Pīters Kreifts (Peter Kreeft) ir Bostonas koledžas (ASV) filozofijas pasniedzējs, vairāk kā 100 kristīgās filozofijas, teoloģijas un apoloģētikas grāmatu autors.
Vai Dievs ir paredzējis tikai vienu pareizu izvēli katram lēmumam, kurš man jāpieņem?
Kad mēs lūdzam no Dieva gudrību izšķirt Viņa gribu, kad mums jāizvēlas sava otrā puse, karjera, darbs, filma, māja, skola, draugs, aicinājums, veids, kā tērēt naudu, vai jāpieņem jebkāds cits lēmums, liels vai mazs, kad mūsu priekšā atveras divi vai vairāki iespējamie ceļi un mums ir jāizšķiras,- vai šajos gadījumos Dievs vienmēr mums grib tikai kādu vienu no tiem? Ja tas tā ir, kā mums izšķirt Viņa gribu?
Vairums kristiešu, kuri šodien mēģina atrast atbildi uz šo jautājumu, nezina, ka viņiem no savu pašu pieredzes var palīdzēt pagātnē dzīvojušie kristieši. Kristiešu gudrība, iemiesota svēto dzīvēs un mācībās, runā par divām ar šo jautājumu saistītām lietām.
Pirmkārt, viņi mums apliecina, ka Dievs ne vien mūs pazīst un mīl, bet arī rūpējas par katru mūsu dzīves sīkumu. Tāpēc mums jācenšas spert soļus saskaņā ar Viņa gribu visās lietās, lielās un mazās. no otras puses, svētie mums saka, ka Dievs deva mums brīvu gribu un saprātu, jo Viņš grib, lai pieņemdami lēmumus, mēs izmantotu šīs spējas. Sv. Augustīna slavenais moto „Mīli Dievu un [tad] dari, ko gribi“ ilustrē šo tradīciju. Citiem vārdiem sakot, ja tu patiesi mīli Dievu un Viņa gribu, tad, darīdams to, ko pats gribi, tu patiesi pildīsi to, ko grib Dievs.
Vai šie divi svēto padomi ir pretrunā viens ar otru, vai tā tikai šķiet? Acīmredzami, ka abos ir daudz patiesības. Jautājums ir – kuru mes vairāk akcentējam, mēģinādami atrast atbildi uz jautājumu: Vai Dievam priekš mums ir tikai viens pareizais ceļš?
Es domāju, pirmā un acīmredzamā atbilde – tas ir atkarīgs no jautātāja, skatoties, kāds cilvēks uzdod šo jautājumu. Parasti mūsos ir nosliece uzsvērt kādu vienu patiesības pusi uz otras rēķina. Teoloģijas vēsturē katra herēze atbilst šim modelim: piemēram, tendence akcentēt Kristus dievišķību uz cilvēcības rēķina, un pretēji, Viņa cilvēcību uz dievišķības rēķina; vai uzsvērt dievišķo varu, noniecinot cilvēka brīvo gribu, vai pretēji, akcentēt brīvo gribu, noniecinot dievišķo varu.
Ir pieci kopējie principi, kā izšķirt Dieva gribu visos jautājumos. Tie piemērojami arī mūsu uzdotajam jautājumam.
1. Vienmēr jāsāk no faktiem, no tā, ko mēs patiesi zinām. Par nezināmo jāspriež pēc tā, kas zināms, par apšaubāmo – pēc tā, kas ir neapšaubāms. Ādams un Ieva Ēdenes dārzā pārkāpa šo principu, neņēma vērā skaidro Dieva likumu un brīdinājumu, tā vietā izvēlēdamies velna solīto „kaķi maisā“.
2. Ir jāļauj sirdij mācīt prātu. Meklējot Dieva gribu, mīlestībai uz Dievu ir jāapgaismo prāts. Jēzus māca šo principu farizejiem Jāņa evaņģēlijā 7, 17. (Ak, ja daži labi mūsdienu Bībeles zinātnieki pievērstu tam uzmanību!) Viņi jautāja, kā būtu jāsaprot Viņa vārdus, un Viņš deva viņiem pirmo hermeneitikas (interpretācijas zinātnes) principu: „Ja kāds grib darīt Viņa (Tēva) gribu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva.” Svētie labāk nekā teologi saprot Bībeli, jo viņi pirmo autoru, Dievu, saprot, mīlēdami Viņu no visas sirds un no visa prāta.
