savas fotogrāfijas, slēpjoties aiz maskām un nepatiesām identitātēm, gandrīz kļūstot viltus (fake) personas. Daudzi ir apmāti ar maksimāli iespējami daudz ,,like” saņemšanu sociālajos tīklos. No šīs neadekvātuma sajūtas pieaug bailes un nedrošība. Citi baidās, ka nespēs rast emocionālu drošību un paliks vieni. Daudzi, saskaroties ar nenoteiktību darbā, baidās nespēt atrast apmierinošu profesionālu stāvokli vai īstenot savus sapņus. Mūsdienās liels skaits jauniešu – gan ticīgu, gan neticīgu – ir baiļu pilni. Patiešām, tie, kuri ir pieņēmuši ticības dāvanu un nopietni meklē savu aicinājumu, nav atbrīvoti no bailēm. Daži domā: varbūt Dievs prasa vai prasīs no manis par daudz; varbūt, sekojot Viņa nozīmētajam ceļam, es nebūšu patiesi laimīgs; vai es spēšu paveikt to, ko Viņš no manis prasa. Citi uzskata: ja iešu pa ceļu, ko Dievs man rāda, kas var garantēt, ka es spēšu sekot pilnīgi? Vai nekļūšu nedrošs? Vai nezaudēšu savu entuziasmu? Vai spēšu būt neatlaidīgs visas dzīves garumā?
Brīžos, kad mūsu sirdis pārpludina šaubas un bailes, ir nepieciešama izšķiršana jeb diferencēšana. Tā ļauj sakārtot mūsu domu un jūtu apjukumu un rīkoties taisnīgi un prātīgi. Šajā procesā pirmais solis baiļu pārvarēšanā ir tās skaidri identificēt, lai neizniekotu laiku un enerģiju, esot tukšu un bezsejas rēgu satvertiem. Tādēļ es aicinu jūs visus ielūkoties sevī un ,,nosaukt” savas bailes. Pajautājiet sev: kas mani nomāc, no kā man ir visvairāk bail konkrēti šajā manas dzīves mirklī? Kas mani bloķē un aiztur no došanās tālāk uz priekšu? Kādēļ man trūkst drosmes veikt svarīgas izvēles, kas man ir jāveic? Nebaidieties godīgi saskarties ar savām bailēm, atzīt tās par to, kas tās ir, un ar tām sadzīvot. Bībele neignorē cilvēka baiļu pieredzi vai to daudzos cēloņus. Ābrahams baidījās (sal. Rad 12, 10ss), Jēkabs baidījās (sal. Rad 31, 31. 32, 7), tāpat arī Mozus (sal. Izc 2, 14. 17, 4), Pēteris (sal. Mt 26, 69ss) un apustuļi (sal. Mk 4, 38 – 40; Mt 26, 56). Pats Jēzus, lai gan nesalīdzināmā veidā, piedzīvoja bailes un mokas (sal. Mt 26, 37; Lk 22, 44).
,,Kādēļ jūs baidāties? Vai jums nav ticības?” (Mk 4, 40) Aizrādot saviem mācekļiem, Jēzus palīdz mums saprast, ka šķērslis ticībai bieži vien ir nevis skepticisms, bet bailes. To saprotot, izšķiršanas darbs identificē mūsu bailes un var palīdzēt tās pārvarēt, atverot mūs dzīvei un palīdzot mierīgi sastapties ar izaicinājumiem, ko sastopam savā ceļā. Īpaši mums, kristiešiem, bailēm nekad nedrīkst būt pēdējais vārds, bet drīzāk tām ir jābūt izdevībai veikt ticības aktu uz Dievu… un uz dzīvi! Tas nozīmē ticēt fundamentālajam labumam, eksistencei, ko Dievs mums ir devis, un uzticēties, ka Viņš mūs vadīs uz labām beigām pat caur apstākļiem un nepastāvību, kas bieži mūsos rada apjukumu. Tomēr, ja mēs bailes lolojam, mēs kļūsim vērsti uz iekšu un noslēgti, lai aizstāvētu sevi no visa un visiem, un mēs paliksim paralizēti. Mums ir jārīkojas! Nekad neieslēdzieties sevī! Svētajos Rakstos ,,nebaidieties” dažādās variācijās ir atkārtota 365 reizes, it kā sakot, ka Kungs vēlas, lai mēs būtu brīvi no bailēm katru dienu gadā.
