„Ja Dievs atļauj tik tālu ieiet ūdenī, tad jāmetas peldēt”

Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta docētāja, daudzu Bībeles tematikai veltītu rakstu autore, Vatikāna Radio korespondente Terēze Druka šogad Ļubļinas Katoļu universitātē Polijā aizstāvēja doktora grādu teoloģijā, konkrēti, biblistikā. Viņas ceļš uz to bija ilgs. Terēze pati saka, ka studijas bija Dieva paaicinājums. „Padomju laikos man pat prātā neienāca, ka ir kaut kas tāds kā teoloģija un es to varētu mācīties. Tas, ka izvēlējos Teoloģijas fakultāti, bija nejaušs, bet  vienlaikus noslēpumains gadījums, kurā es redzēju spēcīgu Dieva vadību,” stāsta Terēze.

Dievs kā pa diedziņu aizveda

Tas bija 1989. gads, viņai piedāvāja iespēju studēt Polijā. Lielas vēlēšanās prom no Latvijas braukt nebija, bet bija interesanti kaut ko jaunu apgūt. Bioloģija, kuru Terēze bija iepriekš studējusi, nesniedza gandarījumu. „Kad iedomājos, ka man visu mūžu būs laboratorijā jātaisa barotnes un jāsēj uz tām sēnes – tā bija mana specializācija –, tad manu sirdi apņēma grūtums.” Aizpildot studiju pieteikumu, vajadzēja norādīt, ko tieši vēlas studēt. Terēze domāja, domāja un saprata – to, kas ir saistīts ar Baznīcu. „Iesniegumu palīdzēja uzrakstīt viena poļu skolotāja, kura beigās man uzdeva jautājumu: „Ko tad rakstīsim?” – Es teicu: „Nu, nezinu, kaut ko tādu, kas saistās ar Baznīcu.” – „Nu, tad rakstīsim teoloģiju!” – „Ir tāda fakultāte?” – „Jā!” Augstskolu arī izvēlējos nejauši. Satiku vienu cilvēku, kurš man pastāstīja par Ļubļinas Katoļu universitāti, un mani ļoti ieintriģēja, ka komunistiskā bloka valstī visu laiku ir pastāvējusi katoļu universitāte. Tāpēc liktenīgajā iesniegumā ierakstījām: „Ja, iespējams, katoļu universitātē Ļubļinā””

Pēc pieteikuma iesniegšanas Terēze, nebūdama pārliecināta, vai vispār jādodas studēt, nolēma neveicināt to aizsākšanos, vienkārši lūdzās un mācījās poļu valodu. „Nolēmu – darīšu tikai tik daudz, cik man liks darīt. Kad man teica atnest kādus dokumentus, es atnesu, kad teica uzrakstīt iesniegumu, es uzrakstīju. Un visu laiku lūdzos, ja Dievs negrib, lai aizver šo iespēju. Bet Dievs kā pa sviestu mani novadīja. Tas bija ļoti grūts pasākums, ieskaitot pases saņemšanu, biļetes nopirkšanu, bet redzēju, kā Dievs mani kā pa diedziņu aizveda, nebija ne stacijā jānakšņo, ne naudu vajadzēja.”

„Nu tad nāc uz Svētajiem Rakstiem!”

