Republikas prezidenta kungs, mīļie brāļi bīskapi, Premjerministra kungs, valdības locekļi, dāmas un kungi!
1. Drīz es atstāšu Latvijas zemi, kas mani uzņēma tik viesmīlīgi. Es paturēšu atmiņā – un it īpaši savā sirdī – to, ko šajās dienās pārdzīvoju kopā ar jums: ticības apliecināšanu Euharistijas svinībās Mežaparkā un Aglonas dievnamā, brālības izjūtu lūgšanas brīžos kopā ar citu kristīgo Baznīcu pārstāvjiem, lielas un kopīgas cerības izpausmi, tikšanos ar kultūras pasauli – šī tikšanās notika vakar vakarā Latvijas Universitātē –, tikšanos ar bīskapiem un priesteriem, ar garīgo ordeņu brāļiem un māsām, ar semināristiem. Paturēšu savā sirdī arī grūtības, kas nomāc jūsu zemi, un apsolu lūgt Dievu, lai Viņš jums dāvā tālredzību, gudrību un nepieciešamo drosmi grūtības pārvarēt.
2. Šī pastorālā vizīte mani pilnīgi pārliecināja, ka skaidri principi ekonomisko un politisko problēmu risināšanai – protams, ne tehniskas atbildes (tās izriet no šiem principiem) – ir rodami Evaņģēlijā, ko pauž Baznīcas sociālā mācība. Tie ir principi, kas pieņemami visiem, arī tiem, kas sevi neuzskata par kristiešiem vai ticīgajiem.
Šķiroties es vēlos pateikties visiem, kas organizēja šīs tikšanās un kas pauda savas idejas, cerības un ilgas; vēlos pateikties visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas ieradās sveikt pāvestu un viņā klausīties. Īpaša pateicība jums, Prezidenta kungs. Valsts un pilsētas pārvalde nav žēlojusi spēkus, lai šis notikums būtu neaizmirstams. Tāds tas būs man, ko jūs tik sirsnīgi uzņēmāt, un domāju, arī visai latviešu tautai, kas šajā notikumā piedalījās
tik atsaucīgi un vienprātīgi.
Latvija atvēra savas durvis, savās institūcijās un savā ikdienā uzņemot Romas bīskapu, miera svētceļnieku, liecinieku katoliskās Baznīcas rūpēm par visām tautām. Jūsu tauta ir daudz cietusi, tāpēc saprotams, ka šobrīd tā daudz gaida no neatkarības, kas tagad iegūta pilnā mērā.
3. Man bija izdevība redzēt tuvplānā reliģiskās un laicīgās dzīves izaugsmi un būt par liecinieku tautas kvēlajai vēlmei pretrunu pilnās pagātnes sāpīgo pieredzi pārveidot jaunās un cerībām pārpilnās iecerēs. Tik tiešām, maz līdzētu, ja mēs aprobežotos vienīgi ar tumšās pagātnes piemiņas iemūžināšanu. Līdz ar atgūtās brīvības gaismu beidzot ir pienācis saimnieciskās un morālās atjaunotnes laiks, un šajā brīdī visiem kopā ir jānostājas uz brālības un patiesi cilvēciska progresa ceļa. Iecerētie mērķi tiks sasniegti, konstruktīvi līdzdarbojoties visiem šīs mieru alkstošās zemes iedzīvotājiem. No šī cildenā pienākuma bezatbildīgi izvairīties nevarēs neviens.
„Vince in bono malum!” – „Uzvari ļaunumu ar labu!” (Rom 12, 21) Lūk, padoms, ko apustulis Pāvils, Dieva iedvesmots, deva pirmajiem Romas kristiešiem. Tas ir aizvien aktuāls un it īpaši derīgs šodienas Latvijas dēliem, kas no savas smagās un negatīvās pieredzes – no militārās un politiskās okupācijas, no deportācijām, uzspiestā klusuma attiecībā uz Dievu un no tā izrietošajām sekām – ir aicināti atbrīvoties, nerimtīgi vairojot labo. Personiskajā dzīvē ar pārliecību īstenotai tikumīgai stājai ir jābūt saistītai ar atgūtu jūtīgu attieksmi pret gara vērtībām, ar patiesas, uz pozitīvu izvēli orientētas brīvības realizēšanu. Ģimenē, sabiedrības pamatvienībā, kas atkal tiek pienācīgi godāta, vēlēšanās kalpot un savstarpējā cieņa būs droša garantija, lai augtu mīlestība un dzīvība. Sabiedrības un valsts dzīvē godprātīgi centieni pēc kopīga labuma nodrošinās brīvības pamatizpausmju tālāknodošanu un aizsardzību kā no valdības pārstāvju, tā pilsoņu puses, neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības, izcelsmes un kultūras.
4. Labais ne vienmēr ir izdevīgs. Tā īstenošana prasa drosmi, augstsirdību, arī atteikšanos, taču dāvā mierīgu un drošu savstarpējo sadzīvi. Tādēļ vairojiet labo, arvien tiecieties pēc tā, kas labs, un jūs to iemantosiet tiklab kā ar savu personīgo, tā kopīgo izvēli, kurai jābūt brīvai no jebkāda egoisma.
Lūk, tieši to es gribu jums vēlēt, atvadoties no Latvijas. Es lūdzu Dievu, lai Viņš uzklausītu minēto vēlējumu un arī šo: lai latviešu centieni pēc miera rastu vienprātīgu atbalsi starptautiskā mērogā un it īpaši vēsturiski un ģeogrāfiski tuvējo tautu vidū. Miera un attīstības labā kosmisko sakaru un globāla savstarpējā atkarīguma laikmetā jūsu valsts ir aicināta dot savu īpašo ieguldījumu, ko varēs sniegt, ja paudīs savu reliģisko un sociālo vērtību bagāto pūru, kuru ar saviem upuriem bagātinājuši tik daudzi vīri un sievas. Viņiem lai ir veltīti jūsu cieņas apliecinājumi, un pār jums visiem lai nāk bagātīga Dieva svētība!
1993. gada 10. septembrī
