Jānis Smelters

Pāvesta vizīte Baltijas valstīs – četras brīnišķīgas dienas. Ticības, prieka, tuvākmīlestības un piedzīvojumu gara piepildītas dienas.
Bet viss sākās jau agrāk. Daudz agrāk. Pirms diviem tūkstošiem gadu Jēzus teica: „Seko man”. Un viņam sekoja. Sekoja Pēteris ar apustuļiem un daudzi citi. Gan atsevišķi, gan kopā, veselām ģimenēm un tautām. Tāpat arī šajā reizē, kad Baltijas valstis apciemoja Sv. Pētera pēctecis, lai kopīgi ar visu baznīcu sekotu Kristum.
Un kāpēc gan lai neļautos tik brīnišķīgai iespējai, kā būt ar pāvestu Francisku kopā ne tikai vienu dienu mūsu Aglonā, bet visas četras dienas arī pārējās Baltijas valstīs –  Lietuvā un Igaunijā. Un tā radās „Baltijas svētceļojums ar pāvestu Francisku”. Sākumā bikli un nedroši, kā pirmais ziediņš, bet visai drīz jau ar pārliecību un ticību. Jau svētceļojuma sagatavošanās laiks bija svētību un „laimīgu” nejaušību pilns, kad dažkārt pietika vien iedomāties vai ieminēties par kādu vajadzību un jau pēc brīža ir risinājums. Šajā laikā jo īpaši spilgti bija redzams, ka ar mērķtiecīgu pieeju mēs paši radam sev iespējas, kuras vēlāk ar lielu prieku izmantojam.
Pāvesta Franciska Baltijas valstu apmeklējuma vizītes pirmās dienas agrā rītā mēs devāmies ceļā. Lielaisautobuss, gandrīz sešdesmit jaunieši un sirdī jaunie. Ticīgie un klostermāsas, bīskaps Viktors un jezuītu tēvs Tadeušs. Pa vienam, ar draugiem, kāds pārītis, kāds tēvs ar saviem bērniem, kāds divatā ar mammu. Kāds pieteicies jau ļoti laicīgi, kādam šī iespēja atnākusi pēdējā brīdī. Jauneklīgi un entuziasma pilni.
No krastmalas pie Rīgas pils izbraucam agri. Cēlušies esam vēl krietni agrāk. Lai laicīgi būtu galamērķī, jo ierašanās un ieiešana pasākuma norises vietā ir noteikta dienas pirmajā pusē lielā apmeklētāju skaita un drošības pārbaužu dēļ.
Viļņa
Pirmās dienas programmā ir Lietuvas galvaspilsēta Viļņa un pāvesta tikšanās ar jauniešiem. Šeit plānota jauniešu ierašanās ne tikai no Lietuvas, bet arī no Latvijas, Baltkrievijas, Polijas, Ukrainas un tālākam Austrumeiropas valstīm.
Jau esot Lietuvā, aumaļām sāk līt lietus. Uz autobusa vējstikla tek straujas ūdens tērces, ārā jaušams rudens drēgnums. Visiem ir pieteikts ģērbties silti un nodrošināties ar pretlietus plēvēm un apmetņiem, bet tāpat nemīlīgie laikapstākļi uz mirkli liek sajusties drūmi. Bet, iebraucot Viļņā, lietus ir rimis, vien brāzmains vējs pluinī mākoņus un vēl nenobirušās koku lapas. Autobusu „noliekam atpūsties” netālu no dzelzceļa stacijas, kur mums pavisam drīz piebiedrojas vēl daži jaunieši, kuri Viļņā no Daugavpils ir ieradušies ar vilcienu. Ir atritināts svētceļojuma karogs un top pirmās grupas kopbildes, un visai drīz mēs dodamies Viļņas katedrāles laukuma virzienā.
Karogs mums īpašs, lielā izmērā, gara un elastīga makšķerkāta galā. Visas šīs dienas tas liecina par mūsu īpašo ceļojumu, priecīgi plīvojot, sauc tam sekot un lielajā ļaužu pulkā palīdz nenoklīst un atrast savējos. Ejot pa Viļņas vecpilsētas dažkārt šaurajām  ielām un tuvojoties katedrāles laukumam, kur todien sapulcējās ap 60 tūkstoši jauniešu, tāda atpazīstamības zīme ļoti noder. Gan pašiem turēties kopā, gan satikt otru jauniešu grupu, kas uz Viļņu arī ir ieradušies no Latvijas.
Izstāvam rindas, izejam drošības pārbaudes un esam iekšā laukumā. Mūsu grupai ir ticis sektors tieši blakus skatuvei. Brīnišķīga sajūta. Visas dienas garumā no skatuves skan dziesmas, skan liecības un slavēšana. Laiks ir padrēgns, tāpēc gribas ietīties siltā segā un saspiesties kopā ar pārējiem. Tas satuvina bez īpašas piepūles. Ir paņemts līdzi arī radioraidītājs, kas dod iespēju pasākuma norisi tulkot latviski un pārraidīt visiem grupas dalībniekiem uz uztvērējiem mobilajos telefonos. Paralēli ir iespējams klausīties pārraides no Radio Marija Latvija, kas arī šajās dienās seko līdzi pāvesta Franciska vizītei. Uz daudzajiem ekrāniem var sekot līdzi notikumiem ar pāvestu – viņa tikšanās ar politiķiem, brauciens pa pilsētu, lūgšana pie Aušras vārtiem. Kopīgā gaidīšana nomierina prātus un sirdis, visā laukumā pavērš domas uz Dievu un palīdz ielūkoties sevī.