Terēzi Druku daudzi pazīst kā cilvēku, kas labi zina un ļoti mīl Svētos Rakstus un arī citos cenšas ieaudzināt šo mīlestību. Šajā ceļā uz Svēto Rakstu padziļinātu apguvi savu lomu nospēlēja arī pašreizējais arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Teoloģijas fakultātes maģistrantūrā Terēzei vajadzēja izvēlēties specializāciju. Interese par Svētajiem Rakstiem Terēzei bija radusies jau pašā Polijas posma sākumā, kad paralēli studijām viņa iesaistījās Neokatehumenāta kopienā. „Tur es sāku iepazīt Svētos Rakstus, un mani fascinēja, ka Dievs runā dzīvā valodā. Tas ir paradoksāli, man bija 25 gadi, kad sāku studēt teoloģiju, un tad es pirmo reizi izlasīju visus Svētos Rakstus. Bet, kad es sāku tā domāt par specializāciju, tad izspriedu, ka Svētie Raksti tomēr ir ļoti smags virziens, jāzina daudz valodu – svešvalodas un senās valodas, ko es ne mūžam neiemācīšos. Domāju: „Gribu atgriezties Latvijā, ko es ar to iesākšu? Tāpat nezinu, ko iesākšu ar to teoloģiju. Ja vispār kaut ko Dievs ļaus, tad strādāt skolā. Jāiet uz katehētiku.” Un es aizgāju, bet tas man bija neizturami. Man bija ļoti neinteresanti. Zinātniskajā seminārā nomocījos pusgadu. Un atkal bija tā kā ar bioloģiju – ļoti jauki, laipni cilvēki, bet pārrunājamās tēmas mani maz interesē.

Kādu dienu es universitātes gaitenī satiku mūsu arhibīskapu, kurš toreiz arī studēja Ļubļinā. Runājamies, un viņš saka, ka ir atnācis uz savu zinātnisko semināru. Es jautāju, kādu ir izvēlējies. Izrādās – „Jauno Derību”. Es viņam pastāstu, ka arī es ļoti gribēju, bet pēc tam atteicos, jo netikšu galā. Viņš saka: „Kā tev patīk katehētikā?” – „Galīgi nepatīk.” – „Nu, tad nāc uz „Svētajiem Rakstiem”!” – „Bet es pat nepazīstu profesoru, nezinu, kā izskatās.” – Viņš saka: „Neuztraucies, es tev parādīšu, kurš tas ir. Tu viņam pieej klāt un pasaki, ka gribi pāriet uz viņa semināru. Viņš noteikti mēģinās tevi pierunāt, lai to nedari, jo viņam ir daudz studentu, jo viņš ir ļoti labs profesors, bet tu esi uzstājīga, un gan jau būs labi.” Tieši tā es izdarīju. Viņš parādīja priesteri profesoru Juzefu Kudašēviču. Saruna noritēja tieši tā, kā bija pateicis arhibīskaps, un beigās tomēr tiku pieņemta seminārā. Kad aizgāju uz pirmajām nodarbībām – cik tās man bija interesantas!”

Tikšanās ar profesoru

Stāstot par studijām, Terēze izceļ profesora Juzefa Kudašēviča lomu. „Tikšanās ar profesoru ir viens no lielākajiem notikumiem manā dzīvē, no viņa arī visvairāk esmu iemācījusies – gan pasniegšanas un darba metodes, gan no viņa rakstiem, grāmatām, kuras arī šodien izmantoju (viņš pats jau ir mūžībā). Pavisam noteikti viņš ir viens no poļu biblistikas pīlāriem. Tāpēc es uzskatu par lielu godu to, ka varēju pie viņa mācīties.

Viņš arī parādīja skaistu lietu – neskatoties uz to, ka bija izcils profesors, studentiem pirmkārt bija tēvs, tad priesteris un tikai beigās profesors. Viņš vienmēr pamanīja, kad kāds ir slims. Pie viņa vienmēr drīkstēja ienākt. Viņam bija divas necilas istabiņas, kurās dzīvoja līdzīgi kā studenti. Drīkstēja vienkārši piezvanīt pie durvīm, un, ja viņš bija mājās, tad vienmēr ielaida un, ja bija laiks, tad aprunājās. Studentiem visu skaidroja, rādīja. Tas tiešām bija ļoti skaisti. Kā priesteris vienmēr rūpējās, lai mēs aizbrauktu ekskursijā, kas pa pusei bija arī svētceļojums, kaut ko parādītu, kopīgi svinētu Svēto Misi, Ziemassvētkus. Tas nebija daudz, bet viņš vienmēr par to rūpējās. Mācot viņš runāja katehētiskā valodā. Viņš vienmēr apgalvoja, ka daudz svarīgāk par zinātniskiem pētījumiem ir padarīt Bībeli pieejamu cilvēkiem. Tāpēc to centās īstenot arī ar studentiem. Un kā profesors viņš bija labs speciālists, ļoti strādīgs. Viņš bija arī slims. Nieru problēmu dēļ viņam bija dialīze, kas ir ļoti apgrūtinoši. Neskatoties uz to visu, viņš strādāja arī slimnīcā, mēdza pieņemt studentus, kas rakstīja pie viņa darbus. Viņš rūpējās par labu grāmatu izdošanu.

