Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku Svētās Mises arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča teiktās uzrunas teksts:
„Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūs dzīvi Kristū”
Dārgie svētceļnieki un viesi!
Sirsnīgi sveicu jūs visus, kas esat ieradušies no visām Latvijas malām šeit, Aglonas svētvietas sakrālajā laukumā, lai uzticētu Dievam visas savas cerības, sapņus un sirds ilgas. Es ticu, ka noietais ceļš un kopīgā lūgšana palīdzēs mums atvērties uz to gudrību, mieru un spēku, kas nāk no Augšienes, dara mūs labākus, dod iedvesmu un skar dziļākās dvēseles stīgas.
Jaunavai Marijai ir neaizstājama loma Dieva plānā. Tikko nolasītie teksti palīdz saprast aizvadīto 30 gadu periodu kopš Atmodas sākuma. Daudzi no mums stāvēja Baltijas ceļā, kura gadadienu atcerēsimies 23. augustā. Kopš tā laika dzīve ir ritējusi tālāk, bijusi pilna ar jauniem notikumiem un pārsteigumiem. Protams, mums gribas saprast šo notikumu jēgu, un šeit palīdzīgu roku sniedz Baznīcas sociālā mācība. Tā atbild uz jautājumu: Ko tieši es varētu darīt, lai uzlabotos mana un līdzcilvēku dzīves kvalitāte?
Tikko dzirdējām, ka „debesīs parādījās liela zīme: saulē tērpta sieviete un mēness zem viņas kājām, un viņai galvā vainags no divpadsmit zvaigznēm. Un viņa dzemdēja Dēlu – vīrieti, kas valdīs visas tautas” (Atkl 11-12). Šodien pateicamies Dievam par saulē tērpto sievieti, kura ir dzemdējusi Jēzu Kristu, tikko dzirdējām: „Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūs dzīvi Kristū” (1 Kor 15). Nāve ienāca pasaulē Ādama jeb cilvēka grēka rezultātā. Jēzus, solidarizējoties ar ikvienu nāvei pakļauto cilvēku, izgāja cauri nāves vārtiem. Bet, tā kā viņā mājoja Dieva spēks, tad Viņa miesa tika uzcelta no mirušajiem un pārveidota.
Kristus mācība, kas iemieso cilvēka loģikai paradoksālu un neiedomājamu vēstījumu, jau divtūkstoš gadu garumā piesaista uzmanību. Kāpēc tā notiek? Cilvēki meklē atbildes uz viņiem svarīgiem dzīves jautājumiem. Kādi tad ir tie jautājumi, kas skar Latvijas sabiedrību kopumā?
Pirmais no tiem: ir pagājuši gandrīz 30 gadi, kopš esam atguvuši neatkarību, daudz tiek runāts par sasniegumiem, bet kāpēc tik daudzos cilvēkos nav īsta gandarījuma par sasniegto? Gluži otrādi, ikdienā saskaramies ar rūgtumu, neapmierinātību un asu kritiku. Nav svarīgi, vai citu skatījumā Latvija ir vai nav veiksmes stāsts. Ir svarīgi, kā jūtas cilvēki, kas dzīvo Latvijā! Valsts pārvaldes, tās amatpersonu galvenais uzdevums ir rūpēties par cilvēkiem, kuri to veido, veido mūsu valsti. Lai darītu to kvalitatīvi, ir jāsaprot sabiedrības un ekonomikas attīstības likumsakarības, jāpieņem tām atbilstoši likumi, arvien uzlabojot šo likumu nepilnības. Pie tam ir ārkārtīgi svarīgi spēt paredzēt pieņemto lēmumu sekas, arī ilgtermiņā. Ir jāsaprot, kā šie lēmumi un tiem sekojošā rīcība ietekmēs ikkatru cilvēku un viņa dzīvi. Tie ir nosacījumi, lai cilvēki būtu apmierināti ar savu valsti un vēlētos tajā dzīvot. Tomēr fakti rāda, ka cilvēki joprojām atstāj Latviju, iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās. Demogrāfiskās tendences nedrīkst ignorēt, jo valsts bez cilvēkiem nav iedomājama.