3. Ir vajadzīga maiga un jūtīga sirds, kā arī stingrs un skaidrs prāts. Mums jābūt „gudriem kā čūskām un nevainīgiem kā baložiem“, atjautīgiem savā prātā kā lapsai, un uzticamiem savā gribā un darbos kā sunim. Maiga sirds neattaisno gļēvu prātu, tāpat kā prāta stingrība neattaisno cietsirdību. Savā sirdī mums jābūt „iejūtīgiem liberāļiem“, bet savā prātā – „nesatricināmiem konservatoriem“.
4. Visām Dieva zīmēm ir jāizkārtojas zināmā trigonometrijā. Ir vismaz 7 šādas zīmes: Svētie Raksti, Baznīcas mācība, cilvēka prāts (kuru radījis Dievs), zināma situācija un apstākļi (pār kuriem valda Dieva Apredzība), sirdsapziņa, mūsu iedzimtā patiesības un nepatiesības izjūta, mūsu individuālās, personiskās noslieces, vēlmes vai instinkti, un lūgšana. Savu izvēli ir jāpārbauda, turot to delnās Dieva vaiga priekšā. Ja kaut viena no šīm septiņām balsīm saka „nē“, nepieņem šo izvēli. Ja nekas nesaka „nē“, izvēlies un dari.
5. Ir jāvēro gara augļi, īpaši pirmie trīs: mīlestība, prieks un miers. Ja esam dusmīgi, nemierīgi un norūpējušies, bez mīlestības, bez prieka un bez miera, tad mums nav tiesību sacīt, ka tā patiesi ir Dieva griba. Pašai izvēlei un lēmuma pieņemšanai nevajadzētu būt pārāk grūtai, nervozai, nemieru radošai lietai. Tā kā arī tā ir daļa no Dieva gribas mūsu dzīvē, tai jābūt mīlestības, prieka un miera piepildītai, vairāk rotaļai, nekā karam, vairāk kā mīlestības vēstules rakstīšanai, nevis eksāmenam.
Tagad atgriezīsimies pie mūsu jautājuma. Vai katru reizi, kaut ko izvēloties, Dievs ir paredzējis tikai vienu pareizu izvēli? Ja tas tā ir, man tā jāatrod. Ja nē, man vajadzētu sajusties brīvāk. Dodu dažas norādes, kā meklēt atbildi uz šo jautājumu.
Atbilde ir atkarīga no tā, kāds jūs esat cilvēks. Pieļauju, ka vairums šī raksta lasītāju ir ortodoksālu uzskatu katoļi, kas ir uzticīgi Baznīcas mācībai, konservatīvi un harizmātiski. Daudzus gadus man bija draugi – īslaicīgi, tuvi un ļoti tuvi – kuri atbilda šim raksturojumam. Taisnību sakot, es pats atbilstu šai kategorijai. Tātad es runāju no pieredzes, teikdams, ka šāda tipa cilvēkiem ir stipri izteiktas zināmas rakstura un personības iezīmes – un tas pats par sevi nav ne labi, ne slikti. To dēļ šādi cilvēki parasti uzsver vienu no akcentiem vairāk, nekā otru. Pretējs personības tips parasti uzsvērs pretējo akcentu.
Pirmā norāde balstās tīri manos personīgajos šāda tipa cilvēku vērojumos. Šādi cilvēki ir pārlieku pieķērušies vēlmei – kas pati sevī ir ļoti laba – atrast pilnīgu Dieva gribu viņu dzīvē. Šādi mēs sniedzam šausmīgu liecību nekristiešiem: mēs izskatāmies pēc tādiem, kas nevar atslābināties, apstāties un vienkārši paostīt Dieva rozes, priecāties par dzīvi tādu, kādu Dievs mums dod. Mēs bieži izskatāmies nobijušies, šausmīgi nopietni, bez humora izjūtas un nervozi – īsi sakot, cilvēki, kas atstāj ne pašu labāko iespaidu par savu ticību.
Es nepiedāvāju mums atteikties kaut no vienas mūsu ticības jotas tam, lai izskatītos pievilcīgāki neticīgajiem. Es vienkārši piedāvāju mums būt cilvēciskiem. Ejiet skatīties futbolu. Izgaršojiet dzērienu – tikai vienu, ja neesat alkoholisma riska grupā. Dažreiz mazliet pamuļķojieties. Pakutiniet savus bērnus un savu sievu. Iemācieties pastāstīt labu notikumu vai joku. Izlasiet smieklīgu stāstu. Aizbrauciet kādu laiku padzīvot uz Itāliju.