Studiju noslēgumā uzrakstīju darbu par Svētā Marka evaņģēliju, kura tēma – laulības nešķiramība – bija profesora lekciju ierosināta. Profesors bija sirsnīgs, bet nebija runīgs, teica īsi un konkrēti, lai gan bija apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Kad aizstāvējos, viņš man pateica vienu teikumu, kurš bija kā enkurs nākamajam solim: „Redz, cik tev labi sanāca ar maģistra darbu! Varbūt tev jānāk studēt doktorantūrā mūsu Bībeles institūtā?” – Es teicu: „Nē, nē! Pieci gadi, tik smags darbs, man gribas uz mājām, uz Latviju.”

Sarežģītais 1997. gads

Latvijā Terēze atgriezās 1996. gadā. Vispirms sāka strādāt par katehēti Rīgas Sv. Alberta draudzē, tad Katehētikas institūtā un divus semestrus nostrādāja arī Daugavpils Universitātē. „Izdzīvošanas ziņā tas bija smags laiks. Tagad skatos uz Latviju un domāju, cik viegli dzīvojas, ja salīdzina ar to trako laiku,” atceras Terēze. „Visas pažobeles bija tumšas, gaisma izslēgta, jāstaigā ar lukturīšiem. Pirms aizgāju studēt, Rīgas Sv. Antona draudzē dziedāju korī, un mēs regulāri rīkojām agapi – viens nopērk to, otrs to, kā nu kuru Svētais Gars pamudina, bet vienmēr bija tāda pārpilnība. Kad pēc studijām aizgāju uz Antona draudzi, ieraudzīju, ka agapē ir izsalkuši bērni no nelabvēlīgas vides, viens maizes kukulītis un divi banāni, kas tiek smērēti uz maizes.”

1997. gads Terēzei izvērsās sarežģīts, dažādi notikumi lika saprast, ka nevar palikt Latvijā. „Tad es atcerējos profesora teikumu, ka var studēt doktorantūrā. Es biju absolūti nepārliecināta par savu spēju to darīt, bet viņa vārdi deva drosmi un atvēra ceļu. Turklāt man bija šī pieredze, ka Dievs jau izveda cauri pieciem trakajiem teoloģijas studiju gadiem. Viņš to iesāka, un Viņš izveda. Ja Viņš tagad rāda manā dzīvē tādus faktus, ka praktiski citas izejas nav, tad gan jau Viņš kaut kādā veidā parādīs ceļu,” stāsta Terēze.

 Viens no apliecinājumiem tam, ka tālākās studijas ir Dieva griba, bija fakts, ka viņu dokturantūras studijās Ļubļinā pieņēma bez dokumentiem. Terēze uz augstskolu devās pa taisno no tikšanās ar Jāni Pāvilu II Parīzē. Kad ieradās fakultātē, sekretāre teica: „Mēs pierakstām jūs, dokumentus atvedīsiet pēc diviem mēnešiem.” Otra skaista zīme viņai bija fakts, ka studijas sākās 1997. gada 1. oktobrī – dienā, kad Baznīca svēto Terēzi no Bērna Jēzus, kas ir arī Terēzes aizbildne, pasludināja par Baznīcas doktori. „Es biju palaidusi garām faktu, ka tieši tajā dienā viņai tiek piešķirts doktora grāds. Svētajā Misē, kas ievadīja mācību gadu, par to tika daudz runāts. Es atceros, toreiz lūdzos un dvēselē saņēmu mierinājumu – ja viņai 100 gadus pēc nāves ir izdevies saņemt doktorātu, tad gan jau kaut kādā veidā es arī to pabeigšu.”