Kāpēc cilvēki pamet Latviju un arī palikušie izvairās no ilgtermiņa mērķu īstenošanas un nopietnas uzņēmējdarbības?
Cilvēkus biedē nedrošība par nākotni. To rada vairāki iemesli:
1) Valsts institūta un sabiedrības atsvešināšanās, bieža nosacījumu maiņa, kas skar iedzīvotāju dzīves apstākļus, arī uzņēmējdarbību un nodarbinātību.
Cilvēki alkst pēc noteiktības un paredzamības, pēc stabilitātes. Aizvadītajos gados pie mums ir bijis tik daudz pārmaiņu, ka tas ir radījis bažas un bailes par savu nākotni. Piemēram, šī gada sākumā pie mums daudzi tūkstoši cilvēku ar šausmām uzzināja, ka ir palikuši parādā valstij Iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN).
Cits piemērs ir skolu un veselības aprūpes iestāžu reforma, kuru pamato ar iedzīvotāju skaita samazinājumu. Bet šī reforma ir teritorijas depopulāciju veicinošas politikas sekas, un tā tiek īstenota nesaudzīgi, nerēķinoties ar iedzīvotāju protestiem un pastiprinot demogrāfiskās problēmas nākotnē. Tagad daudz tiek rakstīts un diskutēts par administratīvi teritoriālo reformu. Bet, ja reformu virzošās amatpersonas nespēj izskaidrot, kāpēc mums tas būtu jādara, tad cilvēki to nesaprot un nesadarbojas. Un tādā gadījumā vēlamais rezultāts netiek sasniegts.
Vēl viens piemērs šai atsvešinātībai ir arī plašsaziņas līdzekļos jau izskanējušais notikums, kurā VID pārvaldītā Nodokļu un muitas policija veica kratīšanas piecās Romas katoļu draudzēs un izņēma tajās atrodošos naudas līdzekļus 36 t. Eiro apmērā, kas ir šo draudžu aptuveni pusotra, divu mēnešu budžets. Es ceru, ka šī notikuma patiesais iemesls ir informācijas un izpratnes trūkums par Baznīcas darbību. Ir svarīgi saprast, ka esam “vienā laivā” un abu pušu vērtības ir cieņa, tiesiskums, godprātīga attieksme pret finansēm un atbildība sabiedrības priekšā. Gadījumā, ja atšķiras izpratnes kādos jautājumos, ir svarīgi to nokomunicēt un risināt domstarpības dialoga ceļā, nevis no spēka pozīcijām.
2) Valsts politikā ļoti svarīgs ir ilgtermiņa skatījums, pieņemto lēmumu seku izvērtējums.
Nesen mediji ziņoja, ka Latvijā trūkst tiltu būvētāju, bet ir milzīgi daudz brūkošu tiltu. Ir atsākusies diskusija par augstākās izglītības iestādes nepieciešamību policistu sagatavošanai, bet jau esošā tika likvidēta kā nevajadzīga. Pašlaik tiek plānoti miljoni bijušo dzelzceļa līniju atjaunošanai, kas tika iznīcinātas par spīti pierādījumiem, ka dzelzceļš ir lētākais un ekoloģiski visizdevīgākais transporta veids. Vai šajos gadījumos vēlme gūt īstermiņa ieguvumu nav ņēmusi virsroku pār plašāku un ilgtermiņa skatījumu?
Biežās likumu izmaiņas bieži vien ir skaidrojamas ar neparedzētām sekām, ko radījušas iepriekšējās izmaiņas un kuras cenšas likvidēt ar nākošajām izmaiņām.
3) Netaisnība, nevienlīdzīga attieksme un pretruna starp vārdiem un darbiem.
Cilvēkus sadusmo, aizvaino un skumdina netaisnība, ar ko tie saduras ikdienā. Tiesiskā valstī spēka struktūras stāv likuma un pilsoņu tiesību sardzē, aizstāv konkrēto cilvēku. Toties tad, kad spēka struktūras, piesedzoties ar likuma burtu, tiek izmantotas partikulāro – ideoloģisko, politisko vai biznesa – interešu virzīšanai, cilvēki jūtas iebiedēti. Tad, kad likums tiek instrumentalizēts, tas vairs nekalpo, lai aizstāvētu konkrēto cilvēku un viņš sāk justies kā policejiskā valstī.
