Lai spēcīgāk piedzīvotu Svētā Gara klātbūtni savā ikdienā, sadarbībā ar izdevniecību “Dzīvības Straumes” aicinām uz 30 dienu lūgšanu – Konsekrāciju Svētajam Garam. PĒDĒJĀ DIENA: tēma – Pilnībā veltīties Svētajam GaramTrīsdesmit dienas ilgs ceļš kopā ar Svēto Garu, lai nonāktu pie dziļas personiskas un neatgriezeniskas konsekrācijas, – brīnišķīga iecere!
Man kā jezuītam tas drīzāk liek domāt par trīsdesmit dienu ilgajiem svētā Ignācija Garīgajiem Vingrinājumiem! Vienīgi – Svētā Gara ietekmē jāņem vērā Mīlestības neparedzamība; tā nevar būt didaktiska un loģiska virzība, kādu mums to mantojumā atstājis svētais Ignācijs no Lojolas. Trīsdesmit dienas neparedzamais Gars mums pieskarsies jaunā, vēl nezināmā veidā, lai mūs vestu no pilnības uz pilnību.
Katru dienu prāts pieliks pūles, lai aptvertu dienas tēmu; pēc tam sevi skart atļaus sirds (“sirdij ir savi iemesli, ko prāts nepazīst!”), un visbeidzot visa persona kļūs par vienu vienīgu pateicību, tā atvērsies Svētā Gara klātbūtnes straumēm. Mēs labi zinām, ka Gars ir diskrēts un pazemīgs, Tas ieplūst izslāpušu siržu nabadzībā: Viņam raksturīgā tieksme ir kļūt nemanāmam, lai izceltu Tēvu un Dēlu vai Mariju un Baznīcu; Viņš ir bezgalīgā kvēle, kas alkst iemājot mūsu sirdīs, mūs skart un dzīvināt caur mūsu garīgo jūtīgumu – kāda veiksme tiem, kuri ilgojas mīlēt un tikt mīlēti; lai tie Viņu piesauc pazemībā un paļāvībā!
Skaists ir Žana Filipa Ruijē atradums – katru dienu mums piedāvāt kādu Svētā Gara noslēpuma aspektu, kas izteikts ar dažiem pantiem no Dieva Vārda, īsu komentāru no kāda Baznīcas tēva darbiem vai teologa skaidrojumu, piedzīvotu liecību un lūgšanu. Tādējādi mēs labāk izprotam doktrinālo viedokli, saņemam būtisku atklāsmi un vērojam, kā tēmas cita citu caurvij un papildina kā simfonijā!
Šis kopums ikvienu aicina to pilnībā izmantot; tas palīdzēs Garam brīvi darboties!
Brīvi!
Mēģināsim precizēt… Svētais Gars ir Dvesma un Uguns, Dzīvais Ūdens un Svaidījums; tas nāk kā balodis, taču aizlidotu, ja mēs pārāk trokšņotu vai iedomātos, ka varam to noķert pašu spēkiem…
Tomēr mums ir “jāsaņem Gars”, kā mūs aicina Jēzus (Jņ 20,22), – “jāsaņem” tā, kā saņemam Kristus Miesu; mums “jāpiepildās ar Viņu” saskaņā ar Pāvila norādījumu efeziešiem (Ef 5,18). Šo trīsdesmit dienu laikā, veicot kontemplatīvu darbu, es tiekšos panākt, lai mani apmeklē un piesātina šīs Trīsvienības trešās Personas dievišķais svaidījums, Tēva un Dēla mīlestības vienotība: daudzveidīgas un dažādas vibrācijas kustībā, kas mūžīgi plūst no Tēva uz Dēlu un no Dēla uz Tēvu, un tajā, kas ieskauj (un aizdedzina!) radīšanu un pestīšanas darbu; citiem vārdiem, kā sacījis svētais Irenejs, es ļaušu, lai uz manis gulst ‘Tēva otra roka’ (pirmā, tas ir, Tēva labā roka, ir dāvātais Dēls; otra ir Svētais Gars), Viņa siltā delna, Viņa kreisās rokas pieci pirksti, Gara dāvanas!