„Dievs parūpējās, ka nepaliku ne zem tilta, ne neēdusi”

Lielākais izaicinājums bija tas, ka Terēzei kā ārzemniecei par studijām bija jāmaksā, un tā šķita nepārvarami augsta latiņa. „Bet, ja Dievs atļauj tik tālu ieiet ūdenī, tad jāmetas peldēt. Ja nevarēšu, tad iešu atpakaļ,” tā viņa nodomāja. „Pirmo naudu iemaksājusi no pilnībā aizlienētas naudas. Dievs deva cilvēkus, kas bija gatavi aizdot. Līdz šai dienai man nav skaidrs, kā es esmu nomaksājusi četrgadīgās studijas. Biju ļoti nostrādājusies, jo vajadzēja meklēt visādus papildu darbus. Bet Dievs parūpējās, ka nepaliku ne zem tilta, ne neēdusi. Protams, liels atbalsts bija [Neokatehumenālā – aut.] kopiena.

 Tas bija skaists un arī smags laiks. Nodarbību bija ļoti daudz, bet šodien es par to priecājos, jo mūsdienās Eiropā ir tendence izglītības sistēmā visu samazināt. Profesori un kurss bija lielisks. 2000. gadā piedzīvoju brīnumu, ka varēju aizbraukt uz Svēto zemi ar savu kursu nevis vienu, bet divas reizes. Tas bija ļoti noderīgi manām mācībām, izpratnei par Svētajiem Rakstiem. Dievs tiešām deva tādas iespējas. Tā ka varu pateikt, ja Dievs vada, tad Viņš ir vislabākais sponsors un vadītājs, bet nav arī viegli.”

„Nevaru visu atstāt un braukt uz Latviju”

„Kad ieguvu licensiāta grādu, es biju tik ļoti izpumpējusies, meklējot naudu, mēģinot tikt galā ar personīgām problēmām, ar mācībām, ka vienkārši biju pilnīgi bez spēka un nebiju spējīga uzrakstīt doktordarbu,” par nākamo posmu savā studiju ceļā stāsta Terēze. „Tas aizgāja otrajā plānā. Sāku Dievu lūgt, kas man jādara. Bija tāda doma, ka nevaru atstāt nepabeigtas lietas, nevaru vienkārši braukt uz Latviju un sākt darīt kaut ko citu, ar teoloģiju un Bībeli pilnīgi nesaistītu, kamēr šis darbs nav pabeigts. Kāds laiciņš pagāja meklējumos, un tas arī nebija viegls, līdz ar to man ir saprotams, ko tādi mistiķi kā Jānis no Krusta vai Avilas Terēze saka par tumšajām naktīm, kaut ko līdzīgu esmu pieredzējusi. Bet šāda pieredze ir stiprinoša, jo palīdz piedzīvot nākamos grūtumus.

