Apustuliskā nuncija Baltijas valstīs arhibīskapa Pedro Lopess Kintana sprediķis Aglonā, 2018. gada 15. augustā
Cienījamās valsts augstākās amatpersonas, dārgie brāļi un māsas!
Man ir liels prieks svinēt šo Euharistiju Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos šajā skaistajā starptautiskajā Aglonas svētvietā.
Sveicinu no sirds un ar atzinību V. E. Jāni Buli, Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapu un Latvijas Bīskapu konferences prezidentu, Viņa Eminenci kardinālu Pujatu un citus bīskapus.
Esmu priecīgs sveicināt Viņa Ekselenci Raimondu Vējoni, Latvijas prezidentu, un visas klātesošās autoritātes.
Brālīgs sveiciens arī brāļiem no kristīgajām Baznīcām un konfesijām, kuri ir vēlējušies būt kopā ar mums šajās svinībās.
No sirds sveicinu jūs visus: priesterus, konsekrētos un šeit klātesošos ticīgos un nododu jums mūsu Svētā tēva Franciska mīlestību, tuvumu un solidaritāti, kurš mani ir sūtījis šeit jūsu vidū kā savu pārstāvi jūsu zemē, īpaši mirklī, kad dāvāju viņa apustulisko svētību.
Esam šeit sapulcējušies godināt mūsu Māti Mariju, šajā īpašajā vietā, kas mums liecina par dziļu reliģisko dzīvi, kādu dzīvojuši mūsu senči, kuri dzīves grūtību vidū vienmēr šajā svētnīcā ir atraduši bāku, dzīvu tradīciju, kas atjaunojas un nobriest kristīgās dzīves augļos.
Šeit nāk cilvēki no daudzām vietām un dažādām izcelsmēm, lai ar mūsu Karalienes Jaunavas Marijas aizbildniecību lūgtu dvēseles un miesas veselību.
Dieva Vārda liturģijā Atklāsmes grāmata mums runā par saulē tērptās sievietes dzemdībās gūto uzvaru pār pūķi. Šī uzvara ir augšāmceltā Kristus uzvara, kurš, dzimis no Marijas, uzvar grēku, naidu, netaisnību un nāvi. Marija īpašā veidā ir asociēta ar šo sava Dēla pestīšanas darbu.
Šodien svinam viņas dzīves noslēdzošo epizodi: pēc savas uzņemšanas debesīs Marija uz mūžiem ņem dalību Kristus pilnīgajā dzīvē un uzvarā. Šo skaisto svētku svinēšana atjauno mūsos cerību uz Dieva palīdzību un žēlastību, uz Marijas mātišķo aizsardzību pārvarēt tās grūtības, kuras arī mūs sagaida.
Šīs svinības mums palīdz pacelt mūsu skatienu un redzēt tālāk, un tādā veidā saskatīt pestīšanas un prieka horizontus, kurus Dievs mums piedāvā un kurus Marija pilnā mērā izdzīvo. Runa ir par jaunu stimulu, atjaunotu virzību un patiesu spēju mūsu vidū darīt klātesošu Dieva valstību.
Magnificat dziedājums, kuru Marija izsaka, ir slavas dziesma Dieva darbiem cilvēces labā, cerības dziesma tiem, kuri savu cerību liek mūsu Kungā.
Bet arī šajā svētku dienā mūsu acis un mūsu sirdis vēlas būt tuvu tiem, kuri cieš grūtus krīzes brīžus. Kā mums atgādina svētais Pāvils, ja kāds miesas loceklis cieš, tad visi pārējie miesas locekļi cieš viņam līdzi (1 Kor 12,26).
Šīs dienas Evaņģēlijā Marija mums māca uzņemt mūsu Kungu ar pilnībā atvērtu sirdi. Viņa saka: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele.”
Bet, kā Marija mums rāda, Dieva uzņemšana mūs ved pie cita cilvēka uzņemšanas, īpaši tā, kuram ir vajadzīga mūsu palīdzība un mūsu viesmīlība.
Lūgsim mūsu Māti Mariju, lai viņa atver mūsu dvēseli, lai veido mūsu sirdis pēc savas augstsirdības, lai mēs uzņemtu Dieva varenumu, kas parādās citos cilvēkos.
Un ar šīm pašām izjūtām mums ir jāgatavojas uzņemt mūsu Svēto tēvu, kurš ļoti drīz dosies mūs apciemot jau tuvajā 24. septembrī.