Vai vēl citiem vārdiem sakot, es ļaušu, lai šis Gars, kurš nodrošina Kristus Miesas dzīvotspēju un ir tās dzīvā dvēsele, mani pilnībā tajā iesaista un lai es arvien būtu līdzdalīgs Viņa rīcībā un esmē.
Svētā Gara klātbūtnes un bagātību atklājums, protams, ir vislielākā žēlastība, ko mums dots piedzīvot kopš Vatikāna II koncila beigām: Tēva dāvana mūsu laikmetam, kurā valda racionālisms un individuālisms! Ir tik svarīgi, lai mūsu dziļākās jūtas tiktu evaņģelizētas un tādējādi jaunā veidā atklātu “Kristus labo smaržu” un ekleziālās kopienas garšu.
Šī grāmata (paldies, Žan Filip!) katrā ziņā ir īpašs līdzeklis, lai mēs iemantotu minēto žēlastību: personiski un droši – pietiek ar to pavadīt trīsdesmit dienas; vai varbūt pat kopīgi ar savu lūgšanu grupu, ģimeni vai kopienu.
Nepalaidīsim šo žēlastību garām!- Tēvs mūsu*
– Esi sveicināta, Marija (3x) *
– Gods lai ir Tēvam*
* Lūgšanas, kas jālūdz katru rītu pirms veltīšanās.
Dieva Vārds: “Miers jums! Kā Tēvs Mani ir sūtījis, tā arī Es jūs sūtu!” To pateicis, Viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” (Jāņa 20,21-23)
Apcere: Svētais Gars ir nepelnīta Dieva dāvana
Trīs gadus uzklausījuši visu, ko Jēzus mācīja, Viņa ciešanu laikā mācekļi aizbēga un aiz bailēm no jūdiem paslēpās. Kad Jēzus Augšāmcelšanās vakarā parādās augšistabā, Viņš visnotaļ pamatoti varētu pārmest tiem, kuri Viņu atstāja. Tomēr Augšāmceltais viņiem dod Savu mieru un sūta viņus misijā bez jebkādiem nosacījumiem. Viņš uzpūš dvašu tiem, kuri Viņu nodeva, bet kuri no šī brīža vairs nekad nebūs tādi kā agrāk. Svētais Gars, dievišķās Trīsvienības Persona, šeit atklājas kā nepelnīta Dieva dāvana. Viņš ir tik paklausīgs un mīlošs, ka nāk un iemājo to sirdīs, kuri bija atmetuši Dieva Dēlu. Te mēs redzam satriecošu Vissvētās Trīsvienības attēlu – Trīsvienību vieno nemitīga mīlestības straume.
Marija no Trīsvienības (1903 – 1980), dominikāņu māsa
“Klusā lūgšana ir kā ilgs lejupkāpiens raktuvēs… Dvēsele it kā ļaujas un slīd arvien dziļāk, lai izvairītos no savām personiskajām aktivitātēm, bet, jo vairāk viņa tā ļaujas un slīd pati savos dziļumos, jo vairāk Svētais Gars viņu paceļ dievišķo noslēpumu nesasniedzamajos augstumos.”
“Es redzu, ka man jābūt uzticīgai visām Trim Personām – Tēvam, Vārdam un Svētajam Garam… un es nevaru nedz patikt Dievam, nedz būt Viņam pilnībā uzticīga, ja mana uzticība nav vienlīdz uzmanīga pret Tēvu, Vārdu un mīlestības Garu.”
“Svētais Gars, Jēzus Gars, mīlestības Gars, Tu, kas svētdari dvēseles Dieva godam, pilnveido manī līdzību ar Kristu līdz pat pilnīgai vienotībai.”
Lūgšana
Svētais Gars, Vissvētās Trīsvienības dievišķā Persona, dāvā man žēlastību spēt Tevi saņemt un atvērt Tev savu sirdi līdz galam. Tu vēlies manī mājot – tādā, kāds (-a) es esmu, bez jebkādiem noteikumiem. Svētais Gars, es Tevi saņemu un ar Tavu starpniecību saņemu arī Vissvētās Trīsvienības mīlestības straumi. Amen.
