Neokatehumenālais ceļš Latvijā ir gājis cauri vairākiem posmiem, piedzīvojot gan grūtības, gan lielu svētību. Svinot Neokatehumenālā ceļa 25 gadu jubileju mūsu zemē, piedāvājam ieskatu vēstures notikumos un kopienas brāļu liecībās. Anastasija un viņas meitas – Ņina un Vera ir pašas pirmās Neokatehumenālā ceļa kopienas locekles. Var teikt, ka viņu acu priekšā tika iedēstīts un izauga tolaik Latvijai vēl jauns un neredzēts kristīgās formācijas stādiņš, kas nu jau ap sevi veido skaistu dārzu. Viņu stāsts un pieredze gan par savu atgriešanos Baznīcā, gan to, kā kopienā iegūtais ietekmējis viņu attiecības ar Dievu viennozīmīgi atgādina – kristieša dzīve ir ticības ceļš.
Kā viss sākās?
Kopienas katehists Sergejs Saprikins pastāstīja, ka tās aizsākumi ir saistīti ar Lietuvas bīskapu no Telšai, kas ļoti vēlējās atvērt Neokatehumenālo ceļu savā diecēzē. 1984. gadā atbrauca katehisti, kuri, dzīvojot Rīgā, braukāja uz Telšai un katehizēja cilvēkus. Tas, protams, notika diezgan slepeni tā laika politiskās situācijas dēļ. Katehizāciju diemžēl neizdevās pabeigt, jo kādā brīdī viņus sāka novērot un vajāt VDK. Tomēr 1989. un 1990. gadā, sadaloties pa divi, atbrauca cilvēki no dažādām valstīm un turpināja sludināt, uzrunājot cilvēkus uz ielas un mājās.
1993. priesteris Antons Springovičs arī vēlējās ieviest šīs katehēzes savā draudzē. Sākumā viņš kalpoja Rīgas Kristus Karaļa draudzē, bet pēc tam tika pārcelts uz Alberta draudzi, kurā tad arī uzsāka Neokatehumenālā ceļa darbību. Toreizējais arhibīskaps, tagad kardināls Jānis Pujats 1993. gadā bija devies uz Vīni, uz tikšanos, kurā piedalījās arī viens no Neokatehumenālā ceļa dibinātājiem Kiko Arguello, kurš prezentēja un stāstīja citiem par šo kristīgās formācijas ceļu. Arhibīskaps Pujats viņu tur iepazina un atļāva rīkot katehēzes arī Latvijā. 1993. gadā uz Latviju atbrauca pāvests Jānis Pāvils II, kurš arī deva svētību šim katehizācijas procesam Rīgā.
Pirmais katehists, kurš vadīja katehēzes Rīgā, bija Djego. Viņš bija veiksmīgs tiesnesis Spānijā. Dzīvoja turīgi, viņam bija laba mašīna, arī mīļotā līgava. Izjūtot aicinājumu uz priesterību, viņš to visu atstāja un iestājās garīgajā seminārā „Redemptoris Mater” [1]. Kad viņš pirmo reizi 1993. gadā atbrauca uz Latviju un sāka katehizēt, vēl bija Varšavas garīgā semināra audzēknis. Daudzi kopienas brāļi no Latvijas atzina, ka tieši šī viņa liecība bija ļoti uzrunājoša un kalpoja par piemēru tam, cik ļoti spēcīga ir Dieva mīlestība, kas mudina Viņam sekot visdažādākajos veidos. Katehizācijas un kopienas formācijas process pamazām sākās un nesa daudz augļu. Īpaši pirmos četrus gadus bija vērojams liels uzplaukums, katru gadu uz katehēzēm nāca ap 70 cilvēku.
Lielu lomu kopienas attīstībā spēlēja māsu palīdzētāju dvēselēm šķīstītavā kongregācijas klosteris. Viena no māsām – Margarita – bija tā, kas sākumā uzņēma katehistus un arī aktīvi aicināja daudzus cilvēkus klausīties šīs katehēzes. Alberta draudzē katehēzes regulāri notiek kopš 2001. gada, tātad jau 18 gadus. Cauri katehizācijai izgājuši ļoti daudzi, varbūt pat 1000 cilvēku.