Izšķiršana ir nepieciešama, kad kāds meklē dzīves aicinājumu. Visbiežāk mūsu aicinājums vispirms nav acīmredzams vai skaidrs, drīzāk tas ir kaut kas, ko mēs saprotam pakāpeniski. Šajā gadījumā izšķiršana nav jāuzlūko kā individuālas pūles uz introspekciju ar mērķi labāk izprast savu iekšējo stāvokli, lai sevi stiprinātu un iegūtu zināmu līdzsvaru. Šādā gadījumā persona var kļūt stiprāka, bet joprojām ir savu iespēju un perspektīvu ierobežota. Aicinājums tomēr ir sauciens no augšas, un izšķiršana šajā kontekstā galvenokārt nozīmē sevis atvēršanu Tam, kurš aicina. Tādēļ ir nepieciešams lūgšanas piepildīts klusums, lai saklausītu Dievs balsi, kas skan mūsu sirdsapziņā. Dievs klauvē pie mūsu siržu durvīm, gluži kā Viņš to darīja ar Mariju. Viņš ilgojas izveidot ar mums draudzību caur lūgšanu, runāt ar mums caur Svētajiem Rakstiem, sniegt mums žēlsirdību Gandarīšanas sakramentā un būt ar mums vienots Euharistijā.
Svarīgs ir arī dialogs un satikšanās ar citiem, mūsu brāļiem un māsām ticībā, kuri ir pieredzējušāki, lai viņi palīdz mums labāk saskatīt un gudrāk izvēlēties no daudzām iespējām. Kad jaunais Samuels dzird Kunga balsi, viņš to uzreiz neatpazīst. Viņš trīs reizes steidzas pie Elija, priestera, kurš noslēgumā iesaka pareizo atbildi, ko sniegt uz Kunga aicinājumu: ,,Ja Viņš tevi aicinās, tev jāsaka: ,,Runā, Kungs, Tavs kalps klausās.”” (1 Sam 3, 9) Savās šaubās ziniet, ka varat paļauties uz Baznīcu. Es zinu, ka ir ļoti labi priesteri, konsekrētās personas, dievbijīgi laji, no kuriem daudzi arī ir jauni, kuri var jūs atbalstīt kā vecākais brālis vai māsa ticībā. Svētā Gara mudināti, viņi palīdzēs piešķirt jūsu šaubām jēgu un izprast jūsu aicinājuma plānu. Cits nav tikai garīgais vadītājs, bet arī persona, kura palīdz mums atvērties uz Dieva dāvātās dzīves bezgalīgajām bagātībām. Ir svarīgi mūsu pilsētās un kopienās radīt vietas, kur augt, sapņot un raudzīties uz jauniem horizontiem! Nekad nezaudējiet entuziasmu baudīt cita sabiedrību un draudzību, kā arī kopā sapņošanas un pastaigāšanās prieku. Autentiski kristieši nebaidās atvērt sevi citiem un dalīties ar savas dzīves telpu, padarot to par brālīguma vietu. Dārgie jaunieši, neļaujiet savai jaunības dzirkstij izdzist noslēgtas istabas tumsā, kur vienīgais logs uz ārpasauli ir dators vai viedtālrunis. Atveriet plaši savas dzīves durvis! Lai jūsu laiks un telpa piepildās ar jēgpilnām draudzībām, reāliem cilvēkiem, ar kuriem dalīties jūsu autentiskajās un konkrētajās ikdienas dzīves pieredzēs.
2. MARIJA!
,,Es tevi saucu vārdā” (Is 43, 1). Pirmais iemesls nebaidīties ir fakts, ka Dievs mūs ir uzrunājis vārdā. Eņģelis, Dieva vēstnesis, Mariju uzrunāja vārdā. Dievam pieder vara dot vārdus. Radīšanas darbā katru radību Viņš izsauc eksistencē ar vārdu. Vārdā slēpjas identitāte, kas ir unikāla katrai atsevišķai lietai, katrai atsevišķai personai; tā intīmā būtība, ko patiesi zina tikai Dievs. Šajā dievišķajā privilēģijā Dievs dalījās ar cilvēku, ļaujot tam dot vārdu dzīvniekiem, putniem un arī savām atvasēm (Rad 2, 19 – 21. 4, 1). Daudzās kultūrās ir šī dziļā bibliskā vīzija; vārdā viņi atpazīst dzīves dziļā noslēpuma un eksistences jēgas atklāšanos.
