Šai svētku dienai paredzētajos Svēto Rakstu lasījumos, kā pirmo dzirdējām vienu no visvairāk pārprastajām Bībeles grāmatām- svētā Jāņa Atklāsmes grāmatu, jeb Apokalipsi. Tā ir sarakstīta šai grāmatai specifiskā literārajā žanrā, kurā ir daudz simbolu, zīmju un figūru, neparastu tēlu un noslēpumainu notikumu.
Šis fragments ko dzirdējām pirmajā lasījumā runā par naidīgiem, dēmoniskiem spēkiem, kuri uzņemas cīņu ar Dievu. Klausoties šo fragmentu mēs varam pamanīt dažas zīmes un simbolus: pūķis, saulē tērpta sieviete – jaunava, zobens, uguns.
Cietošā, uzvarošā un triumfējošā sieviete ir Baznīca – Dieva tauta, kurai pretojas, ar kuru cīnās ļaunie spēki, kurus attēlo pūķis un čūska. Pārnestā nozīmē liturģija šo sievietes tēlu attiecina arī uz Mariju. Ir būtiski zināt, ka apokaliptiskais teksts var ietvert sevī vairākas nozīmes.
Čūska simbolizē sātanu, kurš vienmēr, ikvienā laikā cīnās ar Kristu un Viņa mācekļiem. Čūskai ir milzīgs spēks, ko simbolu valodā izsaka septiņas galvas, desmit ragi un septiņi kroņi uz galvām.
Divpadsmit zvaigžņu kronis uz Jaunavas galvas ir izvēlētības simbols, un nozīmē cīņas beigas. Austrumu kultūrā zvaigznes pavadīja Dieva izvēlētos cilvēkus. Skaits – divpadsmit – norāda uz visaptverošu izvēlētību, līdzīgi kā divpadsmit Izraēļa ciltis, divpadsmit Kristus izvēlētie apustuļi.
Saulē tērptā Sieviete – saule simbolizē īpašu tuvību Dievam, īpašu vienotību ar Viņu. Zem Viņas kājām mēness, kas senos laikos simbolizēja nepastāvību un ierobežotību. Sīraha Dēla Gudrības grāmatā (27, 11) lasām, ka “muļķis ir mainīgs kā mēness”. Tādēļ mēness zem kājām ir varas simbols, gudrības simbols, pastāvīguma un nemainīguma simbols. Var pat teikt, ka Marija jau no iesākuma izrādīja pastāvīgumu, nemainīgumu attiecībā uz Dievu un savu aicinājumu, vienmēr Viņam teica: “Jā”. Viņa nepadevās savām iegribu pārmaiņām, kas raksturīgi ir cilvēkam, kurš aizvien cenšas klausīt tikai pats sev, vai arī seko tikai tādai vēstij, kuru grib saklausīt un ir gatavs uz dažādiem kompromisiem, lai tikai gūtu lielāku labumu.
Dēmoniskie spēki iemiesojas aizvien jaunos politiskos veidojumos un vēsturiskos notikumos un vajā Baznīcu. Ļaunais aizvien iesaista visus savus spēkus cīņai ar Dievu un Baznīcu, tomēr uzvara, galu galā ir Dieva pusē. Šo situāciju atklāj sieviete, kura bēg tuksnesī. Sieviete tātad simbolizē Baznīcu. Vienlaicīgi redzam arī Dieva klātbūtni vēsturē un Viņa rūpes par Baznīcu, jo sieviete tuksnesī atrod sagatavotu vietu, kur var patverties.
Kā varam pamanīt, viss par ko raksta Jānis ir arī mūsu laiku notikumi. Jānis sava laika notikumiem skaidrojumu atrada Marijā, jo saulē tērptās sievietes ciešanas ir dzemdību ciešanas. Ciešanās dzimst jauna dzīvība. Jānis par to lasīja Vecās Derības Svētajos Rakstos. Pravietis Miha runā par jūdiem, kuri ir aizvesti Babilonas verdzībā, bet tajā viņi atdzimst kā tauta. (Mih.4, 10). Viņš tēlainā veidā raksta par Dieva tautu kā sievieti – dzemdētāju. Pravietis Isajs par Izvēlēto tautu saka: “Kā grūtniece, kam laiks klāt, kas lokās un sāpēs kliedz – tādus Tu darīji mūs, Kungs! Mēs bijām grūti, mēs locījāmies, bet dzemdējām vēju….”(sal. Is. 26, 17-18). Turpretī pēdējā nodaļā šis pats pravietis saka Jeruzalemei: “Pirms uznāca dzemdību mokas, tā jau bija dzemdējusi, pirms uznāca radību grūtums, tai jau bija dēls!”(Is. 66, 7).
Līdz ar to mēs varam pamanīt, ka dzemdību ciešanas var būt tikai vēja radīšana, trokšņa radīšana ap savām problēmām un ap sevi pašu. Tomēr var būt arī patiesas radību sāpes, ciešanas, kas nāk no Dieva. Cilvēks, kurš piedzīvo šādas ciešanas, pieņem tās, tas veido savu dialogu ar Dievu, tas nozīmē, nemeklē risinājumu tikai sevī, vai tikai pasaulē. Tāds cilvēks līdzinās Marijai. Līdzīgi Viņai ir uzticīgs Dieva lietām, un nevis savām emocijām, idejām, nodomiem, plāniem un aprēķiniem.
Lūgsim mūsu Debesu Māti, lai Viņa palīdz arī ikvienam no mums, līdzīgi Viņai visu savu paļāvību salikt Dievā. Lūgsim pacietības un pastāvības dāvanas mūsu dzīves ceļā un aicinājumā, katram savā aicinājumā.
Amen.
O.A.M.D.G.