Kopienas misija
Neokatehumenālais ceļš gan Latvijā, gan pasaulē ir piedzīvojis vajāšanas no to cilvēku puses, kas, iespējams, nesaprot tā būtību, tomēr kopienas locekļi un katehisti, rādot paklausību un uzticību Baznīcai un tās mācībai, gadu gaitā ir saņēmuši svētību un iedrošinājumu caur pāvestu un bīskapiem. Tas arī nesis bagātīgus augļus – daudzās pasaules valstīs ir izveidoti semināri Redemptoris Mater, veicināta misionārā darbība, īstenojot misijas Ad Gentes ģimeņu evaņģelizāciju.
Šobrīd Latvijā ir divas misijas Ad Gentes – viena Zolitūdē un otra Juglā. Pirmajā misijā ir četras ģimenes no Itālijas un Spānijas. Otrajā misijā ir divas ģimenes no ASV, viena no Čīles un viena no Itālijas. Termins missio Ad Gentes nozīmē misiju starp tautām, starp neticīgiem, pagāniem. Tā ir misija, kurā nobriedusī Baznīca atnāk uz neticīgu vidi, kādu pilsētas rajonu, kur nav draudzes, un dzīvo starp vienkāršajiem, nereti neticīgajiem. Tas ir Baznīcas iedīglis, kas ir draudzes iesākums. Ap to pēc tam veidojas draudze. Viņu misija ir dzīvot, strādāt, mācīties valodu un iet evaņģelizēt, sludināt un liecināt par Jēzu Kristu. Tas reizē nozīmē arī dzīvot tādā kā trauslumā, Dieva žēlastībā, jo nekad nevar zināt, kāda būs rītdiena.
S. Saprikins atgādina, ka Baznīca mūsdienās runā par reevanģelizāciju. Par to, ka nepieciešams evaņģelizēt pašu Baznīcu, uz ko norādīja jau Vatikāna II koncils un pēc tam visi pāvesti, sākot ar Pāvilu VI un līdz pat tagadējam pāvestam Franciskam. Tiek runāts par to, ka jāevaņģelizē pašas kristīgās valstis un to dēvē par jauno evaņģelizāciju, jo daudz kur pastāv tāda kā nomināla kristīgā vai katoļticība. „Kad skatāmies uz reālajiem faktiem par it kā kristīgajām valstīm, tad redzam ļoti lielu laulību šķiršanas skaitu, augstus noziedzības rādītājus. Tātad nevaram teikt, ka šie cilvēki, lai gan varbūt ir kristīti, vēsta par Dieva darbiem un ir Jēzus Kristus liecinieki. Tas viss ir sekas tam, ka cilvēki nav saņēmuši ticību, nav ievadīti lūgšanā un Baznīcas dzīvē. Kristība iespējams palikusi tikai formāla un nav izplaukusi cilvēkā. Tā guļ. Neokatehumenālais ceļš ir viens no veidiem, caur kuru atklāt un atjaunot savu kristības žēlastību un vēstīt pasaulei par to, ka ir ceļš – Jēzus Kristus, kas tevi var izvest no nāves uz dzīvību,” atzina S. Saprikins.
Vecākās māsas Ņinas liecība
Runājot par Neokatehumenālo ceļu, jāsaka, ka es laikam esmu viena no pionieriem, kas gāja uz pašām pirmajām katehēzēm. Man tas tiešām bija ceļš, kurš parādīja, kāda ir īsta kristieša dzīve. Pirms tam biju tālu no tās, dzīvoju citā mācībā, kuru izplatīja kāda sekta. Visu vēsturi nestāstīšu, bet īsumā mans ceļš bija tāds. Kad ar ģimeni no Krievijas atgriezāmies dzimtenē Latvijā, sākām meklēt kaut ko garīgu, bet tā kā nepazinām Kristu un nezinājām īsto ceļu, tad aizmaldījāmies un nonācām sektā “Rēriha sabiedrība”. Tas ir New Age kustības paveids, kurā ir visu reliģiju sintēze, bet pati galvenā doma – ka cilvēks ar saviem spēkiem var būt kā Dievs. Bet mēs zinām, ka tiešām pirmais, kas to gribēja un kārdināja ar šo domu, bija sātans. Tāpēc šajā sektā viss bija pagriezts tieši pretēji nekā kristietībā. Labi, ka tajā biju tikai vienu gadu. Ja būtu ilgāk, tad mainīties un visu vērst par labu būtu daudz grūtāk.
