“Bieži sastopama, bet reti ārstēta,” tā par depresiju izteicās Elmārs Tērauds 21. marta vakarā, kad Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu insitūta (RARZI) un Rīgas Teoloģijas institūta (RTI) Vecajā kapelā bija sanākuši aptuveni simts klausītāju, lai piedalītos seminārā “Depresija: slimība vai Dieva pārbaudījums?”. Klātesošos uzrunāja četri dažādu sfēru pārstāvji, daloties atšķirīgā pieredzē, kā arī piedāvājot atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.
Māsa Sofija, teoloģijas doktore un karmelītu māsa, pievērsās “tumšās nakts” idejai, kas katoļu teoloģijā izmantota, lai skaidrotu īpašu dvēseles stāvokli, kad ārējās izpausmes var līdzināties depresijas simptomiem. Tumšās nakts pieredzē, kā uzsvēra māsa Sofija, Dievs ieved cilvēku, kas jau ilgāku laiku praktizē garīgo dzīvi, lai “mācītu mīlēt ar paša Kristus pieredzi”, attīrot no egoisma. Tomēr tumšo nakti un depresiju atšķir dažādi būtiski aspekti, piemēram, cilvēks, kas sastapies ar šo “šķīstījošo pieredzi”, izjūt dedzību kalpošanā un vēlmi veltīt sevi citiem. Tāpat, lai gan lūgšanā viņš izjūt garīgo sausumu, kopumā viņš pēc tam piedzīvo garīgu stiprinājumu.
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) mācītājs Krists Kalniņš savu viedokli balstīja daudzu gadu garīgās pavadības pieredzē, kā arī personiskā redzējumā par attiecībām ar Dievu. Runājot par depresijas sasaisti ar ticību, K. Kalniņš norādīja: “Ir pagājis “garīgās varonības” laiks, ticība šobrīd ir ļoti cilvēciska.” “Ticības pamatā ir personiskas attiecības ar Dievu, kas jāveido no tās vietas, kurā katrs esam. Ir bīstami, ja ticību uztveram kā sacensību svētumā, no sevis pieprasot neiespējamo.” Kā svarīgāko atziņu, kas mūsdienu cilvēkam jāapzinās, viņš uzsvēra to, ka katram jāmācās pieņemt Dieva žēlastību, ka esam Dieva mīlēti. Vienlaikus K. Kalniņš norādīja arī uz holistiskas pieejas nepieciešamību – uzticoties ārstu kompetencei veselības jautājumos un pieņemot, ka arī viņu zināšanas ļauj Dievam darboties.
Depresijas jautājumam no psihoterapijas puses pievērsās Ilona Krone, psiholoģijas doktore un depresijas pacientu grupu vadītāja. Darbu ar depresiju viņa nosauca par mazo nianšu terapiju, kur ir svarīgi izmantot iespēju veikt kaut nelielus uzlabojumus. Depresīvās domas tika salīdzinātas ar koka lapām; šajā salīdzinājumā ir svarīgi ņemt vērā saknes (pamata pārliecības, kas radušās dažādu pieredžu rezultātā un nereti kalpo kā “brilles”, uztverot dažādus notikumus) un stumbru (pārliecību rezultātā radītos dzīves noteikumus). Atpazīstot to, kā veidojas nepamatotas un automātiskas domas, ir iespējams strādāt pie tā, lai šos pieņēmumus aizstātu ar citām, pamatotām pārliecībām.
Elmārs Tērauds, sertificēts ārsts psihiatrs, savā uzrunā aktualizēja depresijas medicīniskos aspektus – tās izpausmes, diagnostikas prakses, iespējamos cēloņus, izplatības statistiku. Viņš vairākkārt uzsvēra mūsdienām raksturīgās multiprofesionālas pieejas nepieciešamību. Tas nozīmē, ka par cilvēka veselību rūpējas un savā starpā sadarbojas dažādu sfēru speciālisti, piemēram, klīnisko psihologu darbību var papildināt mākslas un mūzikas terapija utml. Ticību Dievam un garīgās dzīves praksi E. Tērauds lielākajā daļā gadījumu redz kā labu resursu, pozitīvu papildinājumu, kas ārstēšanas procesā palīdz, līdz ar to aktuāla ir pastorālo konsultantu pieejamība.
Pievēršoties ticības un garīgās veselības attiecībām, izskanēja doma, ka “ticība nerada depresiju, bet ticības krīze gan to var”. Tā bieži balstās nepareizos priekšstatos par ticību un Dievu, nepiepildītās gaidās, vilšanās pieredzē. Ejot cauri šādam dzīves posmam, liela loma var būt garīgajam vadītājam. Tāpēc viens no būtiskiem secinājumiem, liekot kopā dažādās pieejas depresijas jautājumā, ir nepieciešamība pēc atbalsta dažādās sfērās. Garīgie līdzgaitnieki sniedz vērtīgu atbalstu ar ticības dzīvi saistītos jautājumos, bet, saskaroties ar depresiju vai citiem garīgās (mentālās) veselības traucējumiem, ir būtiski vērsties pēc palīdzības pie cilvēkiem, kas kompetenti šajā sfērā.
LRKB IC
