Godājamie svētku dalībnieki un TV skatītāji!
Kārtējo reizi sanākam valsts svētkos, lai vērstos pie Dieva kopīgā lūgšanā par mūsu zemi Latviju, tās iedzīvotājiem un mūsu vajadzībām.
Mēs atzīstam pozitīvos sasniegumus, kas nākuši par labu cilvēkiem tādās jomās kā veselība, izglītība un saziņa. Vienlaikus nevaram noliegt, ka daudzi dzīvo nedrošībā par nākotni, viņu sirdīs iemājojušas bailes un izmisums, mazinājies dzīves prieks un ir pieaugusi atsvešināšanās. Arvien biežāk var dzirdēt viedokli, ka mūsu sabiedrībā ir pārāk augsts vardarbības līmenis. Daudzi dzīvo nabadzībā un viņiem ir jācīnās, lai izdzīvotu, tas nozīmē, ka viņi dzīvo neatbilstoši savai cieņai.
Viens no šīs situācijas iemesliem ir attiecības ar naudu, kad ir pieņemta tās vara pār sevi un sabiedrību. Dievu ne katrs atzīst. Tā vietā mums ir jauni dievekļi. Kādreizējais zelta teļš (Izc 32:15-34) tagad izpaužas naudas kultā un tajā, ka ar birokrātisku slogu cilvēka darbību nosaka bezpersoniska ekonomika, kurai nav cilvēciska mērķa.
Finansiālā un ekonomiskā krīze izceļ šos izkropļojumus, jo sevišķi neatbilstošo attieksmi pret cilvēku, kas reducēts patēriņa vajadzību līmenī. Vēl sliktāk ir tad, kad cilvēkus uzskata par patēriņa labumiem, kurus var izlietot un atmest, ja tie liekas nederīgi. Pāvests Francisks, kuru uzņemsim Latvijā 24. septembrī, aicina vērsties pret cilvēku atmešanas pseido-kultūru un veidot patiesas solidaritātes, sadarbības un brālības kultūru.
Ir ārkārtīgi svarīgi vairīties no tādām ideoloģijām, kas brīvajam tirgum piešķir absolūtu autonomiju un veicina finanšu spekulācijas, cenšoties ierobežot valstu tiesības un pienākumu veikt kontroles funkcijas kopējā labuma vārdā. Veidojas jauna, neredzama, dažkārt virtuāla tirānija, kas uzspiež savus likumus un noteikumus. Parādsaistības un kredīti attālina valstis no reālas ekonomikas un pilsoņus no reālas pirktspējas. Papildus vēl izplatās korupcija un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Pieaug tieksme pēc varas un ieguvumiem.
Šādas attieksmes pamatā slēpjas ētikas principu un vērtību noraidīšana, Dieva noraidīšana. Ētika, tāpat kā solidaritāte, daudziem liekas nevajadzīga, pretēja ražošanai – tā nedod tūlītēju un taustāmu labumu, ētika relativizē naudas un varas vērtību. Mūsdienu sabiedrības finanšu, ekonomikas un politikas elites ētiku bieži vien uztver kā apdraudējumu, jo tā noraida manipulēšanu ar cilvēkiem un cilvēka pakļaušanu, tādā veidā padarot cilvēku atvērtu dievišķajai klātbūtnei. Dievs atrodas ārpus tirgus kategorijām. Mūsdienu elites vēlas visu kontrolēt. Bet Dievu nav iespējams kontrolēt. Elites uzskata, ka Dievs ir bīstams, jo Viņš aicina cilvēku pilnīgi īstenot sevi, atbrīvojoties no jebkādas verdzības, arī ideoloģiskās. Ētika, pretstatā ideoloģijai, spēj veidot cilvēcisku un līdzsvarotu sociālo kārtību. Lai atceramies sv. Jāņa Hrizostoma vārdus: “Nedaloties ar nabagiem labumos, mēs tos aplaupām un atņemam tiem dzīvību. Mums nepieder savi labumi, bet viņu labumi” (Homīlija par Lāzaru 1:6 – 48, 99 ZD).