Mana mamma pirmā atgriezās pie Dieva pēc tam, kad bija piedzīvojusi ļoti smagu ļauno garu uzbrukumu. Viņai norādīja ceļu uz Baznīcu, un mēs sākām to apmeklēt. Daudz neko nesapratām n no tā, kas tur notiek, jo sektā mums bija mācīts kaut kas cits. Bija pat fiziski grūti. Jutu, ka kā cilvēks esmu sašķelta. Baznīcas liturģija daļēji bija latīņu valodā un, neizprotot liturģiju, viss Baznīcā notiekošais bija diezgan nesaprotams. Tāpēc tad, kad atbrauca katehēti un sāka sludināt katehēzes, tas bija glābiņš. Jutu, ka dzirdētais par Dievu piepildīja visu to, kas manī trūka, un dziedināja manu sašķeltību, piepildīja manas dvēseles ilgas. Es sāku saprast, kas ir Baznīca, kopiena, Dieva Vārds. Sāku saprast, ka Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs, ka tiešām tas var pārmainīt manu dvēseli, manu dzīves vēsturi. Sāku saprast arī to, kas ir Euharistija, un tas viss, pateicoties šim ceļam, ko sāku iet.
Pēc gada izjutu aicinājumu veltīt visu savu dzīvi Dievam un aizbraucu uz Poliju iestāties klosterī. Šo aicinājumu atpazinu, ejot Neokatehumenālo ceļu, jo Dievs mani ļoti spēcīgi uzrunāja. Pirmā katehēze, kas ļoti skāra manu dzīvi, bija par Ābrahamu un izceļošanu, par apsolījumu, ko Dievs deva Ābrahamam, par svētību, par to, ka viņam būs dēls, ka viņš būs daudzu tautu tēvs. Šis solījums līdz pat šim mirklim man palicis prātā un dod man cerību, stiprinājumu visos grūtajos ticības dzīves mirkļos.
Mammas Asjas liecība
Mūsu ģimene atgriezās Latvijā 1991. gadā, laikā, kad valsts atguva savu neatkarību. Un daudz kas mainījās. Domāju, ka ir tā – ja nepazīsti Jēzu Kristu, tad drošību meklē visās pārējas lietās, ko dod šī pasaule. Kur es personīgi meklēju drošību? Ģimenē, izglītībā, labā darbā un pēc tam pensijas uzkrāšanā. Kādā brīdī es tomēr jutu, ka, balstoties uz šīm lietām, šķiet, zūd pamats zem kājām. Domāju, ka tas bija pamudinājums no Dieva – atklāt, ka nepietiek dzīvot no šīm vērtībām. Ir jābūt stipram pamatam un tāds, protams, ir Jēzus Kristus – patiesības klints. Bet tolaik es to vēl nesapratu. Cilvēciski jutu bezpalīdzību un daudz maldījos.
Lasīju dažādu mistisko un fantastikas literatūru, arī par vēsturi, visu pagājušo, bet neskatījos uz svarīgāko – to, kas gaidāms nākotnē. Taču arī šo momentu Dievs izmantoja un sāka mani saukt. Nedzirdēju nekādas balsis, bet jutu to kā konkrētus vārdus: “Attīries, attīries!” Es nesapratu, ko tieši tas nozīmē. Domāju – kas gan jāattīra? Tolaik ar ģimeni dzīvojām daudzdzīvokļu mājas piektajā stāvā, un es sāku, piemēram, no augšas līdz apakšai mazgāt visas kāpnes un kāpņutelpas. Tad ņēmu pie rokas savas meitas un gājām tīrīt parku. Sapratu visu ļoti burtiski – kā netīro lietu spodrināšanu. Citā mirklī nonācu pie apjēgas, ka kaut kas tieši manī ir netīrs, ka es pati neesmu attīrījusies.
