Rīgā pāvests Francisks arī apmeklēja Sv. Jēkaba katedrāli, kur tikās ar Latvijas draudžu un senioru organizāciju pārstāvjiem, tai skaitā bīskapu emeritus Jāni Cakulu, konsekrētajām personām un pārstāvjiem no Marijas Leģiona, Rīgas aktīvo senioru alianses, Latvijas senioru kopienu apvienības, sociālo pakalpojumu Dienas centra “Svētās Ģimenes Māja”. Tikšanās ar pāvestu brīdī klāt bija arī Rīgas pašvaldības dienas centru, Latvijas Nedzirdīgo Savienības, Latvijas Neredzīgo biedrības, politiski represēto pārstāvji, kā arī vecākās paaudzes katoļu draudžu locekļi no Rīgas, Jelgavas un Liepājas diecēzes.
Rīgas arhidiecēze pāvestam dāvināja adītas zeķes ar Jaunavas Marijas monogrammu un kopiju priestera Staņislava Čužāna darinātajam šaha galdiņam, kas ticis izmantots Svētās Mises svinēšanai izsūtījumā. Adītās zeķes ar Jaunavas Marijas monogrammu darināja Silvija Skrivļa no Preiļiem labdarības organizācijas „Caritas Latvija” un žurnāla „Katoļu Baznīcas Vēstnesis” izsludinātajā akcijā „Uzadi zeķes pāvestam”.
Lai atrodoties izsūtījumā Sibīrijā turpinātu svinēt Svētās Mises, priesteris Staņislavs Čužāns (1922 – 2010) izgatavojis šaha galdiņu, ko šim nolūkam izmantojis no 1950. līdz 1956. gadam. Šaha dēlītis Svētajā Misē ticis lietots kā altāris, melnā torņa figūrā bijis ieslēpts biķera kauss. Starp figūrām bijusi pieskrūvējama biķera pamatnīte. Kā pamatne hostijas uzlikšanai (patēna) izmantots vienkāršs apaļš skārda gabaliņš, kas izgatavots no konservu kārbas. Šaha dēlīša kopiju ir izgatavojis nesen iesvētīts priesteris Vitālijs Filipenoks, kas šobrīd kalpo Rēzeknē un kopš studijām Rīgas Garīgajā seminārā ir sācis nodarboties ar galdniecību.
Katedrālē pāvestu vispirms uzrunāja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, pēc tam klātesošajiem savu vēstījumu nodeva arī pāvests. Tikšanās noslēgumā, pirms svētības došanas, Francisks aicināja lūgties arī par viņu.
Z. Stankeviča uzruna
Svētais tēvs, katoļticīgie Latvijā ir kā mazais ganāmpulciņš, kuri kā sāls un raugs var ieviest atjaunotu kvalitāti sociāli ekonomiskajos un kulturālajos procesos.
Šajā katedrālē ir pulcējušies mūsu vecākā gada gājuma ļaudis. Viņiem ir sava dzīves pieredze, kas aizsākusies un turpinājusies pirms Otrā pasaules kara, kara laikā un vēlāk pēckara skarbajos apstākļos, kad valdīja ateisma ideoloģija ar tās draudiem un ierobežojumiem. Mūsu vidū ir politiski represētie, par ticību Kristum kādreiz vajātie un izsūtītie, arī pensionāri, kuri pensijas zemā līmeņa dēļ bieži vien tik tikko izdzīvo. Mūsu vidū ir tie, kuri ir saglabājuši ticību Kristum arī oficiālā ateisma gados un tagad pat savā trūkumā aktīvi kalpo draudzēs un tur, kur tas nepieciešams, piemēram, Marijas leģionā. Mūsu vidū ir arī konsekrētās māsas, kuras savu veltīšanos Kristum izdzīvoja vajāšanu gados. Klātesošās personas pārstāv arī tos vecākā gada gājuma ļaudis, kuri nevarēja ierasties uz tikšanos ar Jūsu Svētību, bet seko Jūsu soļiem Latvijā ar Radio Marija un citu katolisko mediju starpniecību, kas ļauj tiem piedalīties mūsu lūgšanās un liturģijā.
Svētais tēvs, lai Svētais Gars vada Jūsu kalpojumu! Stipriniet mūs ticībā Kristum un patiesā kalpošanā tuvākam!
Pāvesta Franciska uzruna
Dārgie brāļi un māsas!