Ekonomiskām reformām ir jānāk par labu visiem cilvēkiem. Bet tas prasītu no politiķiem drosmīgu attieksmes maiņu. Naudai ir jākalpo nevis jāvalda. Baznīca aicina mīlēt katru cilvēku, gan bagāto, gan nabago. Un Kristus vārdā tā atgādina bagātajiem palīdzēt nabagiem, viņus cienīt un palīdzēt viņiem attīstīties. Baznīca iestājas par īstu solidaritāti, par atgriešanos pie ētiskām vērtībām, pie attieksmes maiņas. Latvijas simtgade lai rosina amatpersonas iestāties par kopējo labumu, par patiesu brīvību, kurā katrs apzinās savu vērtību Dieva un citu cilvēku priekšā. Lai to sasniegtu, ir svarīgi, lai valsts īstenotu audzināšanas programmas, kas mudina cienīt cilvēka dzīvību un cieņu. Tāpat ir svarīgi, lai valsts iekšpolitikā tiktu atbalstītas politiskās vadlīnijas, kas garantē sociālo saskaņu, īsteno katra pilsoņa tiesības uz darbu un veicina taisnīgu ienākumu sadali.
Pamatīga atjaunotne attiecas ne tikai uz tirgus ekonomiku, izejmateriālu attīstību, infrastruktūru uzlabojumu. Runa ir par cilvēces kopējo labumu, katra cilvēka tiesībām uz līdzdalību šīs pasaules resursu izmantošanā. Katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības un Jēzus Kristus par viņu ir atdevis savu dzīvību. Katram cilvēkam ir tiesības uz vispusīgu, integrālu savas personības attīstību.
Cilvēka gars iekšēji tiecas pēc skaistā, labā un patiesā. Ar to atklājas dievišķa iezīme katrā cilvēkā. Šī kopīgā tieksme ir pamatā veselīgai un pareizai morālei, kuras centrā vienmēr ir cilvēks. Tas gan var vērsties pie labā vienīgi ar savu brīvo gribu, jo „cilvēka cieņa prasa, lai viņš rīkotos saskaņā ar apzinīgu un brīvu izvēli – iekšēja lēmuma pamudināts, nevis pakļaujoties aklam iekšējam impulsam vai ārējam spiedienam” (GS, 17). Izglītības mērķis ir vadīt un atbalstīt brīvības attīstību, lai brīvi varētu pieņemt pareizus lēmumus, pat ja tie ir pretēji plaši izplatītiem uzskatiem, konkrētā brīža modei, politiskas vai reliģiskas ideoloģijas uzspiestiem uzvedības modeļiem. Izglītībai ģimenē vai skolā vispirms jāietver garīgās vērtības, kas piešķir galīgo nozīmi un spēku katras kultūras savdabībai. Tā veidojas miera kultūra, kas ved pie dziļas un patiesas sabiedrības integrācijas, kad tiek pārvarētas plaisas atsevišķajiem sabiedrības slāņiem, kas ir radušās atšķirīgu pasaules uzskatu, nacionalitātes vai materiālā stāvokļa dēļ. Skaidrs, ka jānoraida jebkāda vardarbība, kas aizskar cilvēka cieņu gan upurim, gan arī vardarbības veicējam. Iestāšanās par mieru un cieņpilnu attieksmi starpcilvēciskajās attiecībās pozitīvi ietekmē kopējo labumu. Izglītība miera labā veido cieņas, godīguma, sirsnības gaisotni, kurā kļūdas un pāri darījumus var patiesi atzīt kā līdzekļus kopīgā ceļā uz izlīgšanu.
Atzīmējot valsts jubileju, iestāsimies par visaptverošu attīstību, par attieksmes maiņu vienam pret otru, par patiesu izlīgumu un mieru Latvijā.
Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna ekumeniskajā svētku dievkalpojumā 4. maijā