Dodu otru norādi. Vairumam kristiešu, ieskaitot daudzus svētos, patiesībā nebija un nav šīs spējas izšķirt Dieva gribu katrā vismazākajā izvēlē, par kuru mēs šeit jautājām. Tā ir ļoti reta spēja. Vai tas, kas ir tik svarīgs, varētu būt tik rets? Vai Dievs būtu mūs gandrīz visus atstājis tik nezinošus?
Trešā norāde ir Svētie Raksti. Tajos uzrakstīti daži piemēri, kur Dievs ļoti konkrēti atklāj savu gribu. Tomēr tie uzskatāmi par brīnumiem: kā kaut kas neparasts, nevis ierasts. Veselības un bagātības „labklājības evaņģēlijs“ ir nebiblisks, tieši tāpat kā uzskats, ka mums ir jāatrod viens iespējamais pareizais risinājums katrā praktiskajā jautājumā. Mums vienkārši nekad nav dots tik izsmeļošs solījums. Tumsa un neziņa ir tik biežas svēto dzīvēs un Svētajos Rakstos, tāpat kā ciešanas un nabadzība. Vienīgā visai cilvēcei kopējā lieta, kuru garantē Evaņģēlijs, ir atbrīvošana no grēka (un tā sekām: nāves, vainas un bailēm), bet nevis no ciešanām un neziņas. Ja Dievs būtu gribējis, lai mēs zinātu skaidru, nekļūdīgu ceļu, Viņš noteikti mums būtu pateicis – skaidri un nekļūdīgi.
Ceturtā norāde ir tas, ko Dievs mums patiesi ir devis – tā ir brīvā griba. Kā dēļ? Ir daži labi iemesli – piemēram, lai mūsu mīlestība būtu ievērojami vērtīgāka nekā instinktīva, nebrīva dzīvnieciska pieķeršanās. Bet es redzu arī citu iemeslu. Esmu pasniedzējs un zinu, ka dažreiz ir labāk nedod studentiem atbildes, lai viņi tās atrastu paši, un tad tās vairāk vērtētu un labāk atcerētos, lai, meklēdami atbildes, iemācītos vadīties pēc savas spriešanas spējām. „Dod cilvēkam zivi, un tu viņu pabarosi dienai; iemāci cilvēku zvejot, un tu pabarosi viņu visai atlikušajai dzīvei“. Dievs deva mums lielas zivis, bet Viņš tāpat deva brīvību pašiem zvejot neskaitāmas mazas zivtiņas (un dažas lielas).
Prāts un brīvā griba vienmēr iet kopā. Dievs tos abus radīja mūsos kā līdzību sev pašam. Viņš tos abus apgaismo ar pārdabisko atklāsmi: deva dogmas mūsu prātam un likumus mūsu gribai. Bet tieši tāpat kā Viņš nedeva visas atbildes teoloģijai, piemērojot dogmas un meklējot to nozīmes, tā Viņš nedeva visas iespējamās atbildes arī morālei un praktiskajai vadīšanai, piemērojot desmit Dieva baušļus un meklējot to nozīmes. Viņš apdāvināja mūs ar prāta un morālajām spējām, lai mēs paši meklētu šīs atbildes, un Viņam nepatīk, ka mēs aprokam šos talantus zemē, tā vietā, lai tos izdevīgi investētu. Atgriezies Viņš gribēs redzēt, cik daudz mūsos izauga Viņa dotās spējas.
Pedagoģijā vienmēr ir divas galējības. Tu vari būt pārāk moderns, pārāk eksperimentējošs, bez struktūras. Tomēr tieši tāpat tu vari būt arī pārāk neelastīgs, konservatīvs. Skolēniem ir vajadzīga iniciatīva, radošums un oriģinālums. Dieva likums ir īss. Viņš deva mums desmit, un nevis desmit tūkstošus baušļu. Kāpēc? Kāpēc nav izsmeļošāka un pecīzāka saraksta? Tāpēc, ka Viņš gribēja brīvību un dažādību. Kā jūs domājat, kāpēc Viņš radīja tik daudz cilvēku? Kāpēc ne vienu? Jo Viņam patīk dažādas personības. Viņš grib, lai viņa koris dziedātu harmoniski, bet ne unisonā.