Tad nāca atrisinājums – pie manis caur paziņām atbrauca kādas skolas direktors un uzaicināja strādāt par ticības mācības skolotāju. Tas atkal bija pārsteidzoši, jo Ļubļinā ir ļoti daudz profesionālu teologu ar ļoti labu izglītību, bet uzaicināja mani, ārzemnieci. Latvija jau bija iestājusies Eiropas Savienībā, līdz ar to es varēju oficiāli strādāt. Tas bija brīnišķīgi – mācīt bērnus un redzēt, kā Dievs viņus maina, kā viņi izaug, cik svarīga ir audzināšana, kā no maziem bērniņiem izaug pieauguši cilvēki ar savu pasaules uzskatu. Līdz pat šodienai uzturu attiecības ar viņiem, uz ielas satiekoties, mums ir par ko parunāt. Septiņus gadus nostrādāju skolā – trīs no maniem audzēkņiem ir aizgājuši uz Garīgo semināru. Tie ir tādi zēni, kas par Dievu iemācījās ticības mācībā, man par to ir liels prieks. Nerunājot nemaz par citiem, kuriem ir kaut kāds ceļš pavēries, kas dara labas lietas.

Šī nelielā skola izmantoja netradicionālu darba metodi, kas pieprasa no skolotāja labu sagatavotību un visa materiāla pilnīgu apgūšanu. Tas man ļoti palīdzēja, jo lika sakārtot visas teoloģijas studiju zināšanas. Ar viņiem, ņemot tādas vienkāršas lietas, es biju spiesta apskatīt teoloģiju no visām pusēm. Tas mani sagatavoja pasniedzēja darbam.”

Atpakaļ pie doktordarba

Paralēli darbam skolā, Terēze neaizmirsa, ka vēl arvien neuzrakstīts ir doktordarbs. Tāpēc visu laiku Dievam lūdza gaismu saprast, vai tas vispār ir jādara vai arī jāatstāj mierā. Šajā situācijā būtisku impulsu Terēzei vēlreiz deva arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. „Tas bija īsi pirms viņa stāšanās arhibīskapa amatā. Viņš piezvanīja, ka RARZI ir tāda situācija, ka nav, kas māca Svētos Rakstus. Man ir šī izglītība un licensiāta grāds, vai es to varētu darīt? Es piekritu, sāku to darīt, un viņš arī pamudināja mani pabeigt doktordarbu. Tā bija zīme, ko gaidīju no Dieva. Vēl konkrētāk Dievs parādīja to tad, kad man bija jāaiziet no darba skolā, jo sākumā es vilku abus divus, tā kā iztikas līdzekļi vienmēr dominē un ir bail riskēt un sekot Dieva aicinājumam. Es sapratu, ka man savs darbs vairāk jāvelta Latvijai.

Uzsākot doktordarba rakstīšanu, man šķita, ka es to nekad nepabeigšu. Šodien varu pateikt, ka viss ir izdarāms. Likās, kā tas var būt, ka atbrauc no ceļa vai arī deviņos vakarā atkal sēdies un raksti. No rīta atkal agri jāceļas un jāiet pelnīt nauda iztikai, jānāk mājās un atkal jāraksta, acis krīt ciet. Stundas bibliotēkā, kad jācaurskata milzums nevajadzīgu lietu, kamēr atrod to, kas tev ir vajadzīgs. Stundām ilgi, liekas, cik tas ir šausmīgs darbs. Bet kaut kā caur tiem grūtumiem Dievs ir devis izturību. Šodien jau liekas viss ir garām un ir labi.

Arī pie profesora tiku it kā nejauši. Viņš mani nebija mācījis, līdz ar to es viņu nekad neizvēlētos par vadītāju, bet viens priesteris ieteica: „Redzi, ir viens profesors, kurš ir specializējies tieši Marka evaņģēlijā,” – un es aizgāju pie priestera Staņislava Harenzga. Mums izrādījās ļoti laba sadarbība. Bez viņa atbalsta es arī to nevarētu izdarīt. Viņš mani dzina, lika termiņus, bija stingrs.

Vislielākā pieredze, rakstot darbu, ir tas, ka pats visu iemācies. Darbu nekad nevar izdarīt pilnīgi lieliski, pats redzi, kas ir neizdarīts, bet iegūtās zināšanas ir nenovērtējamas. Darba rakstīšana ir vislabākais studēšanas veids.”