– Tēvs mūsu
– Esi sveicināta, Marija (3x)
– Gods lai ir Tēvam
Dieva Vārds
“Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.” (Apustuļu darbi 2,38)
Apcere: Nožēlot grēkus, lai saņemtu Svēto Garu
Dieva dāvanas ir par velti un sniegtas bez nožēlas: Dievs neuzstāda nekādus nosacījumus un nenožēlo, ka devis mums Savu dievišķo dabu. Tomēr apustuļi saprot, ka grēku nožēla ir būtisks priekšnoteikums, lai mēs saņemtu Svēto Garu. Pēteris raksta: “Dievs stājas pretī lepnajiem, bet pazemīgajiem dod Savu žēlastību.” (1 Pētera 5,5) Pazemīga sirds nostāja dod iespēju saņemt dārgumu, ko Dievs vēlas tajā ielikt: Sevi Pašu! Grēku nožēla ir Dieva dāvana, bet tā aizsākas ar pazemību. Kā gan bez pazemības mēs varētu atzīt un izsūdzēt savu grēku? Vai mūsu reputācija un patmīlība ir svarīgākas nekā Dieva dāvanas? Mums jālūdz Viņam šī žēlastība – spēt atzīt, ka esam grēcinieki. Tad mēs varam savu grēku izsūdzēt, kā to darām Izlīguma sakramentā. Tā mēs nonākam pie apņemšanās: vairs negrēkot un gandarīt.
Svētais Siluāns no Atona kalna (1866 – 1938), pareizticīgo mūks
Kādu nakti, lūdzoties dziļā nemierā, viņš vērsās pie Dieva ar vārdiem: “Kungs, Tu redzi, ka es cenšos Tevi lūgt ar skaidru garu, taču dēmoni man traucē.” Sirdī viņš saņēma atbildi: “Augstprāšiem allaž jācieš no dēmoniem.”
Kungs neatklājas augstprātīgai dvēselei.
Lai cik grāmatu tā izlasītu,
augstprātīga dvēsele nekad neiepazīs Dievu,
jo ar savu lepnību tā
neatstāj vietu Svētajam Garam,
bet iepazīt Dievu
var vienīgi pazemīga dvēsele.
(Svētais Siluāns)
Lūgšana
Svētais Gars, dāvā man pazemības žēlastību.
Liec, lai manī pieaug alkas pēc pazemīgas sirds. Tad es spēšu nomirt pats sev un izsūdzēt savu grēku, lai varētu pilnībā saņemt Svētā Gara dāvanu un Viņa žēlastību.
Amen.
– Tēvs mūsu
– Esi sveicināta, Marija (3x)
– Gods lai ir Tēvam
Dieva Vārds
“Jūs gan neesat miesīgi, bet garīgi, ja vien Dieva Gars mīt jūsos; kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder.” (Romiešiem 8,9)
Apcere: Nedzīvot vairs pēc miesas
Cik grūti kristietim ir nedzīvot pēc miesas! Mūs pastāvīgi nomoka vardarbīgas vai nešķīstas ainas vai domas, kas atspoguļo pasaules materiālistisko vai relatīvistisko garu.
Vai zināt, kā tiek attīrīti metāli?
Tos ieliek tīģelī un uzkarsē līdz ļoti augstai temperatūrai. Pēc tam atkārto šo pašu darbību, ikreiz pārbaudot rezultātus. Piemēram, zeltu karsē tik daudz reižu, cik nepieciešams, lai to attīrītu no visiem sārņiem. Līdzīgi Dievs rīkojas ar mums. Viņš pamazām šķīstī mūsu dzīvi, ieliekot mūs kausējamā tīģelī, lai pakāpeniski uzkarsētu un attīrītu. Kādu dienu, teiksim, Dievs līdz viršanas temperatūrai sakarsē manu skaudību, un pamazām manī ienāk miers. Citkārt Viņš šķīstī mani no lepnības, no sirds nocietinātības, utt… Tā es kļūstu kā tīra zelta stienis, šķīstīts Jēzus Asinīs, ko Viņš izlēja pie krusta. Tad es patiešām dzīvoju vairs nevis miesīgi, bet saskaņā ar Garu. Tomēr man jāpaliek modram un jālūdz Kungu, lai Viņš mani padara par Savu mājokli katrā manas dzīves dienā.
