Šodien Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ar Svēto Misi savu misiju Baltijas valstīs noslēdza apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Pedro Lopess Kintana. Turpmāk viņš kalpos kā nuncijs Austrijā. Nunciju bija ieradušies sveikt un pateicības vārdus visas ticīgās tautas vārdā sacīja Latvijas bīskapi. Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins pateicās par veikto kalpojumu, apsveica nunciju sakarā ar 3. maijā saņemto Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vēlēja Dieva svētību turpmākajā kalpošanā. Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs īpaši minēja nuncija ieguldījumu un iesaisti pāvesta Franciska vizītes sagatavošanā. Jaunais Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis pateicās par nuncija sniegto ticības liecību, savukārt Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis apliecināja, ka rīt notiekošajā viņa diecēzes priesteru konferencē lūgs Dieva svētību P. L. Kintanas turpmākajam kalpojumam, kā arī aicināja 15. augustā apmeklēt Aglonu.
Svētās Mises laikā nuncijs uzrunāja sanākušos ticīgos. Atsaucoties uz dienas Evaņģēliju viņš novēlēja ieklausīties Kristus vārdos – seko man – un to no sirds arī darīt. Turpinājumā pilns P. L. Kintanas šodienas homīlijas teksts.
Mīļotie brāļi un māsas, ļaujiet man paust neizmērojamo prieku, kas mani pārņem, no jauna esot šeit kopā ar jums šajā skaistajā Rīgas katedrālē. Es pateicos jūsu bīskapiem, kuri ir uzaicinājuši mani svinēt šo Euharistiju, noslēdzoties manai apustuliskā nuncija misijai Latvijā, lai šādi varētu pateikties Dievam par ikvienu žēlastību un labvēlību, kuras esmu no Viņa saņēmis šo piecu gadu laikā Baltijas valstīs, un vienlaikus arī lūgt mūsu Mātei Marijai viņas palīdzību un aizstāvību jaunajā pastorālajā misijā, izlūdzoties arī viņas mātišķo un paliekošo aizbildniecību pār ikvienu, kurš ir šeit, un pār dārgo Latviju.
Svētais tēvs Francisks ir jūsu vidū manā, kā viņa pārstāvja jūsu zemē, personā. Lūgsim viņam no Kunga caur Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību viscēlākās žēlastības. Sirsnīgi sveicu jūs visus un priecīgi paužu mūsu Svētā tēva mīlestību un solidaritāti, dāvājot viņa apustulisko svētību.
Kopš Lieldienām ir pagājušas jau vairākas dienas: aizritējušas mums, šeit un tagad, bet ir aizritējušas arī Evaņģēlija vēstījumā, kuru nupat dzirdējām. Tas ir visnotaļ garš fragments, kurā notiek svarīgas zīmes un tiek teikti vērtīgi vārdi, tomēr, pat ja nevaram pakavēties pie katra sīkuma, varam vismaz izmantot šīs lapaspuses un ieraudzīt, kuras detaļas ir aizķērušās mūsu sirdī, lai pavadītu šajā Lieldienu laikā.
Evaņģēlists Jānis, dažas rindas pirms nupat dzirdētā fragmenta, stāsta, ka augšāmcēlies Jēzus jau ir vairākkārt parādījies saviem mācekļiem: sievietēm pie kapa, Magdalas Marijai, Emausas mācekļiem, Pēterim, tad divreiz apustuļiem augšistabā, vispirms Tomam klāt neesot un vēlāk, kad arī Toms bija ar viņiem. Varam teikt, ka apustuļiem ir priecīgā pārliecība, ka Skolotājs un Kungs ir patiesi augšāmcēlies, ka ir dzīvs, ka ir uzveicis nāvi! Tomēr, tā kā vēl nav pienākuši Vasarsvētki un tā kā viņi vēl nav saņēmuši Svētā Gara dāvanu, viņi vēl īsti neapjēdz, ko lai dara ar šo visu prieku. Apustuļi ir redzējuši Jēzu dzīvu un beidzot ir guvuši mierinājumu savās sirdīs salīdzinājumā ar to, kā viņi jutās, klātienē piedzīvojot sava Rabbi cietsirdīgo un šausmīgo nāvi. Tomēr vēl arvien viņi nav sapratuši, kāds ir viņu pašreizējais uzdevums. Bez Svētā Gara spēka vēl nav plaši atvērušās drosmes un sūtības durvis.
Šādi, kādā noteiktā dienā, Pēteris izlemj atgriezties pie iepriekšējās dzīves, pie tā, ko viņš bija darījis trīs gadus pirms satikšanās ar Jēzu, un viņš to skaidri saka arī pārējiem: es eju zvejot. Viņš bija zvejnieks, kad Skolotājs viņu aicināja. Redzot, ka ceļojums ar Jēzu ir šķietami noslēdzies, viņam liekas, ka nekas cits vairs nav darāms, kā vien atgriezties pie sava vecā aroda, pie iepriekšējās dzīves, pie tā, ko viņš vienmēr ir pratis: iestumt laivu jūrā un izmest tīklus.