Netaisnības izpausme ir ekonomisko grūtību un krīžu seku likvidācijas izmaksu novelšana uz trūcīgāko iedzīvotāju pleciem, krīzes pārvarēšanai izmantojot galvenokārt sociālās sfēras un infrastruktūras finansējumu. Tas uzņēmējdarbību ir ne tikai kavējis, bet arī virzījis spekulatīvā un augsta riska finanšu jomā, kas nevienlīdzību vēl vairāk palielina. Izskatās, ka arī nodokļu reforma, kurai bija jāsamazina plaisa starp turīgākajiem un nabadzīgākajiem, tomēr nav sasniegusi savu mērķi.
Lūk, tie ir jautājumi, kas nodarbina daudzus cilvēkus Latvijā. Ko par to saka Kristus mācība?
Pāvests Francisks savā uzrunā Rīgas pilī mums atgādināja to, cik svarīga ir spēja skatīties augšup, atvēršanās uz aicinājumu pēc augstākiem horizontiem. Bez tā nav iespējama mūsu nācijas atjaunošana. Šeit pateicība pienākas ikvienam, kas strādā pie šī izaicinājuma, palīdz mūsu sabiedrībā attīstīt šo garīgo spēju skatīties augšup – svētceļojuma organizētājiem un dalībniekiem, draudzēm un to garīdzniekiem, šeit klātesošajiem valdības un pašvaldību pārstāvjiem par viņu sniegto ieguldījumu un atbalstu. Paldies!
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ekonomiskajai darbībai un materiālajam progresam ir jākalpo cilvēkam un sabiedrībai. Dieva plānā ekonomika ir tikai līdzeklis indivīda un sabiedrības vispārējai izaugsmei un cilvēka dzīves kvalitātes celšanai. Bagātība pastāv tādēļ, lai tajā dalītos. Materiālie labumi vienmēr ir domāti visiem; toties jebkāda pretlikumīga to uzkrāšana ir amorāla, jo ir klajā pretrunā vispārējam piešķīrumam, ko Dievs Radītājs attiecinājis uz visiem labumiem (sal. N 328). Ļaunums ir pārmērīga pieķeršanās bagātībām.
Ekonomika nav atraujama no tās ētiskās dimensijas. Nav pieņemama tāda ekonomiskā izaugsme, kas panākta uz atsevišķo cilvēku vai sociālo grupu rēķina, tos nolemjot nabadzībai un izstumtībai. Pieaugot bagātībai, ir svarīgi augt arī solidaritātes tikuma praktizēšanā. Ja ekonomiskā darbība norisinās saskaņā ar ētikas normām, tā kļūst par savstarpēju kalpošanu, ražojot preces un sniedzot pakalpojumus, kas nepieciešami katra cilvēka attīstībai. (skat. Nr 332-333)
Šīs ir Baznīcas galvenās vadlīnijas attiecībā uz ekonomisko dzīvi. Detalizētāk ar tām var iepazīties nesen iznākušajā Baznīcas sociālās mācības Kompendijā. Kāds ir galvenais priekšnosacījums, lai šīs vadlīnijas varētu īstenoties mūsu dzīvē? Atvadoties no saviem mācekļiem, Jēzus apsolīja: „Es esmu ar jums ikdienas līdz pasaules beigām.” Tie, kuri atveras šai Viņa noslēpumainajai klātbūtnei, tiek pārveidoti, gūst jaunu skatījumu uz lietām, arī uz ekonomiku, parādās cita brīvības pakāpe attiecībā uz naudu un mantu. Kristus nāves un augšāmcelšanās spēks ir spējīgs pārveidot mūsu dzīvi, pārveidot Latviju. Rīgas Domā pāvests Francisks mums atgādināja: „Ja Evaņģēlija mūzika pārstāj skanēt mūsu mājās, mūsu laukumos, darba vietās, politikā un ekonomikā, tad būsim apdzēsuši melodiju, kas rosināja cīnīties par ikviena vīrieša un sievietes cieņu, neraugoties uz viņu izcelsmi. Mēs būsim ieslēgušies katrs «savā», aizmirstot par «mūsu»: mūsu kopīgajām mājām, kas ir domātas visiem.”