Es pazīstu daudz kristiešu, kuri dara visu iespējamo, mēģinādami sevi pazīt tik labi, – bieži ar apšaubāmām metodēm, piemēram, praktizēdami dažādas Austrumu lūgšanas tehnikas – lai varētu kartu reizi pieņemt tieši tādu lēmumu, kādu Dievs viņiem grib. Pēc manām domām, daudz veselīgāk ir vairāk domāt par Dievu un kaimiņu, un mazāk par sevi pašu, aizmirst sevi pašu – vadīties pēc iedzimtās nojautas un nosliecēm, necenšoties visu par tām uzzināt. Ja jūs mīlat Dievu un rīkojaties saskaņā ar Viņa likumu, es domāju, Viņs grib, lai jūs mazliet parotaļātos.
Man ļoti patīk Čestertona piemērs par rotaļu laukumu kalna virsotnē. Tam apkārt ir žogs, lai bērni varētu brīvi spēlēties, nebaidīdamies nokrist. Lūk, kāpēc Dievs mums deva likumus: ne tam, lai mēs uztrauktos, bet tam, lai mēs justos drošībā, lai varētu spēlēt brīnišķīgās dzīves, mīlestības un prieka spēles.
Katram no mums ir dažādas noslieces un vēlmes. Protams, grēks tās ietekmē. Tomēr grēks tieši tāpat ietekmē arī mūsu prātu un ķermeni; neskatoties uz to, mums jāieklausās ķermeņa instinktos (piemēram, izsalkumā un pašaizsardzībā) un prāta instinktos (piemēram, zinātkārē un loģikā). Es domāju, Viņš grib, lai mēs ieklausāmies savā sirdī. Ir skaidrs, ja Jānis mīl Mariju vairāk nekā Zuzannu, tad ir lielāks pamats domāt, ka Dievs viņu ved uz laulību ar Mariju, un nevis ar Zuzannu. Kāpēc gan nebalstīties šai pašā principā arī citos lēmumos?
Es nesaku, ka mūsu sirdis ir nekļūdīgas vai ka ar klausīšanu sirdsbalsij būtu attaisnojama grēcīga uzvedība. Es tāpat nesaku, ka ir jāklausās tikai sirdī. Jau iepriekš minēju septiņas norādes. Bet Dievs ir tas, kurš radīja mūsu sirdis – garīgās sirdis ar ilgām un vēlmēm, tāpat kā fiziskās sirdis ar aortu un vārstuļiem. Mūsu vecāki arī ir grēcīgi un kļūdīties spējīgi audzinātāji, tomēr Dievs lika viņus klausīt. Tātad varam paļauties arī uz sirdi, pat ja tā ir grēka ietekmēta un spējīga kļūdīties. Ja sirds mīl Dievu, ir vērts to klausīt. Ja nemīl, tad tai patiesībā arī īpaši nerūp izšķirt Dieva gribu.
Piektā norāde. Ja sekojam sv. Augustīna padomam „mīli Dievu un dari, ko gribi“, parasti piedzīvojam dziļu atvieglojumu un mieru. Miers ir Svētā Gara zīme. Es pazīstu dažus cilvēkus, kuri atstāja kristietību, jo viņiem pietrūka tieši miera. Viņi mēģināja visur būt par „superkristiešiem“, tomēr spriedze bija nepanesama. Viņiem būtu vajadzējis izlasīt Vēstuli galatiešiem.
Sestā norāde. Ja ir tikai viena pareizā izvēle katrā situācijā, tad mēs nevaram pašrocīgi pat līniju uzzīmēt. Tas nozīmētu, ka Dievs grib, lai jūs zinātu, kuru istabu tīrīt vispirms – virtuvi vai guļamistabu, un kuru trauku pacelt pirmo – apakštasīti vai krūzīti. Ja mēs darītu visu, kas loģiski izriet no šī principa, tad pats princips šķistu absurds, nerealizējams. Dievs negrib mums tādu dzīvi, ne tādu mēs to atrodam Svētajos Rakstos, ne tādas ir svēto dzīves.