Jau no sava pontifikāta sākuma pāvests Francisks ir skaidri izteicis vēlmi apmeklēt tās zemes, kuras varētu šķist specifiskas vai arī tādas, kas atrodas uz kādas robežas, kur cilvēki cieš vai arī ir cietuši īpašas grūtības nesenā pagātnē. Tādā veidā viņš vēlas tās stiprināt un mācīties no tām. Tādēļ pāvesta vizīte būs gods šai Zemei.
Pāvesta vizīte nav vienkārša valsts vadītāja vizīte. Pāvests ieradīsies, pirmkārt un vispirms, kā gans. Viņš vēlas satikt visus. Viņš nāk stiprināt ticībā katoļus un iedrošināt visus iedzīvotājus viņu miera un brālības ceļā.
Baltijas valstīm ir ļoti senas vēsturiskās, kultūras un reliģijas saknes, bet tanī pat laikā tās dzīvo kādā jaunā fāzē: šogad jūs svinat neatkarības 100. gadadienu pēc tam, kad lielāko divdesmitā gadsimta daļu esat pavadījuši padomju režīma apspiestas un bez brīvības.
Pēc gandrīz 50 komunistiskās diktatūras gadiem ticība ir piedzīvojusi atdzimšanu jūsu vidū, bet ir vēl tik daudz kas jāpaveic. Kad svētais Jānis Pāvils II apmeklēja jūsu Zemi pirms divdesmit pieciem gadiem, bija pagājuši divi gadi pēc jūsu brīvības atgūšanas, un viņa vēsts jūsu zemei, kā arī citām Austrumeiropas valstīm, bija: “Nebaidieties!” tieši tādēļ, ka Dievs Kungs ir ar jums!
Tajos gados valsts bija kā slimnieks, kurš tikko kā bija piecēlies no komas, sperdams nedrošus soļus, bet ar lielām ilgām pēc miera, pēc vienības ar pārējo Eiropu, ar lieliem ideāliem, varbūt arī par materiālām lietām, bet ar lielu cerību.
Divdesmit piecus gadus pēc tam valsts un sabiedrība ir kļuvusi stabilāka, ir atradusi savu vietu Eiropā un pasaulē, tomēr lielie ideāli kaut kādā ziņā ir sastinguši. To var redzēt arī visā Eiropā, eiropeiskā projekta ideālos vai arī faktā, ka aukstā kara beigas, šķita, vēstī par pasaules miera cerībām, bet diemžēl tās pakāpeniski sarūk.
Esam liecinieki materiālisma ienākšanai, hedonismam, panseksualitātei, ķermeņa kultam, egoistiskam individuālismam un arī nedrošai pagānisma atdzimšanai.
Lai gan sabiedrība galvenokārt ir sasniegusi labu materiālās drošības līmeni, šodien trūkst garīgās drošības. Lūk, tādēļ mums ir vajadzīga spēcīga balss, kas mums atgādinātu, kur ir īstā laime un kur ir īstā brīvība.
Mēs varam teikt, ka pāvests Francisks ir viens no mūsdienu pasaulē visvairāk respektētajiem un mīlētajiem līderiem.
Būdams katoļu Baznīcas vadītājs un neskatoties uz to, ka viņam nav īstas varas – nav armijas -, pāvests Francisks ir augstākā morālā un garīgā autoritāte.
Jau kopš savas ievēlēšanas viņš ir bijis to cilvēku balss, kuri dzīvo atstumtībā: nabadzīgo, atstāto, veco ļaužu, nedzimušo, nedziedināmi slimo un to, kuri cieš no kara un vajāšanās.
Pāvestam kā personai ir unikālas īpašības: viņa pazemība un vienkāršība mums māca redzēt dzīvu Jēzus mācības paraugu.
Viņa morālā autoritāte neveidojas tikai no izteiktajiem vārdi, bet arī pateicoties viņa darbiem. Kad pāvests runā, pasaule klausās, jo viņš ir viens no dažiem starptautiskajiem līderiem, kuram ir drosme nosaukt lietas īstajos vārdos un arī spēks rādīt piemēru. Pāvests Francisks mums atgādina svētā Jāņa padomu: “Bērni, mīlēsim ne ar vārdiem un ne ar mēli, bet gan darbos un patiesībā.”
Savas vizītes laikā pāvests mums atgādinās, ka mums jāliek mūsu rūpju centrā šos “vismazākos” brāļus un māsas – nabadzīgos un atstumtos -, jo šis ir vienīgais veids, kā parādīt savu mīlestību uz Kristu: “To, ko esi darījis viņiem, esi darījis man.”
Pāvests Francisks mums atgādinās, ka visspēcīgākais Kunga vēstījums ir žēlsirdība. Mums teiks, ka mums ir pienākums aizsargāt mūsu planētu; ka jaunieši ir cilvēces nākotne, bet tanī pat laikā nedrīkstam aizmirst mūsu saknes.