Kādu dienu biju savainojusi pirkstu, un, brūci kārtīgi neapstrādājot, iekaisums bija skāris visu pārējo roku. Naktī pamodos un savās pārdomās sapratu, ka ne tikai šī mana roka ir slima un infekcijas skarta, bet arī es iekšēji, savā sirdī esmu netīra. Es nokritu ceļos pie ikonas un saucu: “Kungs, es esmu netīra, patiešām, esmu netīra un grēcīga, bet nezinu, kas konkrēti manī ir šie netīrumi! Es neredzu, kas ir mani grēki.” Domāju, jā, tas varētu būt grēks vai tas, bet tomēr mīlēt taču es esmu mīlējusi! Lai gan patiesībā tieši mīlestība bija tā, kuras manā dzīvē nebija. Bija kādi tās paveidi – cilvēciskas jūtas, pieķeršanās pret vīru, bērniem, bet nebija patiesas mīlestības, nebija tā, ko meklēja mana dvēsele. Dievs redzēja šīs manas grūtības. Es biju pārāk iegrimusi visās fantastikas lietās, tās man nāca par sliktu. Neredzēju ne drošību, nebija cerību uz nākotni un bija ļoti grūti.
Mans vīrs Leontijs kādā dienā ieteicā, ka vajadzētu iet salaulāties (mēs bijām tikai sarakstījušies dzimtsarakstu nodaļā). Tā arī salaulājāmies. Sākām iet uz baznīcu, taču maz ko sapratām no tā, kas tajā notika. Laikā, kad vēl strādāju skolā, izplatījās sekta “Rēriha biedrība”. Es zināju, ka Rērihs ir ievērojama personība, mākslinieks un zinātnieks, mākslas muzejā ir viņa gleznas, un šāda priekšstata, kā arī tādēļ, ka meklēju ceļu tuvāk Dievam, pievienojos šai biedrībai, pierunāju iet līdzi arī vīru un meitas. Leontijs uz to raudzījās diezgan skeptiski, taču es ar meitenēm ļoti iedziļinājos. Sekoju dažādiem šīs maldu mācības ieteikumiem, bet šis ceļš mani un manu ģimeni veda drīzāk uz nāvi nekā dzīvību. Gaidītā prieka un miera vietā ienāca bailes. Kad situācija kļuva daudz sliktāka, atgriezos baznīcā, lai meklētu palīdzību.
Mums tuvākā bija Alberta draudze un tolaik tajā kalpoja kapucīnu tēvs Andrejs Pavlovskis, kas par mani aizlūdza un mudināja nebaidīties, bet gan stipri turēties pie Kristus. Tas man deva drosmi un palīdzēja izturēt daudzus pārbaudījumus. Dievs arī redzēja manas ilgas pēc Viņa pazīšanas un deva kopienu Neokatehumenālais ceļš, lai es dziļāk pazītu, kas ir Jēzus Kristus un cik labi ir dzīvot kopā ar Viņu, ka Viņš stiprina un dāvā drosmi! Viss nāk no Viņa! Viņš dod cilvēkam visu, kas nepieciešams.
Tā ir ārkārtīgi liela dāvana – dzīve un ceļš kopā ar Jēzu Kristu. Jutu, ka tā ir pilnīgi nepelnīta žēlastība, ka varu to piedzīvot. Uz Latviju tajā laikā ar pāvesta svētību Kiko sūtīja katehistus. Tā kā manī bija vēlme vairāk iepazīt Dievu, tad man teica, lai eju uz šīm katehēzēm, kas sākās draudzē. Sākumā ļoti maz ko no stāstītā sapratu, jo arī pirms tam man bija tikai minimālas zināšanas par kristīgo ticību. Jutu, ka tas man ir kaut kas ļoti svarīgs. Man līdzi bija pierakstu burtnīca, kurā daudzas lapas bija pierakstītas ar svarīgāko teikumu, ko biju dzirdējusi: “Dievs mani mīl.” Šīs katehēzes man bija Dieva mīlestības apliecinājums, arī iespēja izrauties no ļoti pasaulīga domāšanas veida.