Kad Natanaēls, Toms, Jēkabs un Jānis, kas bija kopā ar viņu, uzzina viņa lēmumu, tie piekrīt: arī mēs ejam tev līdzi. Viņi atgriežas pie tā, kas viņiem ir pazīstams un ko viņi prot vislabāk: zvejot.
Mums visiem varētu šķist, ka tas ir dīvains un negaidīts lēmums. Bet kā? Viņi ir bijuši izcilu brīnumveikumu liecinieki: pārveidošanās, maizes un zivju pavairošana, daudzo slimnieku brīnumainā dziedināšana; viņi ir redzējuši Lācaru, Jaīra meitu un Nainas jaunekli atgriežamies dzīvē: viņi ir piedzīvojuši trīs neticamus gadus. Un tas, ko viņi tagad domā darīt, ir atgriezties pie zvejnieku aroda?
Viņi ir dzirdējuši Jēzus balsi, ir dzīvojuši Viņam līdzās dienu pēc dienas, kopā mērojot ceļu, kopā atpūšoties, kopā ēdot, kopā smejoties. Un tagad viņi atgriezās pie rūpēm par tīkliem?
Viņi ir redzējuši savu Skolotāju pazemotu, piesistu krustā, mirušu un tad pēc trim dienām ir redzējuši Viņu no jauna, dzīvu, dzīvu un augšāmceltu, pretēji jebkādai loģikai un jebkādai cerībai: un pēc tā visa seko raizes par zveju?
Gribētos būt tur, paņemt un nedaudz sapurināt Pēteri un pārējos. Un varbūt pat pajautāt: vai tad nekas nav mainījies? Jūs bijāt priviliģēti, Kunga izvēlēti, Viņš jūs ir aicinājis, un, jūsuprāt, nekas nav mainījies? Vai tiešām jāatgriežas pie ierastās ikdienas, pie laivu darvošanas un tīklu lāpīšanas?
Tomēr, ja esam godīgi un raugāmies vaļsirdīgi, saprotam, ka daudzreiz arī mēs rīkojamies līdzīgi apustuļiem: pat ja mums ir bijušas brīnišķīgas pieredzes, kā, piemēram, nesenā Svētā tēva vizīte, tomēr nosveramies atgriezties pie ikdienas, palikdami “tādi paši kā iepriekš”. Teiksim to klusām: cik bieži jau esam bijuši pie grēksūdzes, saņemot grēku piedošanas neizsmeļamo dāvanu? Es pats vairs nespēju skaitīt līdzi! Un tomēr, cik daudz laika, cik dienu, stundu, minūšu aizrit, pirms sagrēkojam no jauna, pēc tam, kad tikām iegremdēti Dieva Tēva maigās sirds žēlsirdībā? Gadās, vai ne? Arī mums gadās atgriezties pie mūsu vecajiem “tīkliem”, tieši tāpat kā apustuļiem!
Vai arī, cik reižu jau esam pieņēmuši Svēto komūniju? Cik reižu mūs apņēma Jēzus mīlestība, Jēzus, kurš top par Maizi un Vīnu, lai paliktu kopā ar mums? Es centos nedaudz parēķināt: līdz šim savā dzīvē esmu pieņēmis Komūniju vairāk nekā 15 800 reizes! Man jau vajadzētu būt svētam, vai ne? To daudzo reižu dēļ, kad Kunga žēlastība mani ir saviļņojusi. Un tomēr nē, es nebūt neesmu svēts! Arī es, līdzīgi Pēterim un apustuļiem, arvien atsāku ar ikdienas gaitām, ar vienām un tām pašām kļūdām, ar savu veco laivu. Tāpēc man nav tiesību pārmest šiem nabaga zvejniekiem, kuri ir izlēmuši atkal iestumt laivas jūrā un atsākt zveju.
Tomēr paraudzīsimies, kas notiek: Viņi izgāja un iekāpa laivā, bet tajā naktī neko nenoķēra. Bet, kad uzausa rīts, krastā stāvēja Jēzus. Tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Viņš. Tad Jēzus viņiem sacīja: “Bērni, vai jums ir kas ēdams?” Tie Viņam atbildēja: “Nav.” Bet Viņš tiem sacīja: “Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, un jūs atradīsiet.” Tā viņi iemeta tīklu un vairs nespēja to izvilkt zivju daudzuma dēļ. Tad māceklis, kuru Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: “Tas ir Kungs!”