Svētais Augustīns (354 – 430), Baznīcas doktors
Savā darbā “Atzīšanās” Augustīns stāsta, ka 15 gadu vecumā gājis uz Sv. Misi, lai ar nešķīstu skatienu aplūkotu meitenes. “Es viņas vēroju citu pēc citas un mutuļoju iekārē pēc sakariem ar viņām.” Nespēdams sagaidīt meiteni, kura viņam bija apsolīta kā līgava (viņai bija tikai 12 gadi), viņš ieguva kādu citu, lai apmierinātu savas neremdināmās kaislības. Viņš bija ļoti tālu no Kristus un dzīvoja miesīgi; Dieva Gars viņā nemājoja.
Daudzus gadus vēlāk viņš piedzīvoja satikšanos ar Dievu un izjuta Viņa mīlestību.
Atgriešanās viņu pilnībā pārvērta.
Elpo manī, Svētais Gars,
lai es domāju to, kas ir svēts.
Darbojies manī, Svētais Gars,
lai es darītu to, kas ir svēts.
Pievelc mani, Svētais Gars,
lai es mīlētu to, kas ir svēts.
Stiprini mani, Svētais Gars,
lai es sargāju to, kas ir svēts.
Sargā mani, Svētais Gars,
lai es nekad nepazaudēju to, kas ir svēts.
Svētā Augustīna lūgšana
Lūgšana
Dievs, Debesu un zemes Kungs, pasargā mani ciešā vienotībā ar Tevi, lai Tavs Svētais Gars mājotu manī un iedvesmotu manus darbus, vārdus, skatienus un domas.
Amen.
– Tēvs mūsu
– Esi sveicināta, Marija (3x)
– Gods lai ir Tēvam
Dieva Vārds
“Bet, ja [Dieva] bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar Viņu ciešam, lai līdz ar Viņu nāktu godībā.” (Romiešiem 8,17)
Apcere: Dzīvot no sava mantojuma
Mēs esam Dieva bērni, un Viņš ikvienu no mums mīl kā vismīļāko dēlu vai meitu. Katrs no mums Viņa acīs ir mīļotais bērns. Tāpēc Viņš vēlas darīt mūs par Saviem mantiniekiem. Mēs esam Dieva mantinieki, Viņa dāvanu un žēlastību mantinieki, kā arī Kristus līdzmantinieki. Savā neizmērojamajā žēlsirdībā Dievs ir izvēlējies mums dāvāt Savu mantojumu. Vispirms – Dievs nav Svētā Gara dāvanu paredzējis tikai Savam viendzimušajam Dēlam, bet sniedz to arī mums. Tā mēs esam vienoti ar Trīsvienību. Tomēr daudzi kristieši nedzīvo no sava mantojuma, neuzdrīkstoties lūgt par slimniekiem vai baidoties traucēt Dievu ar savām lūgšanām. Baznīca mums māca, ka ir trīs teologālie tikumi: ticība, cerība un mīlestība. Mēs esam iemācījušies īstenot mīlestību un cerību, bet kā ir ar mūsu ticību? Mums jāmācās likt lietā ticību, jo tāds ir mūsu mantojums. Jāmācās arī ciešanās palikt kopā ar Kristu, lai mēs kopā ar Viņu tiktu pagodināti, kā māca Vārds. Tikai pilnībā dzīvojot no sava mantojuma, mēs apliecināsim Svētā Gara spēku. Tikai caur krustu mēs sasniegsim godību, ko Tēvs mums paredzējis.
Liecība par dziedināšanas lūgšanu
2003. gadā man bija iespēja doties uz Spoukenu – ASV rietumu krastā. Nedēļas laikā es varēju tikties ar kādu mācītāju un dažādiem vietējiem līderiem, kuri lūdza par slimnieku dziedināšanu.
“Es neuzdrīkstējos lūgt par dziedināšanu,” viens no viņiem man stāstīja, “līdz dienai, kad ar noslēpumainu kaiti saslima mans dēls. Ārsts neko viņam nespēja līdzēt. Tad es riskēju uzlikt dēlam rokas, nospriezdams: “Galu galā, ja arī pamēģināšu lūgties, sliktāk jau nebūs.” Pēc dažām dienām viņa slimība bija izzudusi! Tad es sapratu, ka Dievs mani iedrošināja aizlūgt par visiem maniem brāļiem un māsām.”