Uzrunājot kādu vārdā, Dievs atklāj personai arī tās aicinājumu, svētuma un piepildījuma plānu, caur kuru persona kļūst par dāvanu citiem un ir padarīta unikāla. Un, kad Dievs vēlas paplašināt dzīves horizontus, Viņš dod jaunu vārdu personai, ko aicina, kā tas bija ar Sīmani, kuru Viņš nosauca ,,Pēteris”. No tā nāk paradums pieņemt jaunu vārdu, iestājoties klosterī, lai norādītu jaunu identitāti un misiju. Tā kā dievišķais aicinājums ir unikāls un personīgs, mums vajadzīga drosme atraisīt sevi no spiediena būt veidotiem pēc atbilstošiem modeļiem, lai mūsu dzīve var patiesi kļūt autentiska un neaizvietojama dāvana Dievam, Baznīcai un ikvienam.
Dārgie jaunieši, tādēļ būt aicinātam vārdā ir zīme mūsu lielajai cieņai Dieva acīs un zīme Viņa mīlestībai uz mums. Dievs katru no jums aicina vārdā. Katrs no jums ir Dieva ,,Tu”, vērtīgs Viņa acīs, cieņas un mīlestības cienīgs (sal. Is 43, 4). Ar prieku pieņemiet šo Dieva jums piedāvāto dialogu, šo Viņa aicinājumu, ko Viņš izsaka, saucot jūs vārdā.
3. TU ESI ATRADUSI ŽĒLASTĪBU PIE DIEVA
Galvenais iemesls, kādēļ Marijai nav jābīstas, ir tas, ka viņa ir atradusi žēlastību pie Dieva. Vārds ,,žēlastība” runā par brīvi dotu mīlestību, kas nav parāds. Cik gan ļoti mūs iedrošina apziņa, ka mums nav jānopelna Dieva tuvums un palīdzība, iepriekš prezentējot ,,izcilu Curriculum Vitae”, kas pilns nopelniem un veiksmēm! Eņģelis saka Marijai, ka viņa jau ir atradusi žēlastību pie Dieva, nevis, ka to iegūs nākotnē. Šis pats eņģeļa vārdu formulējums palīdz mums saprast, ka dievišķā žēlastība ir nepārtraukta, nevis kaut kas pārejošs vai īslaicīgs; šī iemesla dēļ tās nekad nepietrūks. Pat nākotnē Dieva žēlastība vienmēr būs šeit, lai mūs stiprinātu, īpaši pārbaudījumu tumsas brīžos.
Dievišķās žēlastības nepārtrauktā klātbūtne iedrošina mūs pieņemt mūsu aicinājumu ar drosmi; mūsu aicinājums pieprasa uzticīgu apņemšanos, kas ir jāatjauno katru dienu. Mūsu aicinājuma ceļš nav bez tā krustiem: ne tikai mūsu sākotnējām šaubām, bet arī biežiem kārdinājumiem, kas rodas ceļa laikā. Neatbilstības sajūta pavadīja Kristus mācekļus līdz pat galam. Tomēr viņš vai viņa zina Dieva žēlastības palīdzību.
Eņģeļa vārdi nonāk pār cilvēku bailēm, izkliedējot tās ar Labās Vēsts, kuras vēstneši esam, spēku: mūsu dzīve nav tikai tīra nejaušība vai vienkārši cīņa par izdzīvošanu, drīzāk katrs no mums ir Dieva mīlēts, lolots stāsts. Tas, ka esam ,,atraduši žēlastību Viņa acīs” nozīmē, ka Radītājs redz mūsos unikālu skaistumu un ka Viņam ir lielisks plāns mūsu dzīvēm. Apziņa par šo noteiktību, protams, neatrisina visas mūsu problēmas, neizkliedē arī dzīves neskaidrības. Bet tai piemīt spēks dziļi pārveidot mūsu dzīvi. Nezināmais, ko mums sagatavojusi rītdiena, nav tumšs drauds, kas jāpārvar, bet labvēlīgs laiks izdzīvot mūsu personīgā aicinājuma unikalitāti un dalīties tajā ar mūsu brāļiem un māsām Baznīcā un pasaulē.