Jaunākās māsas Veras liecība
Mana māsa bija ļoti iedvesmota pēc pirmajām katehēzēm, kuras vadīja katehisti no Spānijas. Viņa arī mani uzaicināja. No vienas puses tajās mani kaut kas uzrunāja, bet no otras – likās, ka gandrīz viss jau iepriekš bija zināms. Protams, toreiz bija arī problēma, ka es ne visu labi sapratu, jo tik labi nemācēju latviešu valodu. Katehēžu noslēgumā vajadzēja doties uz konvivenci un pēc šīs konvivences sapratu, ka mani šis ceļš uzrunā. Man likās, ka Dievs manā priekšā atklāj kaut ko ļoti skaistu, un man bija liels prieks, ka esmu aicināta to piedzīvot. Lai gan pilnībā vēl neapzinājos, ko tas nozīmē, tomēr mani tas ļoti uzrunāja un dāvāja prieku. Iegāju kopienā, man parādījās brāļi, kurus es, protams, neizvēlējos. Tie bija dažāda vecuma, pārsvarā pat bija vecāka gada gājuma cilvēki, bet tas, ka nav tik daudz jauniešu, mani neuztrauca. Dievs deva Garu, ka tas viss mani uzrunāja – Vārda liturģija, Euharistija, arī dziesmas. Man nebija ne sevišķas muzikālās dzirdes, ne muzikālās izglītības, un es nekad nedomāju, ka varētu pati arī dziedāt. Šķiet, notika Dieva brīnums – es sāku dziedāt kopienā kā kantors un varēju pati arī iemācīties dziesmas.
Atceros, ka konvivencē bija tāds solījums no Dieva un Baznīcas puses, ko pasludināja katehisti, ka es šajā ceļā varēšu atrast savu dzīves aicinājumu. Iespējams, došos uz klosteri (toreiz man likās, ka tieši tā arī būs, jo tas mani interesēja) vai arī dibināšu ģimeni, vai došos sludināt Evaņģēliju. Varu teikt, ka šo apsolījumu Dievs izpildīja. Es tiešām atradu savu aicinājumu. Pēc trīs gadiem, kad sāka veidoties jauna kopiena, iepazinos ar savu nākamo vīru Sergeju. Mums bija skaistas laulības, kuras svinējām kopienā. Daudzi brāļi mums ļoti palīdzēja, jo tolaik mums praktiski nebija naudas. Es mācījos Medicīnas akadēmijā un man bija tikai stipendija, arī vecāki nebija īpaši bagāti, bet kāzas bija ļoti skaistas.
Tikai, esot kopienā un dzirdot Dieva Vārdu, esot bez bailēm, varēju vairāk sekot Dievam. Ģimenē tas, piemēram, nozīmē būt atvērtam uz dzīvību, nebaidīties un nenorobežoties no dzīvības. Ir jāietic Dieva Vārdam, ka bērns ir svētība, nevis lāsts, no kura jāizvairās ar aizbildinājumiem, ka ir pārāk maz naudas vai tam nav laika, jo pirmajā vietā ir karjeras veidošana un darbs. Domāju, ka tieši Neokatehumenālajā ceļā Dievs dāvāja Garu to visu pieņemt savā sirdī, nebaidīties no ciešanām, kas var būt arī ģimenes aicinājumā, kad ir daudz bērnu. Mūsu ģimenē šobrīd ir 11 bērni. Bet ciešanas ir vienmēr, vai cilvēks ir vientuļš vai ir ģimenē ar vienu vai desmit bērniem, vai ir vesels vai slims. Ciešanas ir vienmēr. Bet redzu, ka mana dzīve ir piepildīta, ir jēga katra cilvēka dzīvībai, kuru Dievs sūta šai pasaulē. Ir arī pārdzīvojumi, par to, kā tieku galā ar savu bērnu audzināšanas darbu, kā veidoju attiecības ģimenē, bet ir svarīgi nebaidīties, kad kļūdos, krītu, bet dzīvot ticībā, ka Dievs visu paredz un arī palīdzēs. Kā Svētajos Rakstos ir teikts: „Viņš pabeigs to darbu, ko ir iesācis mūsos.” (Flp 1,6) Šādus augļus redzu savā dzīvē.