Kamēr tur viesojos, mācītājs man parādīja kādu protestantu baznīcai piederošu vietu, kur cilvēki dienu un nakti cits citu nomaina, lai lūgtos par dziedināšanu. Viņš man piedāvāja tur ieiet. “Mācītāja kungs, bet vai jūs zināt, ka esmu katolis?” “Neuztraucieties, te mums par dziedināšanu nāk aizlūgt cilvēki no 57 dažādām kristīgām konfesijām, savukārt astoņi lūdzēju pāri veic šo kalpojumu citur.” Iedams ārā, es pamanīju, ka siena no vienas vietas noklāta liecībām par dziedināšanu. Visus bija skārusi Dieva mīlestība.
Mēs varam redzēt arī simtiem votu (pateicības zīmju) daudzās katoļu baznīcās. Vai pateiksimies?
Lūgšana
Kungs, dāvā man žēlastību dzīvot no mana kristīgā mantojuma. Pateicoties kristībai, esmu priesteris, pravietis un ķēniņš. Ar neatlaidīgu lūgšanu, kas sakņota Tevī, māci mani likt lietā ticību. Amen.- Tēvs mūsu
– Esi sveicināta, Marija (3x)
– Gods lai ir Tēvam
Dieva Vārds
“Dievs mums nav devis bailības garu, bet gan spēka, mīlestības un saprāta garu.” (2 Timotejam 1,7)
Apcere: Svētais Gars mūs dara stiprus, mīlošus un gudrus
Sastopot tūkstošiem cilvēku daudzos pasākumos Francijā vai ārzemēs, mani pārsteidz kāda lieta. Daudz cilvēku ir saņēmuši dziedināšanas, pravietošanas vai atziņas vārda harizmas, bet vienkārši baidās tās pielietot. Viņi ir dzirdējuši lērumu mācību un liecību, bet nekas nelīdz: viņi turpina dzīvot tā, it kā Svētais Gars būtu baiļu un kautrības gars. Viņi gribētu piedzīvot Dieva žēlastības, neatmetot veco cilvēku, taču tas nav iespējams. Ir tikai viens veids, kā pieaugt ticībā, kad ticam, ka ar mums runā Dievs: paļauties uz Viņu. Ja negribat paļauties uz Dievu, jūs nekad nespēsiet pielietot harizmas, ko Viņš jums dod, vai pateikt to, ko Viņš jums ielicis sirdī. Jums jāmācās spert soli ticībā, tāpat kā mazi bērni pasper tikai pa vienam solītim, kad mācās staigāt. Viens solis ticībā, tikai viens atsevišķs solis! Bībelē 365 reizes atkārtojas vārds “Nebīsties!”, un varbūt tieši jūs piederat pie tiem, kuriem tas domāts. Tāpēc priecājieties un dzīvojiet ar Svētā Gara žēlastībām, nevis vecā cilvēka bailēs! Saņemiet Svētā Gara spēku, mīlestību un gudrību.
Svētais Jānis Pāvils II (1920 – 2005), pāvests
Karolu Vojtilu par priesteri iesvētīja Polijā 1946. gadā, zemē, ko bija izpostījis karš un drīzumā sāka postīt komunisms. 1958. gadā viņš 38 gadu vecumā kļuva par vienu no jaunākajiem bīskapiem pasaulē un lūdza, lai tiktu uzcelta baznīca jaunajā komunistu un ateistu pilsētā Nova Hutā netālu no Krakovas. Baznīcas būve tika pabeigta 20 gadus vēlāk – 1977. gadā. Neviens nešaubās, ka tas, kurš vēlāk kļuva par pāvestu, ar savu darbību un lūgšanu lielā mērā veicinādams dzelzs priekškara krišanu, spēku, mīlestību un gudrību smēlās Svētajā Garā.
Jāņa Pāvila II lūgšana 1989. gada 14. oktobrī, nepilnu mēnesi pirms Berlīnes mūra krišanas
Patiesības Gars, kas nāci pie mums Vasarsvētku dienā, lai mūs apmācītu Vārda skolā, – izpildi mūsos misiju, kuras dēļ Dēls Tevi sūtīja. Piepildi visas sirdis un modini daudzos jauniešos ilgas pēc tā, kas dzīvē ir patiesi dižens un skaists, ilgas pēc evaņģēliskās pilnības, kvēlu vēlēšanos pēc dvēseļu pestīšanas.