Paldies arhibīskapam par viņa vārdiem un uzmanīgo realitātes analīzi. Gados vecie brāļi un māsas, jūsu klātbūtne man atgādina divus fragmentus no šīs katedrāles aizbildņa — apustuļa Jēkaba vēstules. Tās sākumā un beigās viņš, lietojot divus atšķirīgus jēdzienus, aicina būt izturīgiem. Esmu drošs, ka varam dzirdēt «Kunga brāļa» balsi, kurš šodien vēlas mūs uzrunāt.
Jūs, šeit klātesošie, esat bijuši pakļauti visa veida pārbaudījumiem: kara šausmām, tām sekojošajām politiskajām represijām, vajāšanām un izsūtījumiem, kā to ir raksturojis jūsu arhibīskaps. Jūs esat bijuši izturīgi, esat izturējuši ticībā. Nedz nacistu, nedz padomju režīms nav apdzēsis ticību jūsu sirdīs. Dažus no jums tas nav spējis atraut no priesterības un klosterdzīves. Daži ir bijuši katehēti, citi dažādos veidos kalpoja draudzē, pat riskējot ar dzīvību; jūs esat izcīnījuši labo cīņu, esat ceļa nobeigumā, un esat saglabājuši ticību (sal. 2 Tim 4,7).
Tomēr apustulis Jēkabs uzstāj, ka šī pacietība iztur ticības pārbaudījumus, ļaujot atklāties pilnīgiem darbiem (sal. 1,2-4). Jūsu rīcība toreiz ir izrādījusies pilnīga un tai arvien ir jātiecas pēc pilnības jaunos apstākļos. Jūs, kas esat veltījuši dvēseli un miesu, kas esat veltījuši dzīvi, lai atgūtu jūsu tēvzemes brīvību, bieži vien jūtaties aizmirsti. Lai arī tas skan paradoksāli, šodien — brīvības vārdā — brīvie cilvēki gados vecos nolemj vientulībai, izraidīšanai, līdzekļu trūkumam, izstumšanai un pat postam. Ja tas tā ir, tad tie, kas ir cīnījušies par tiesību iegūšanu, ir kļuvuši par tā saucamā brīvības un progresa vilciena pēdējā vagona pasažieriem, kas noraugās uz svešām svinībām, lai gan godināti un cildināti, tomēr aizmirsti ikdienas dzīvē (sal. Apust. pamudinājums Evangelii gaudium, 234).
Apustulis Jēkabs aicina būt izturīgiem, nepadoties. «Šajā ceļā rūpes par visu labo, garīgā nobriešana un izaugsme mīlestībā ir labākais pretsvars pret ļaunumu» (Apust. pamudinājums Gaudete et exultate, 163). Nepadodieties mazdūšībai un skumjām, nezaudējiet lēnprātību un vēl jo mazāk — cerību!
Savas vēstules noslēgumā svētais Jēkabs vēlreiz aicina būt pacietīgiem (5,7), lietojot vārdu, kas sevī apvieno divas nozīmes: panest pacietīgi un cerēt pacietīgi. Es iedrošinu arī jūs jūsu ģimenēs un jūsu tēvzemē būt par šo divu attieksmju — pacietībā piesātinātu izturības un cerības — priekšzīmi. Šādi jūs turpināsiet veidot savu tautu. Jūs, kam aiz muguras jau daudzas vasaras, esat dzīva liecība izturībai nelaimēs, kā arī pravietojuma dāvanai, kas jaunajām paaudzēm atgādina, ka aizsardzība un rūpes par iepriekšējām paaudzēm ir Dievam tīkamas un vērtīgas, un sauc uz Dievu, ja paliek neievērotas. Jums, kam aiz muguras jau daudzas vasaras, nav jāaizmirst, ka esat tautas saknes, ka esat saknes jauniem dzinumiem, kuriem vēl jāuzzied un jānes augļi; aizstāviet šīs saknes, uzturiet tās dzīvas, lai bērni un jaunieši varētu tajās nostiprināties un saprast, ka «viss, kas kokā ir uzziedējis, / dzīvo no tā, kas dus zem zemes» (F. L. BERN?RDEZ, sonets Si para recobrar lo recobrado).
Virs šī dievnama ambonas ir rakstīts: «Ja jūs šodien dzirdēsiet viņa balsi, nenocietiniet savas sirdis» (Ps 95,7-8). Nocietināta sirds ir pārakmeņojusies, tā zaudē prieku par Dieva jaunumu, atsakās no gara jaunības, atsakās baudīt un redzēt, ka vienmēr, katrā laikā līdz pat beigām Kungs ir labs (sal. Ps 34,9).
LRKB IC; Foto: Aivars Siliņš
