Vakar ar Pūpolu svētdienas dievkalpojumu un ieklausīšanos Kristus ciešanu aprakstā Katoliskajā Baznīcā sākās Klusā nedēļa. Šajā dienā dievkalpojums sākās ar procesiju, atminoties, kā Kristus dažas dienas pirms savas nāves, ļaužu priecīgi sveikts, ieradās Jeruzalemē, lai piepildītu savu pasaules Pestītāja misiju.
Pūpolu svētdienā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs apmeklēja Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudzi un savā uzrunā norādīja uz Klusās nedēļas nozīmi, kā arī saistību ar mūsu ikdienu. Viņš sacīja: “Klusās nedēļas dievkalpojumi dod mums iespēju kopā ar Jēzu izdzīvot Viņa zemes dzīves pēdējo nedēļu. Dalība šajos dievkalpojumos palīdz mums saprast, ka Viņa ciešanas nenotika kādā citā, virtuālā realitātē, bet gan skarbajā dzīves īstenībā. Viņš cieta ne tikai savu laikabiedru skaudības un varaskāres dēļ, bet arī mūsu grēku dēļ. Šī iemesla dēļ Klusās nedēļas liturģija mums palīdz ieraudzīt savu vietu šajos notikumos, sasaistot tos ar mūsu dzīves reālijām. Brīnumainākais ir tas, ka mēs, izdzīvojot Kristus zemes dzīves pēdējo nedēļu, varam kādā noslēpumainā veidā atvērt savas dzīves krustu – piedzīvotos zaudējumus un kritienus, atstumtības un vientulības sajūtu, psiholoģiskos un fiziskos ierobežojumus Dieva klātbūtnei. Tas palīdz šo pieredzi uzlūkot jaunā gaismā un pārvērst to par jauna ceļa sākumu, par vietu, kurā notiek sastapšanās ar Dieva spēku, kas augšāmcēla Jēzu no miroņiem. Reizē tas dara mūs atvērtus, lai sastaptos ar līdzcilvēku, kurš ir gājis cauri līdzīgai sāpīgajai pieredzei, jo kļūstam spējīgi viņu saprast, just līdzi un sniegt palīdzīgu roku.”
Šajā dienā pirmajā lasījumā izskanēja pravietojuma vārdi par Jēzu Kristu no pravieša Isaja grāmatas. Pravietis raksta: “Kungs Dievs man deva daiļrunīgu mēli, lai ar vārdiem es prastu stiprināt pagurušo.” Z. Stankevičs skaidroja, ka šie vārdi attiecas uz katru kristieti: “Tātad visi tie, kas sevi uzskata par daiļrunīgiem lai zina, kāpēc viņiem ir dota šī Dieva dāvana: nevis lai izceltu sevi un savu pārākumu pār citiem, vai pievērstu sev uzmanību, bet tieši pretēji – lai stiprinātu pagurušo, nomākto, vientuļo, apbēdināto, lai darītu labu.”
Savukārt, lai atrastu īstos vārdus, ko teikt līdzcilvēkiem, arī jāieklausās pravieša vārdos: “Viņš modina rītā, agri rītā Viņš modina manu ausi, lai es klausītos kā māceklis.” “Agrā rītā Dievs modina mūsu ausi, lai pirmais, ko tā dzird dienas iesākumā – tā būtu Dieva balss. Agrs rīts ir vislabākais laiks lūgšanai un komunikācijai ar Dievu, jo tad mūsu prāts un emocijas pēc nakts atpūtas vēl nav nodarbināti ar kārtējās dienas rūpēm un darbiem. Lai es klausītos kā māceklis – tas nozīmē nevis to, ka es gribu izmantot Dieva palīdzību savu plānu realizācijai, bet gan klausos, kas Viņam ir man sakāms, kāds ir Viņa plāns attiecībā uz maniem uzdevumiem pasaulē,” pravieša vārdus skaidroja arhibīskaps, turpinot: “Un visbeidzot: es nepretojos un neatkāpos atpakaļ. Savu muguru es pagriezu sitējiem un savu vaigu – plosītājiem. Es neapslēpu savu seju no nievām un spļāvieniem. Tātad tiem, kuri grib kalpot Dievam un būt par Viņa mācekļiem, ir jārēķinās ar pretdarbību un izsmieklu. Tomēr mums tiek dots apsolījums, kas ļauj iet uz priekšu par spīti grūtībām: Kungs Dievs ir mans palīgs; … zinu, ka netikšu apkaunots.”
LRKB IC; Foto: Māris Kaldavs