Vien trijos pantos notiek daudzas lietas: vispirms jau piecu zvejnieku vilšanās, jo pēc visas nakts darba tie nekā nenozvejoja. Viņi atgriežas krasta virzienā un redz kādu svešinieku, kurš lūdz, vai šiem ir kāda zivs, ko pārdot. Šo svešinieku īstenībā viņi lieliski pazīst: tas ir Jēzus, un pēc augšāmcelšanās tie Viņu jau daudzkārt ir satikuši. Un tomēr tie Viņu neatpazīst. Kāpēc? Varbūt tādēļ, ka Augšāmceltā vaigs ir citādāks, nekā iepriekš? Bet Viņš taču jau vairākkārt ir parādījies viņu priekšā. Varbūt šis Augšāmceltā vaigs katru reizi ir citādāks? Kas zina.
Varbūt, pavisam vienkārši, tas notiek tādēļ, ka apustuļi ir tik ļoti vīlušies par neizdevušos lomu, ka pat labi neieskatās svešinieka vaigā. Viņus pazemo apziņa, ka vairs lāgā nejaudā veco arodu, ka tiem nav nekā, ko pārdot, lai kaut ko nopelnītu šai dienai. Tomēr svešinieks ir uzstājīgs un piedāvā viņiem izmest tīklus pār laivas labo bortu: it kā pusei būtu kāda nozīme. Viņi tam paklausa, un tīkls pildās, pildās, pildās tik pilns, ka viņi gandrīz vairs nespēj to ievilkt uz klāja!
Tad Jānis atceras trīs gadus senus notikumus un saprot, ka viņi ir sava Skolotāja un Kunga priekšā. Atcerēsimies, ka, Jēzum aicinot Pēteri tam sekot, runa arī bija par brīnumainu lomu: Ģenecaretes ezerā viņi visas nakts garumā nebija neko nozvejojuši, tomēr, sekojot jaunā Rabbi pamudinājumam, viņi izmeta tīklus vēlreiz, pat ja jau bija diena. Un toreiz viņi bija noķēruši tik daudz zivju, ka bija nepieciešama palīdzība no otras laivas, lai varētu izvilkt tīklus krastā, jo vienatnē tas nebūtu iespējams.
Lūk, šajā rītausmā uz ezera norisinās vēlreiz tas pats. Pēterim, Jēkabam un Jānim tā ir sava veida atgriešanās atpakaļ laikā, atcerēšanās par viņu pirmo sastapšanos ar Skolotāju Jēzu, kad Viņš tos bija aicinājis sekot, šādi kļūstot par “cilvēku zvejniekiem”.
Protams, ka Jēzus ir dižens! Viņš tiem neko nesprediķo, nedz arī pārmet par atgriešanos pie veco laiku nodarbes. Viņš vienkārši palīdz atcerēties brīdi, kad viņu dzīve izmainījās uz visiem laikiem — to rītu uz ezera pirms trīs gadiem ar laivām, kas gandrīz grima no tīklu svara. It kā Viņš pats teiktu saviem draugiem: Sāksim visu no gala, sekojiet man atkal, kā jūs to darījāt toreiz! Atstājiet no jauna tīklus, kā torīt, un atgriezieties pie sava “cilvēku zvejnieku” aroda.
Nav nejauši, ka šodienas Evaņģēlija pēdējais vārds ir: seko man. Tas ir tas pats aicinājums, ar kādu Jēzus bija vērsies pie katra no tiem divpadsmit savas publiskās dzīves iesākumā, kad tie bija iesākuši būt kopā ar Viņu. Jēzus to atkārto vēlreiz tā, it kā tas būtu kas jauns.
Pēc augšāmcelšanās pastāv šis kārdinājums: atgriezties pie vecajiem ieradumiem. Un Skolotājs atsāk aicināt viņus: seko man! Šis tik tiešām ir vērtīgs vārds, ko paņemt sev līdzi šajā svētdienā.
Mans vēlējums jums visiem šajā Lieldienu laikā ir paturēt sirdi labi modru, lai saklausītu augšāmceltā Kunga aicinājumu; Viņš turpina atkārtot katram no mums: seko man! Neskatoties uz mūsu pūliņiem, neskatoties uz risku arvien atgriezties atpakaļ, Kungs Jēzus turpina atgādināt par savu mīlestību uz mums un nenogurst atkārtot savu aicinājumu: seko man!
Tas ir vēstījums, kuru man patiktu jums atstāt. Gādājiet, mīļotie brāļi un māsas, lai uzņemat Viņa aicinājumu un vienmēr sekojat Kungam, šādi vienmēr būdami par dzīviem Baznīcas locekļiem. Svētā Gara pamudinājumu vadīti, pūlaties kalpot visiem cilvēkiem, līdzīgi Kristum, kurš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu. Šādi jūs ar prieku apliecināsiet savu ticību uz Jēzu, kurš ir vienīgā pestīšana, vienīgais, kas dāvā žēlastību, dāvā mieru, brālīgumu, patiesu prieku un pestīšanu.
Jaunava Marija, palīdzi pacelt mūsu sirdis uz Debesīm, mūsu galīgo tēviju. Esi mūsu vadītāja, ceļabiedre un palīgs visos dzīves brīžos. Pasargā mūs nemitīgi savās mātišķajās rokās. Āmen!
LRKB IC
