Rīgas Sv. Jēkaba katedrālei vēl viena balva restaurācijas jomā

Mēneša sākumā varējām ar prieku lasīt ziņu, ka Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle ieguvusi 1. vietu konkursā “Latvijas Būvniecības gada balva 2017” nominācijā “Restaurācija” par katedrāles altārdaļas fasāžu un vitrāžu atjaunošanu–restaurāciju. Taču būvnieku komandas darbs bijis tik kvalitatīvs un rūpīgs, ka Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles altārdaļas fasāžu un vitrāžu atjaunošana–restaurācija, kas veikta ar Rīgas Domes finansiālu atbalstu, tika pieteikta arī konkursam “Gada labākā būve Latvijā 2017”. Un atkal ir iegūta godalga – 3. vieta līdzīgā nominācijā, kuras simbols šajā konkursā ir dārgakmens – granāts.

Balvu pasniegšanas ceremonija notika 28. martā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē un šoreiz balvu saņēma V.E. Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs kopā ar SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” un būvniecības SIA “Aqua Latvia” komandu, klātesot Rīgas Svētā Jēkaba katoļu draudzes pārstāvjiem. Savā uzrunā arhibīskaps pateicās par piešķirto balvu un izteica prieku, ka no šā gada arī valsts iesaistījusies sakrālā mantojuma saglabāšanā, piešķirot tam līdzekļus no valsts budžeta.[1]

Šī balva tiek pasniegta jau 20 reizi un šogad ceremonija notika Latvijas simtgades svinību zīmē. Tai bija pieteikts 81 būvobjekts, kā arī konkursa ietvaros notika būvniecības tēmai veltīta bērnu zīmējumu skate, kurā piedalījās vairāk kā 300 dalībnieku. Balvu piešķir 8 nominācijās – dzīvojamā jaunbūve, publiskā jaunbūve, pārbūve, atjaunošana, restaurācija, inženierbūve, ainava, būve ārzemēs, un katra nominācija tiek atainota ar tās specifikai atbilstoša dārgakmeņa simbolu. Savukārt statueti, kas tiek pasniegta laureātiem – divas kolonnas ar frontonu virs tām, var uztvert kā simboliskus vārtus, kas norāda uz došanos ceļā un jaunu izaicinājumu pārvarēšanu.

Var rasties jautājums, vai šādas balvas ir vajadzīgas un ko tās mums pavēsta? Raugoties, kā skarbi vīri mirdzošām acīm kāpj uz skatuves, lai saņemtu atzinību par paveikto kā ceļamaizi tālākajam ceļam, kā arī klausoties muzikālajā priekšnesumā, arī šajā notikumā iespējams atklāt dziļāku jēgu.

Dārgakmeņu rinda un it kā neiederīga mūzika – ceremonija sākās ar Imanta Kalniņa dziesmu “Svētku diena”, ko vairāk pazīstam kā mīlestības dziesmu. Kāds sakars būvniecībai ar mīlestību un vai tiešām šāda muzikāla noskaņa bija vajadzīga?

Nepārprotami šī ceremonija pasūtītājiem un būvniekiem bija liela svētku diena – viņu pūles tika novērtētas un katrs teicami padarīts darbs ir kā dārgs akmens Mūžīgās pilsētas pamatos, ko aprakstījis apustulis Jānis Atklāsmes grāmatā. Vai var kaut ko celt, uzcelt un atjaunot bez mīlestības? Var jau būt, ka var, bet, kā raksta apustulis Pāvils 1 Kor 13, tam nebūs nekādas vērtības. Tādējādi arī šī būvniecības balvu pasniegšanas ceremonija atgādināja par senseno dievišķo aicinājumu darīt katru mums uzticēto darbu, vai esam būvnieki, mākslinieki, skolotāji, ārsti, Baznīcas kalpotāji vai vēl kāda cita amata kopēji, ar lielu mīlestību un pilnu atbildību Dieva un cilvēku priekšā.

Stella Jurgena