Marka evaņģēlijs un sātans

Terēzes Drukas doktordarba tēma ir „Jēzus un sātans Marka evaņģēlijā. Ekseģētiski teoloģisks pētījums”. Arī maģistra darbu viņa rakstīja par Marka evaņģēliju. Jautāta, kāpēc izvēlējās pētīt tieši Marka evaņģēliju, Terēze saka: „Kad studēju maģistrantūrā, lielāku uzmanību sāka pievērst Marka evaņģēlijam, kurš iepriekš bija palicis novārtā. Turklāt mani fascinēja tas, ka tas ir pirmais evaņģēlijs, prototips pārējiem, un ir rakstīts katehumeniem, kas gatavojas pieņemt Kristības sakramentu, tātad ir pirmavots Kristus mācībai. Līdz ar to doktordarbā jau bija pats par sevi saprotams, ka tas būs par Marka evaņģēliju.

Savukārt tēmas par sātanu izvēle bija mans atklājums tieši 1997. gadā, tajā trakajā periodā gan mūsu valstī, gan Baznīcā, gan manā personiskajā dzīvē, kad pieredzēju daudzas dīvainas lietas. Es ieraudzīju, ka neesmu pievērsusi uzmanību ticības patiesībai, ka ir sātans, patiesībā studiju laikā neesmu par to mācījusies. Sāku to pētīt un ieraudzīju, ka arī Bībeles komentāros šo jautājumu it kā apiet. Iztirzā visu, bet par pašu sātanu nepasaka neko. Taču Marks par viņu runā salīdzinoši daudz. 1997. gadā es ievēroju, ka Jēzus tiek nosaukts par Belcebulu, ka Viņš tiek apsūdzēts, it kā Viņa darbība būtu Belcebula virzīta. Mani toreiz pārņēma šausmas, ka tiešām var būt tā, ka vajājam Jēzu. Labas, pestīšanas lietas, kas nāk no Jēzus, izmetam kā kaut ko nederīgu vai pat vajājam. Mani pārņēma šausmas, ka arī es varu neatpazīt Jēzu. Tāpēc tas mani tik ļoti ieinteresēja, un es sāku šo tēmu pamazām pētīt.

Izrādījās, ka mana neprofesionālā nojauta bija pamatota, ka tiešām Bībeles teoloģijai un vispār teoloģijai 20. gs. raksturīgs tas, ka sāk noliegt patiesību par sātana pastāvēšanu. Pat katoļu teologi Vācijā ir rakstījuši, ka sātans ir mistifikācija, izdomas tēls, ka katehēzē un sludināšanā vispār par to nav jārunā. Bet es savā dzīvē no tiem faktiem, ko pieredzēju, redzēju, ka viņš ir. Ka viņš tiešām ir liels ļaundaris, intrigants, spēj apmānīt cilvēkus un labās lietas parādīt kā sliktas, bet sliktās kā labas. Sapratu, ka kristietībā ļoti svarīga ir atpazīšana. Tā pamazām sāku pētīt un turējos pie tās tēmas. Arī tad, kad nerakstīju darbu, pievērsu uzmanību visam, kas saistījās ar šo tēmu, un domāju. Tāpēc, rakstot šo darbu, man bija vieglāk, jo daudzus jautājumus jau iepriekš biju izdomājusi un iztirzājusi, meklējusi atbildes uz tiem.”