Protams, ar laiku ieraudzīju, ka šī ceļa aicinājums ir arī evaņģelizācija. Šajā ceļā varbūt nav daudz tādu brīnumu kā, piemēram, dziedināšana vai runāšana mēlēs, vai kaut kas cits pārdabisks, bet šī ceļa harizma ir Dieva Vārda – Labās Vēsts pasludināšana. Līdz ar to te nav daudz tādu brīnumu, kurus mēs parasti domājam ar vārdu “brīnums”, bet patiesībā daudz lielāks brīnums ir tad, kad, dzirdot Labo Vēsti, mainās cilvēka dzīve. Kāds iepriekš dzīvoja bez cerības, bez Dieva, bet tagad atrod dzīves jēgu, mīlestību, spēku piedot, saredzēt ne tikai otra cilvēka vainu, bet arī savu.
Kopienas harizma ir kristīgā formācija, bet nevar kļūt par kristieti, ja nesludini. Tāpēc ir otrā harizma – evaņģelizācija, kad tiek pasludināts Dieva Vārds. Šajā ceļā ir vairāki etapi, kuros izdzīvot un piedzīvot to, ka manī veidojas kristietis. Viena no šī ceļa sastāvdaļām ir tas, ka cilvēks iet un sludina. Bez tā nevar izaugt par kristieti. Piemēram, ja es saņēmu Labo Vēsti un negribu ar to dalīties, tas nozīmē, ka man tā nav bijusi patiesi laba vēsts un līdz ar to, es to nevaru izdzīvot savā dzīvē, tā mani nemaina. Šī vēsts mani varbūt uzrunā un patīk, bet tā man nešķiet tik īpaša, lai es ietu un stāstītu par to citiem, jo domāju, ka cits varbūt to negrib dzirdēt, kādam varbūt nav laika. Bet, ja es patiešām piedzīvoju, ka tas mani glābj un bez tās es neesmu patiesi dzīvs cilvēks, tad, kā es varu nedot šo dzīvību citiem? Ja esmu piedzīvojis to, ka šī Labā Vēsts mani ir izvedusi no nāves dzīvībā, tad es nevaru nedalīties. Tāpēc arī senatnē, piemēram, apustuļi nebija sentimentāli vai Pāvils, kurš devās sludināt uz dažādām pilsētām, nedomāja: “Jā, varbūt manī kāds negrib klausīties, varbūt viņiem tagad nav laika.” Viņš vienkārši gāja un sludināja, jo saprata, ka, vai nu cilvēks to grib vai negrib, bet viņš var izvēlēties saņemt dzīvību. Ja kristietis nav pārliecināts, ka viņam ir jāsludina, tad visticamāk viņš nav patiesi piedzīvojis Labo Vēsti. Iespējams, viņš domā, ka katram taču ir brīvā griba. Protams, katram ir brīvā griba pieņemt šo vēsti vai nē, bet katram cilvēkam ir arī tiesības to dzirdēt. Un ja Dievs sūta sludināt, pat ja mums šķiet, ka nav īstais laiks, ir jādodas, nebaidoties, ka tevi var atraidīt, atstumt, ka cilvēki teiks, ka tas viņus neinteresē. Arī daudzus apustuļus un pašu Jēzu atstūma un pat vēlējās nomētāt ar akmeņiem vai likt cietumā. Bet sludināšana ir ļoti svarīga kristieša aicinājuma sastāvdaļa.
Paula Beloglazova
Foto: Pirmā Neokatehumālā kopiena Latvijā pirms 25 gadiem. Ņina uz kāpnītēm ar ģitāru rokās, mamma Anastasija sēž tajā pašā rindā pirmā no labās, Vera stāv kreisajā pusē otrā no apakšas. Centrā kapucīnu tēvs Antons Springovičs
Kopienas “Neokatehumenālais Ceļš” garīgais seminārs dažādās valstīs.