4. DROSME ŠOBRĪD
No pārliecības, ka ar mums ir Dieva žēlastība, nāk spēks būt drosmīgiem šobrīd: drosmi darīt to, ko Dievs prasa šeit un tagad katrā mūsu dzīves jomā; drosme pieņemt aicinājumu, ko Dievs mums atklāj; drosme izdzīvot savu ticību, neslēpjot un nemazinot to.
Jā, atverot sevi Dieva žēlastībai, neiespējamais kļūst realitāte. ,,Ja Dievs ir ar mums, kas tad ir pret mums?” (Rom 8, 31) Dieva žēlastība pieskaras jūsu dzīves ,,tagad”, ,,satver cieši” jūs tādus, kādi esat, ar visām jūsu bailēm, ierobežojumiem, taču arī atklāj Dieva brīnišķos plānus! Jums, jaunieši, jāzina, ka kāds patiesi jums tic: lūdzu, ziniet, ka pāvests jums uzticas, ka Baznīca jums uzticas! No savas puses uzticieties Baznīcai!
Jaunajai Marijai bija uzticēts svarīgs uzdevums tieši tādēļ, ka viņa bija jauna. Jums, jauniešiem, ir spēks, jo jūs esat dzīves posmā, kurā netrūkst enerģijas. Izmantojiet šo spēku un enerģiju, lai uzlabotu pasauli, sākot ar savu tuvāko vidi. Es vēlos, lai Baznīcā jums tiek uzticētas svarīgas atbildības; lai tajā ir drosme radīt vietu jums; un lai jūs būtu sagatavoti uzņemties šīs atbildības.
Vēlreiz jūs aicinu kontemplēt Marijas mīlestību: gādīgu, dinamisku un konkrētu mīlestību. Mīlestību, kas ir drosmes pilna un pilnīgi koncentrēta uz sevis dāvāšanu. Baznīca, šo mariānisko īpašību caurstrāvota, vienmēr būs Baznīca, kas iet tālāk, kas pārsniedz savus ierobežojumus un robežas, lai ļautu plūst žēlastībai, ko tā ir saņēmusi. Ja mēs sev ļaujam patiesi būt Marijas piemēra aizkustinātiem, mēs autentiski izdzīvosim to mīlestību, kas mūs mudina mīlēt Dievu pāri visam, vairāk par sevi un mīlēt tos, ar kuriem mēs dalām savu ikdienas dzīvi. Un mēs mīlēsim arī tos, kas paši par sevi šķiet grūti mīlami. Tā ir mīlestība, kas ir kalpojums un veltīšanās, galvenokārt, visvājākajam un vistrūcīgākajam, mīlestība, kas izmaina mūsu sejas un piepilda ar prieku.
Es vēlos noslēgt ar skaistiem svētā Bernarda vārdiem no viņa slavenā sprediķa par Pasludināšanas noslēpumu, vārdiem, kas pauž visas cilvēces gaidas uz Marijas atbildi: ,,Tu dzirdēji, ak, Jaunava, ka tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu; tu dzirdēji, ka tas nebūs no vīra, bet no Svētā Gara. Eņģelis gaida atbildi. (..) Arī mēs, ak, Jaunava, gaidām tavus līdzcietības vārdus. (..) Pateicoties tavai atbildei, mums jātiek atjaunotiem un atgrieztiem dzīvē. (..) Tieši to gaida visa pasaule, noliekusies pie tavām kājām. (..) Nekavējies atbildēt, ak, Jaunava.” (Sprediķis 4, 8 – 9, Opera Omnia)
Dārgie jaunieši, Kungs, Baznīca un pasaule gaida jūsu atbildi uz īpašo aicinājumu, ko katrs savā dzīvē saņem! Tā kā tuvojas Pasaules Jauniešu dienas Panamā, aicinu jūs sagatavot sevi ar prieku un entuziasmu to satikšanās reizei, kuri vēlas piedalīties šādā lielā piedzīvojumā. Pasaules Jauniešu dienas ir drosmīgajiem! Tās nav tiem, kuri meklē tikai mierinājumu un atkāpjas ikreiz, kad rodas grūtības. Vai jūs pieņemat šo izaicinājumu?
Vatikāns, 2018. gada 11. februāris,
Parastā liturģiskā laika VI svētdiena,
Vissvētākās Jaunavas Marijas, Lurdas Dievmātes, piemiņas diena
FRANCISKS