Jaunava Marija, kuru šodien īpaši pieminam, bija tā, kura atvērās uz Dieva klātbūtni savā dzīvē. Pēc sarunas ar eņģeli un lēmuma pieņemšanas teikt „jā” Dieva plānam viņas dzīvē, Marija ieņēma Jēzus bērnu savās miesās no Svētā Gara. Pēc tam viņa „cēlās un steigšus devās kalnos uz kādu pilsētu” (Lk 1,39), lai kalpotu savai radiniecei grūtā viņas dzīves posmā. Arī mēs šeit un šobrīd varam pateikt Dievam „jā” attiecībā uz Viņa plānu mūsu dzīvei. Kristībā mēs tiekam „uzpotēti” īstajam vīna kokam – Jēzum Kristum un savienoti ar Viņu, mūsos tiek iesēta dievišķās dzīves sēkla. Ar savu no jauna izteikto „jā” mēs ļausim šai sēklai attīstīties un augt. Tā mūs pārveidos un dos spēku pārveidot arī apkārtējo pasauli, tai skaitā ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās dzīves sfēru. „Marija cēlās un steigšus devās kalnos.” Pēc šī dievkalpojuma celsimies arī mēs un dosimies mūsu dzīves izaicinājumu kalnos, pārveidojot apkārtējo realitāti saskaņā ar šodien dzirdēto Dieva Vārdu. Novēlu, lai pēc šīs īpašās dienas, mēs sajustu sevī to noslēpumaino spēku, ko saņemam šai vietā.
Kad iestājas Dieva valdīšana mūsu dzīvē, tad atklājam, ka mūsu valsts, Latvija – tas nav abstrakts veidojums, bet reāli, dzīvi un konkrēti cilvēki, un tādi jēdzieni kā solidaritāte, kopīgais labums, labumu piešķīrums visiem, subsidiaritāte un līdzdalība pārstāj kļūt par abstrakciju, bet kļūst saprotami un piepildās ar konkrētu saturu. Un tādā sabiedrībā, kas respektē šos principus, var celties ikviena tās locekļa dzīves kvalitāte.
Aizvadītās trīsdesmitgades pārbaudījumu jēgu mums palīdz saprast pāvesta Jāņa Pāvila II teiktais: “It visas cilvēku ciešanas, ik sāpes un vājums sevī glabā pestīšanas un prieka apsolījumu. ”Brāļi, tagad es priecājos, ciešot par jums, ” rakstīja apustulis Pāvils (Kol 1,24). Tas attiecas uz visām ļaunuma izraisītajām ciešanām. Tas attiecas uz milzīgo sociālo un politisko ļaunumu, kas satricina un plosa mūsdienu pasauli… Tas viss ir tikai tāpēc, lai mūsos uzmodinātu mīlestību, kas nozīmē sevi dāvāt, nesavtīgi un pašaizliedzīgi kalpojot tiem, kuri cieš. Mīlestībā, kuras avots ir Kristus Sirdī, rodama cerība uz pasaules nākotni.”
Un noslēgumā gribu citēt pāvesta Franciska teikto Latvijai: „Simtgades svinības atgādina, ka ir svarīgi turpināt koncentrēties uz Latvijas brīvību un neatkarību, kas noteikti ir dāvana, bet kas vienlaikus ir arī uzdevums, kas iesaista visus. Strādāt brīvības labā nozīmē iesaistīties cilvēku un sabiedrības pilnīgā un visaptverošā attīstībā… Garīgā spēja saredzēt tālāk, kas konkrēti izpaužas ikdienišķos, mazos solidaritātes, līdzjūtības un savstarpējas palīdzības apliecinājumos, ir bijusi jums par balstu un ir devusi nepieciešamo radošumu, lai radītu jaunu sociālo dinamiku.”
Lai Dievs mums palīdz to visu īstenot praksē. Āmen!
