Domājot par Latvijas 100 gadu jubileju un gaidot pāvestu Francisku, Rīgas Katoļu ģimnāzijā notika eseju konkurss 5. līdz 12. klašu skolēniem “Mēs maza cilts. Mēs būsim tik lieli, cik mūsu griba”. Šī konkursa, kā arī zīmējumu konkursa “Sirds runā uz sirdi” darbi, kurus iesūtīja bērni no visas Latvijas par pāvesta bērnību un savu atbildību pasaulē, tagad ir ietverti nelielā grāmatā, kuru pirmdien, 24. septembrī, dāvanā saņems pāvests Francisks. Grāmatiņā ietvertās esejas ir latviešu un arī itāļu valodā, lai pāvests ar tām varētu iepazīties.
24. septembrī, kad pāvests noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš sasveicināsies ar atnākušajiem. Viņu vidū būs arī eseju konkursa finālisti no Rīgas Katoļu ģimnāzijas – 10. klases skolēns Oskars Lepins, kā arī 7. klases skolēni Rojs Bidzāns un Raivo Rubenis. Turpinājumā piedāvājam ieskatīties jauniešu rakstītajā.
O. Lepina eseja “ Tu tici un tu dzīvosi, kas šaubās, aiziet bojā.” (Zenta Mauriņa)
“Tu tici un tu dzīvosi, kas šaubās, aiziet bojā,” – pastāv vairāki veidi, kā šo frāzi “uzlūkot”. Proti, ticība otrai personai, ticība saviem spēkiem un ticība no reliģiskā skatupunkta.
Pirmajā gadījumā ticība otrai personai neietekmē šo personu dzīvotspēju vai garīgo labklājību, jo galu galā “katrs ir pats savas laimes kalējs”. Protams, atbalsts no citiem nenāk par ļaunu, tas ir, manuprāt, vienkārši lieks un uz to paļauties nevar.
No otras puses, ievēroju izcilu saderību starp frāzē teikto un savām domām. Balstoties uz pieredzi, redzu, ka kļūdu pamatā ir stress, pamatā stresam ir ticības trūkums. Pieļaujot ekstremāli daudz kļūdu, cilvēks avr pieļaut arī kādu liktenīgu kļūdu, kas noved pie “gala”.
Ticība Dievam ir visbūtiskākā. Šāda informācija ir meklējama Bībelē – ja cilvēkam piemīt ticība, tiek solītas visādas “ekstras” virs zemes un bonusā nāk mūžīga dzīve pēc nāves, citādāk notiek pretējais.
Nonāku pie secinājuma, ka ticēt vajag, bet ne uz visu. Aiziet bojā ticības trūkuma dēļ var gan dzīves laikā, gan pēc tās.
R. Bidzāna eseja “Latvijai”
Latvija – ko man nozīmē šis vārds?
Neatkarība, šis ir piemērots vārds Latvijai. Pats Latvijas karogs parāda, ka cilvēki izlēja savas asinis par Latviju, lai tā būtu brīva.
Latvijai 100 – skaists notikums, kuru vērts svinēt. Šajā notikumā piedalīsies visa Latvija, kā arī pāvests Francisks, kurš brauks no Romas uz Latviju, lai būtu kopā ar mums.
Ir bijušas grūtības, karš, izsūtīšana, taču tas viss ir pagātnē, jo pēc simtās jubilejas viss mainīsies, mēs pāršķirsim jaunu lapu un sāksim rakstīt vēsturi no jauna. Daudzi brauks no citām zemēm, lai redzētu, ko Dievs ir darījis.
Latvija var mainīt savu nākotni, jo valstis nesalīdzina pēc izmēriem,. Valsts izmērs nav pielīdzināms darbiem, kurus mēs varam paveikt, tāpēc iesim un mainīsim nākotni, jo Dievs mīl Latviju!
R. Rubeņa eseja “Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba” ( Rainis)
Skaista mana tēvu zeme, skaista mana dzimtā Latvija ar ziliem ezeriem un zaļiem mežiem, ar Gaiziņkalnu un dzintara jūru. Nav otras tik skaistas zemas kā Latvija.
Tuvojas Latvijas dzimšanas diena. Pirms simt gadiem tika nodibināta neatkarīga Latvijas valsts.Mūsu senči veica daudz varoņdarbu, lai nosargātu Latviju.
Valsts nav tikai vārds un teritorija, valsts ir cilvēki, katrs no mums, kas to mīl un uzskata par savu.
Lai Latviju padarītu labāku, krāšņāku un attīstītāku, ir jābūt cilvēku gribai, vēlmei un kopības sajūtai. Daļa no šīs kopības sajūtas izpaužas latvijas skaistāko simbolu – ozolu stādīšanā daudzos Latvijas novados, pavasara talkas, lai vide būtu sakopta.
Pats galvenais ir vienotība. Kad ir grūti, tad cilvēki ir stipri un vienoti, gatavi aizstāvēt savas intereses un savu zemi. Pirms vairākiem gadiem cilvēki sadevās rokās un nostājās garā ķēdē cauri visai Baltijai. Tas ir vienotības paraugs.
Mums pašiem jābūt stipriem, lai arī mūsu valsts būtu stipra un vienota.
Saules mūžu Latvijai!
Foto: grāmatas vāku rotā desmitgadīgās Dārtas Trumpas zīmējums