Jautāta, kā atpazīt un nesajaukt labo ar ļauno, Terēze saka: „Tas ir visgrūtākais un vienlaikus kristieša pamatuzdevums – katru dienu atpazīt. Atšķirt labo un ļauno ir salīdzinoši viegli. Ja mēs zinām baušļus, ticības patiesības, tad mums ir diezgan viegli to atšķirt. Bet daudz grūtāk ir atšķirt labo no labākā vai to, kas jādara, uz ko Dievs aicina, no tā, kas nav jādara, kas pats par sevi nav slikts. Jo bieži vien ļaunums rodas nevis no tā, ka mēs darām sliktu, bet no tā, ka mēs nedarām to, kas ir jādara. Atpazīšana prasa intensīvu garīgu dzīvi. Lūgšanu dzīvi un Svēto Rakstu iepazīšanu, jo caur Svētajiem Rakstiem Dievs ar mums runā un Svētie Raksti izskaidro faktus mūsu dzīvē. Jāpaliek vienotībā ar Baznīcā, kuru mēs izdzīvojam caur sakramentiem. Bet pirmkārt ir jābūt gribai, ka es gribu dzīvot saskaņā ar Svēto Garu. Tas viss kopā saucas garīgā dzīvē. Tur mēs atšķetinām, kas mums ir jādara – kas MAN jādara, nevis kādam citam. Jo, kas vienam ir labs, man pavisam var nebūt labs, jo es nedaru to, kas man ir jādara.”

Kas man jādara?

Tā kā līdz ar doktora grāda aizstāvēšanu Terēzes dzīvē ir noslēdzies kāds liels posms, jautāju, ko viņa plāno darīt turpmāk. Un Terēze man saka: „Man arī katru dienu jājautā, kas jādara MAN. Jo citi jau noteikti zina, kas man ir jādara, tāpat kā es parasti zinu, kas citiem jādara. Bet man pašai Dieva priekšā ir jāatklāj, kas jādara.

Man ļoti palīdzēja diploma pasniegšanas svinības universitātē. Šīs svinības mani pārsteidza, jo nebiju domājusi, ka tas būs tik nopietni un skaisti. Šī ceremonija sakņojas viduslaiku paražās, un universitāte to kopj jau kopš 1920. gada, praktiski no savas tapšanas sākuma. Šajās svinībās doktori vispirms saliek solījumus. Šie solījumi mani ļoti uzrunāja. Pirmais solījums ir vienmēr ar labu vārdu atcerēties augstskolu, kurā esi ieguvis zināšanas, atbalstīt to dažādos veidos. Otrs solījums ir neaptraipīt tās vārdu ar amorālu, netikumīgu dzīvi. Trešais – nekad neizmantot zināšanas un diplomu ļaunprātīgiem mērķiem, naudas, varas vai slavas iegūšanai. Pēc tam ar latīnisku formulu tiek pasniegta berete, kas simbolizē iegūtās zināšanas, tad ­– gredzens, kas norāda uz uzticību nozarei, arī Baznīcai un Dievam, ka iegūtās zināšanas tiks īstenotas šajos labajos mērķos. Un pēc tam tiek pasniegts diploms. Interesanti, ka to dara profesors, kas vada darbu. Tātad viņš ir tas, kurš ieceļ savu studentu doktora kārtā, viņš izlemj, ka tu esi derīgs šai doktora kārtai.

Vēl prorektors [1] teica ļoti skaistus, pamācošus vārdus. Viņš norādīja uz vienu svarīgu lietu – šis doktora grāds mums jau priekšā pasaka, ka nedrīkstam izniekot savu dzīvi un laiku kaut kādām citām lietām, pat ja tās ir labas. Mums ir jākoncentrē sava uzmanība tieši uz Bībeles teoloģiju, Bībeles popularizēšanu, izpēti, katehizēšanu šajā jomā. Un es ļoti gribētu to turpināt darīt, lai gan apzinos, ka īpašus naudas līdzekļus tas nenesīs, ka vienmēr būs kārdinājums atmest to visu un sākt dzīvot kā t.s. normālie cilvēki, iet uz darbu un pelnīt naudu, un pēc tam ne par ko nedomāt. Bet tas ir kārdinājums, un es nemaz tā negribu dzīvot.”

Ingrīda Lisenkova
Katoļu Kalendārs, 2016.gads

Atgriezties uz sadaļu “Liecības”