Pieskarties Dievam
Daudziem no mums ir labi zināms stāsts par mazu meitenīti, kura kādu nakti pamodās nobijusies un apjukusi, domādama, ka istabas tumsa ir pilna ar spokiem un briesmoņiem. Meklēdama patvērumu, viņa ieskrēja vecāku guļamistabā. Meitenītes mamma aizveda viņu atpakaļ uz viņas istabu un ieslēdza gaismu, gribēdama parādīt, ka tur nekā nav, ka meitene ir drošībā. Promejot mamma piebilda: „Tev nevajag baidīties, Dievs ir istabā kopā ar tevi.“ Bērns atbildēja: „Es zinu, ka Dievs ir šeit ar mani, bet man vajag kaut ko, kam būtu kaut mazliet ādas!“
Mēs visi esam kā tā mazā meitenīte. Būdami cilvēki, mēs esam radības, kam piemīt sajūtas. Mums ir maņas – tauste, redze, dzirde, oža un garša. Viss, kas mūs sasniedz, ienāk mūsos caur vienu no šīm maņām. Tāpat arī viss, kas iziet no mums, visa saskarsme un pašizpausme, iziet caur vienu no šīm maņām. Mēs neesam eņģeļi, tīri gari bez miesas. Mēs esam iemiesoti gari, dvēseles, kurām ir miesa, un tāpēc mums ir vajadzīgas lietas, kuras mēs varam sataustīt, redzēt, dzirdēt, nogaršot un saost.
Šī svarīgā patiesība attiecas arī uz mūsu attiecībām ar Dievu. Dievs, kurš ir visur, mums, zināmā nozīmē, nav nekur. Mēs esam cilvēki. Mums ir vajadzīgs Dievs, kuram būtu mazliet ādas, kurš būtu zināmā vietā, kuram varētu fiziski pieskarties. Dievs zina mūsu cilvēcisko dabu, jo pats to ir radījis. Viņš ciena šo mūsu vajadzību un satiekas ar mums piemērotos apstākļos. Galvenā kristīgā doktrīna runā par to, ka Kristū Dievs pieņēma reālu cilvēka miesu un kļuva taustāms, fizisks, tāds, kuram var pieskarties, un kurš pats var pieskarties. Kristus ir dievišķā realitāte cilvēciskajā miesā.
Jānis, rakstīdams Evaņģēliju, nepastāstīja Ziemassvētku stāstu. Jēzus dzimšanas apraksta vietā viņš vienkārši uzrakstīja: „Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums.“ Šis vienīgais teikums raksturo kristietību. Kristietība, pirmkārt, nav reliģija vai uzskatu kopums. Tā ir stāsts, kurš attīstās kopā ar Visumu, stāsts par Dievu, kurš pieņem fizisko miesu šajā pasaulē. Šis stāsts sākās ar Jēzus piedzimšanu Betlēmē un turpinās līdz mūsdienām. Dievs vēl arvien kļūst par reālu miesu. Kā?
Dieva iemiesošanās noslēpums nav tikai 33 gadus ilgusi Dieva ienākšana cilvēku vēsturē Jēzu personā. Tas ir kaut kas daudz vairāk. Dievs pieņēma miesu Jēzū, bet iemiesošanās nebeidzās ar Jēzus uzkāpšanu pie Tēva pēc augšāmcelšanās. Iemiesošanās turpinās. Dievs vēl arvien kļūst par reālu miesu šajā pasaulē. Kur?
Kristiešu rakstos jēdziens Kristus Miesa tiek izmantots, lai formulētu trīs lietas: vēsturisko Jēzus miesu, ticīgo miesu un Euharistiju. Katra no šīm lietām tiek saukta par Kristus miesu. Katra no tām ir Kristus miesa. Piemēram, kad sv. Pāvils runā par ticīgo kopienu vai Euharistiju, viņš nekad nesaka, ka tās ir kā Jēzus vai aizstāj Jēzu, vai simboliski pārstāv Jēzu, vai pat ka tās būtu mistiska Jēzus klātbūtne. Tās abas vienādi tiek sauktas par Kristus miesu, tās abas ir tā vieta mūsu pasaulē, kur Dievs pieņem reālu miesu. Dievam vēl arvien ir āda šajā pasaulē – Euharistijā un ticīgo kopienā. Iemiesošanās vēl arvien notiek. Vārds vēl arvien kļūst par miesu un dzīvo starp mums.
Tā ir pirmā un vissvarīgākā lieta, kura ir jāpasaka par Euharistiju. Līdz ar ticīgo kopienu Euharistija ir Dieva fiziskā klātbūtne, īsta Dieva esamība pasaulē. Euharistija ir vieta, kurā Dievs arī tālāk pieņem reālu fizisku miesu tā, kā Viņš to reiz pieņēma Marijas klēpī. Euharistijā Vārds turpina kļūt par miesu.
Dieva pieskāriens
Rakstniece Brenda Petersone esejā „Uzslava ādai“ stāsta, kā reiz viņu mocījuši sāpīgi ādas izsitumi. Līdzīgi kā Evaņģēlijā aprakstītā sieviete, kura cieta no asins tecēšanas, arī Brenda griezās pie visiem iespējamiem ārstiem, tomēr neviens nespēja palīdzēt. Visas zāles bija neefektīvas, un visbeidzot ārstiem vairs nebija ko piedāvāt. Izsitumi atkārtojās.
Kādu dienu viņu apskatīja vecmamma un piedāvāja veclaicīgāku un precīzāku ārstēšanas taktiku: „Ādai ir vajadzīgi pieskārieni!“ Tad vecmamma sāku viņu regulāri masēt, un šīs masāžas paveica to, ko nespēja modernās zāles. Tās viņu izārstēja.
Petersonu vecmammai bija taisnība: ādai ir vajadzīgi pieskārieni!
Dievs to zina labāk, nekā kāds cits. Lūk, kāpēc Jēzus deva mums Euharistiju. Euharistija pieskaras ādai. Euharistija nav abstrakcija, teoloģiska mācība, ticība, morālais princips, filozofija vai kāds iekšējais vārds. Tā ir miesiska, tā ir apskāviens, skūpsts, kaut kas satriecoši fizisks, reāla klātbūtne dziļākā veidā, nekā iedomājās senā metafizika.
Kristietība ir reliģija, kas visvairāk saistīta ar zemi. Atšķirībā no daudzām citām reliģijām, tā neaicina mūs iziet no fiziskā stāvokļa, no miesas vai pasaules. Drīzāk tā mums saka, ka Dievs ieiet fiziskajā pasaulē, kļūst viens ar to, to svētī, atpestī, un tāpēc nav iemesla no tās bēgt.
Iespējams, kaut kas šajā teorijā mums nav gluži pie sirds. „Kas var Viņā klausīties!“ teica pūlis, kad Jēzus runāja par fizisko Euharistijas dabu. Neizskaistināta fiziskā Euharistijas daba šodien mums vēl arvien ir grūti pieņemama. Bet tā ir brīnišķīga kristietības daļa. Euharistijā mūsu āda saņem pieskārienus.
no R. Rolheizera grāmatas Our One Great Act of Fidelity, brīvs tulkojums