Sestā norāde runā par to, ka dažādas lietas ir labas, ka labais ir daudzpusīgs. Arī tam pašam cilvēkam bieži divas vai vairākas izvēles ir labas. Labais ir kaleidoskopisks. Daudzi ceļi ir pareizi. Ceļš uz pludmali ir pareizs, tāpat kā ceļš uz kalniem – Dievs mūs gaida abās vietās. Labais ir daudzkrāsains. Tikai tīrajam ļaunumam trūkst krāsu un dažādības. Ellē nav krāsu, nav individualitātes. Tur dvēseles ir sakausētas kā svins, visas kopā sakošļātas Sātana mutē. Divas visvienādākās vietas šajā pasaulē ir cietumi un armijas, bet ne Baznīca.
Paskatīsimies konkrētu piemēru, kur visas dažādās izvēles ir vienlīdz labas. Piemēram, laulāto mīlestības akts. Tikmēr, kamēr ievērojam Dieva likumu, – kamēr nav laulības pārkāpšanas, nav nežēlības, nav egoisma, nav pretdabisku darbību, kā, piemēram, kontracepcijas – tikmēr viss ir labi. Izmantojiet iztēli. Vai tiešām ir tikai viens veids, kādā Dievs grib, lai laulātie mīlētos? Muļķīgs jautājums! Laulāto mīlestības akts ir vislielākais labums un Dieva griba. Viņš grib, lai jūs paši izlemtu vai būt maigiem vai azartiskiem, kaislīgiem vai mierīgiem, skaļiem vai klusiem, tādiem, lai jūsu vīrs/sieva pazītu, ka tā/tas esat jūs, un nevis kāds cits, nevis kaut kāda grāmata, kura visu izlemj.
Septītā norāde ir manis paša nesena pieredze. Pirmo reizi rakstīju stāstu un reizē mācījos, kā to darīt. Vispirms es visu uzticēju Dieva rokās, pateicu Viņam, ka daru to priekš Viņa valstības un ar paļāvību lūdzu, lai Viņš mani vadītu. Tad es vienkārši nodevos savām interesēm, izpratnei un zemapziņai. Es ļāvu, lai stāsts stāstītu pats sevi, lai tā personāži kļūtu par sevi pašiem. Dievs mani neaptur un neiesāk manā vietā. Viņš nepilda manā vietā manus mājas darbus. Tomēr Viņš ir līdzās kā labs tēvs. Es domāju, ka dzīve ir kā stāsta rakstīšana. Mēs rakstām paši savu dzīvi un pat sevi pašus (mēs veidojam sevi ar visām savas dzīves izvēlēm, kā skulptūru, kura reizē ir pašas skulptors).
Dievs ir pirmējais visa autors, pirmais skulptors. tomēr Viņš lieto dažādus cilvēciskos līdzekļus, lai iegūtu atšķirīgu rezultātu. Viņš ir pirmējais katras Bībeles grāmatas autors, tomēr katra cilvēciskā autora personība tur nav mazāk izpausta kā laicīgajā literatūrā. Dievs ir visu stāstu stāstītājs. Viņs vēlas neskaitāmus atšķirīgus stāstus. Viņš grib, lai jūs pateiktos Viņam par to unikālo stāstu, kuru jūs veidojat ar savu brīvo gribu un izvēlēm, jo cilvēka brīvā griba un Viņa mūžīgais plāns nav divas konkurējošas lietas, bet gan divas tās pašas medaļas puses. Šajā dzīvē mēs nespējam pilnīgi apzināties šo lielo noslēpumu, jo redzam tikai gobelēna kreiso pusi. Bet debesīs viena no lietām, par kuru mēs visvairāk pateiksimies un slavēsim Dievu, būs Viņa neprātīgais, brīnišķīgais un bīstamais plāns uzticēt dzīves stūri mums pašiem – kā tēvs uztic stūri bērnam, kurš mācās vadīt mašīnu. Mums tas jāiemācās, jo debesīs mašīnas ir daudz lielākas. Tur mēs valdīsim pār eņģeļiem un valstībām.
Dievs, dodams katram no mums brīvbo gribu, sacīja: „Lai noteik jūsu prāts“. Daži no mums pievēršas Viņam un saka: „Mans prāts ir, lai Tavs prāts tiktu izpildīts“. Tā ir paklausība pirmajam un vislielākajam bauslim. Kad mēs tā darām, Viņš pievēršas mums un saka: „Un tagad lai notiek jūsu prāts.“ Un tad Viņš raksta mūsu dzīves stāstu ar mūsu pašu brīvo izvēļu līnijām.
Tulkoja m. Emanuēla, SJE