Atbalsti “strādniekus pļaujā” un dāvā garīgu auglību viņu centieniem darīt labu.
Dari mūsu sirdis pavisam brīvas un šķīstas, palīdzi mums pilnībā īstenot sekošanu Kristum, lai kā viscēlāko Tevis sniegto dāvanu mēs izbaudītu prieku, kas nekad nebeigsies. Amen.- Tēvs mūsu
– Esi sveicināta, Marija (3x)
– Gods lai ir Tēvam
Dieva Vārds
“Topiet Gara pilni!” (Ef 5,18)
Apcere: Pilnībā veltīties Svētajam Garam
Mēs to labi izjūtam – mums nebūs iekšējās pilnības, viengabalainības un noteiktības visās jomās, ja mēs pilnā mērā neveltīsimies Svētajam Garam. Kamēr glabāsim sevī slēgtas durvis, distanci, norobežošanos, izvairīšanos, bailes, kamēr saudzēsim vietas, ko neesam atvēruši Kungam, mēs liksim šķēršļus Viņa žēlastībai mūsu dzīvē un reizē pamanīsim, ka klūpam vienā un tajā pašā sfērā.
Tāpēc pēdējā konsekrācijas dienā mēs esam aicināti visu atstāt, lai ļautu sev degt Tajā, kurš vēlas visu aizdedzināt. Tagad nosauc Dievam tās sfēras savā dzīvē, kur Tu neesi brīvs un kuras Tu nodali no Dieva
(tas var skart slimības, finanses, attiecības, ticību, iekšējo garīgo izaugsmi utt). Saki – es ļauju tajās ienākt Tev, Svētais Gars, darīt savu darbu un dziedināt mani. Nāc, Svētais Gars.
Mēs neko nepievienojam klāt Viņa godībai, taču Dievs reiz izvēlējās iemiesoties, lai mēs atspoguļotu Viņa Dēla vaigu Svētā Gara žēlastībā un spēkā.
“Atdod sevi Man ar visu, kas Tu esi un ko izdzīvo” tādus vārdus sirdī izdzirdēja Alfonss Liguori, kad aptuveni 25 gadu vecumā atgriezās.
Svētais Alfonss de Liguori (1696 – 1787)
Viņš sarakstīja novennu Svētajam Garam; te, lūk, ir devītās dienas lūgšana.
“Es Tev uzupurēju savu sirdi un lūdzu Tevi – sūti tajā kādu Savas gaismas staru, kādu Savas uguns dzirksti, lai izkausētu mana mīlestības trūkuma ledu.
Tev, kurš nepatveramām žēlastībām piepildīji Marijas dvēseli un apustuliskā kvēlē aizdedzināji apustuļu sirdis, – lai Tev labpatīk aizdedzināt arī manu sirdi.
Lai Marija, kas izlūdza vīnu Kānas kāzām, mums izlūdz bezgalīgas mīlestības vīnu, kas apskurbināja apustuļus Vasarsvētku dienā un viņi sāka darīt lielas lietas.
Lai Svētais Gars ar Marijas starpniecību manī modina jaunu Jēzus Kristus mīlestībā aizdedzinātu apustuli.
Tu esi dievišķs Gars, Stiprini mani pret ļaunajiem gariem, lai es atpazīstu tos un neļaujos tiem savās domās, vārdos un darbos;
Tu esi Uguns, iededz manī Savas mīlestības uguni; Tu esi Gaisma, Palīdzi man iepazīt mūžīgās lietas;
Tu esi Dūja, dāvā man šķīstus tikumus;
Tu esi maiguma pilna Dvesma, izkliedē negaisus, ko manī saceļ manas pretestības;
Tu esi Mēle, māci man, kā Tevi slavēt bez mitas;
Es Tevi lūdzu, dzīvini mani ar Savu žēlastību, svētdari mani ar Savu mīlestību; vadi mani ar Savu gudrību; pieņem mani par Savu bērnu un izglāb mani ar Savu bezgalīgo žēlsirdību, lai es nekad nemitētos Tevi teikt, slavēt un mīlēt zemes virsū un uz mūžu mūžiem.
Amen!”