Viņš atkal atsauksies uz Baznīcas vienotību tādēļ, ka šīs vizītes mērķis ir arī ekumenisks: lai mēs visi varētu būt viens.
Un tādēļ atgādinās, ka katoļu Baznīca ir aicināta būt klātesoša, būt tuva, īpaši mīlestībā un cilvēciskajā attīstībā, un vēlas to darīt kopā ar citām Baznīcām un kristiešu kopienām, dialogā ar citām reliģiskajām kopienām, esot droša par to, ka Dievs ir visu Tēvs un mēs visi esam brāļi un māsas.
Kā svētā Pētera pēctecim Romas pāvestam, pirmkārt, ir garīga misija: rūpēties par Kristus ganāmpulku. Pirms savām ciešanām Jēzus teica Pēterim: “Es lūdzu par tevi, Sīmani, lai tava ticība nemitētos un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus.” Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus apstiprināja šo sūtību, kad viņam sacīja: “Gani manas avis.” Tas ir pāvesta darbs: tas nav politisks vai diplomātisks, bet galvenokārt garīgs.
Un tomēr pāvesta ļaudis nav tikai katoļu Baznīca, bet arī visa pasaule. Savas vizītes laikā pāvests vērsīsies ne tikai pie katoļiem, bet arī pie katra labas gribas cilvēka, pie visiem, kas vēlas viņu klausīties.
Pāvests mums nesīs savu vēstījumu, tas ir, Kristus vēstījumu – cerības, miera un brālības vēstījumu. Tie, kuriem būs laimējies viņu sastapt un viņā klausīties, varēs pamanīt viņa tuvumu un patiesumu, dāvājot Evaņģēlija prieku.
Šī ir ļoti īpaša iespēja un patiesa Dieva žēlastība visiem, kas dzīvo Latvijā: katoļiem un nekatoļiem, un arī nekristiešiem. Un tieši tādēļ jūs visus aicinu piedalīties viņa uzņemšanā.
Dabiski, šī vizīte pieprasa ļoti akurātu un padziļinātu praktisku sagatavošanos. Baznīca ir ļoti pateicīga visiem cilvēkiem, kuri jebkādā veidā piedalās pāvesta vizītes organizēšanā. Šinī ziņā no sirds pateicos Latvijas valdībai par palīdzību un sadarbību.
Pāvests ir visas pasaules svētceļnieks, kurš nepārtraukti sludina Evaņģēliju un nemitīgi atgādina, kādām prioritātēm mums ir jābūt šajā pasaulē un katra personīgajā dzīvē.
Esmu drošs, ka ar Dieva palīdzību redzēsim daudz augļu katoļu Baznīcā Baltijas valstīs un arī sabiedrībā kopumā!
“Skaties uz Pēteri, klausi Kristum.” Kopība ar pāvestu mūs iedrošina sekot Kristum.
Dārgie brāļi un māsas, aicinu jūs pēc iespējas aktīvāk piedalīties pāvesta Franciska vizītē un arī garīgās un praktiskās sagatavošanās procesā. Aicinu jūs izplatīt un dalīties ar informāciju par šo vizīti.
Protams, daudzi cilvēki mums līdzās nav katoļi un viņiem pāvests nav tas, kas ir mums.
Tomēr nav šaubu, ka pāvests ir mums visiem – vai esam kristīti vai neesam – liela morāla un garīga autoritāte, kuras vārdiem ir katrai personai izšķirošs svarīgums. Kad runājam par pāvesta vizīti, dosim personām iespēju saņemt kaut ko svarīgu viņu dvēselei un viņu dzīvei.
Dārgie brāļi, uzticēsim šo nodomu un mūsu vajadzības Vissvētākās Marijas mātišķajai gādībai, lai viņa mūs vada un sargā, lai mēs turpinām iet uz priekšu, pārvarot mūsu dzīves grūtības, un lai mēs varam cīnīties pret visu to, kas pasliktina un iznīcina cilvēcisko sadzīvi un sociālo harmoniju.
Svētā Marija, palīdzi mums pacelt mūsu sirdis uz Debesīm, mūsu galīgo tēviju, kur tu esi jau uzņemta ar miesu un dvēseli!
Lai Jēzus Gara spēks ir jums, dārgie brāļi un māsas, miera, prieka un cerības avots! Uzticēsim mūsu Debesu Mātei, Debesīs uzņemtajai, līdz ar mūsu visu priekiem un ciešanām Svētā tēva vizītes augļus.