Sapulcējušies sajūsmā uzbango un uzgavilē, kad pāvests Francisks iebrauc laukumā. Papamobīlim braucot pa ejām starp sektoriem, debesīs uzmirdz varavīksne. Šajās dienās pirmo reiz. Noklausāmies pāvesta Franciska uzrunu, kuras beigās visi sapulcējušies tiek aicināti pacelt roku, pavērst to pret pāvestu un svētīt viņu. Cik neierasti! Parasti mēs sagaidām, ka priesteris vai bīskaps būs tas, kurš mūs svētīs. Arī sagaidot pāvestu, mēs domājām un ilgojāmies saņemt no viņa iedrošinājumu un svētību. Bet tas ir tik vienkārši, arī ikviens no mums var aizlūgt par citiem un dot svētību, lai Dievs ikvienam no mums dāvā savas žēlastības un uzklausa mūsu lūgšanas.
Vien dažu soļu attālumā no mūsu sektora pāvests no laukuma dodas iekšā katedrālē.
Kauņa
Vēl viesmīlīgs vakars un vakariņas pie brāļiem dominikāņiem un mūsu autobuss dodas uz Kauņu, tur nākamajā dienā Santakos parkā piedalīsimies pāvesta svinētajā Svētajā Misē. Nakšņojam skolā uz grīdas, guļammaisos uz līdzpaņemtajiem tūristu paklājiņiem. Miegam varam veltīt vien dažas stundas, jo ierodamies krietni pēc pusnakts un puspiecos jau tiekam modināti, sešos jātiek ārā no skolas.
Arī Kauņā uz pasākuma vietu jāierodas laicīgi, šeit cilvēku būs vēl vairāk kā vakardien. Izejam drošības pārbaudes, iekārtojamies savos sektoros. Ir redzamas ģimenes, kuras šeit laukumā ir arī nakšņojušas.
Skan kopīgās lūgšanas, un cilvēki gaida pāvestu. Atskan gaviles un saviļņojuma saucieni, un tur jau viņš brauc! Un šajā brīdī otro reizi debesīs uzmirdz varavīksne, kas pazūd, papamobīlim apstājoties pie altāra un pāvestam Franciskam noejot nost, lai sagatavotos dievkalpojumam. Un tad debesīs uzmirdz varavīksne jau trešo reizi – mirklī, kad pāvests kopā ar bīskapiem uznāk pie altāra. Tas šķiet nenoliedzami pārdabiski! 100 tūkstoši ir sapulcējušies, lai piedalītos kopīgajā dievkalpojumā.
Pēc pusdienām turpat, Kauņā, pāvestam Franciskam ir tikšanās ar konsekrētajām personām – priesteriem un klostera ļaudīm. Daudz mierīgāk, intīmāk un mazākā pulciņā šī tikšanās norit Kauņas katedrālē. Šeit tiekas „tēvs” ar saviem „bērniem”. Šeit noris draudzīga un intīma saruna. Par ilgām, par garīgo spēku, stiprinājumu un aicinājumu ilgoties. Pēc ienākšanas katedrālē pāvests Fancisks mirkli pavada klusā lūgšanā Vissvētākā sakramenta priekšā, ekrānos var viņu vērot un redzēt ikvienu vaibstu viņa sejā. Šajā mirklī katedrālē iestājas pilnīgs klusums. Ir sajūta, ka ikviens no klātesošajiem lūdzas Svēta Tēva nodomā.
Aglona
Pēc tikšanās traucamies uz Višķiem, un viss ceļš paiet, savstarpēji daloties ar atziņām par dzirdēto un redzēto šajā dienā. Stāstam savas izjūtas, savu piedzīvoto, padarot to visu par kopīgi izjusto. Tas ir tik svētīgi! Jo parasti pēc pasākumiem mēs dodamies prom un visas pārdomas, sajūtas un emocijas katrs pats paņemam sev līdzi, padaloties labi vien, ja ar kādiem sev tuvajiem.
Aglona mūs uzņem pāvesta vizītes trešajā dienā. Pie ienākšanas Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā mums pretī skan žurnālistu jautājums: „No kurienes jūs tik daudz un tik priecīgi jau tik agrā rītā?” Tam pretī mirdz smaidi, skan priecīgas atbildes un stāsti par būšanu ceļā, par piedzīvoto un iegūto, un vēl gaidāmo.
Un karogs, kas veda mūs Viļņā un Kauņā, virs mūsu galvām jautri plīvo arī Aglonā. Mēs redzam Svēto Tēvu, kurš ar savu ierašanos izdzenā mākoņus virs laukuma bazilikas priekšā. Pa laikam gan uzlīst, bet mēs vienalga esam priecīgi.
Tallina
Dievs ceļā mūs sauc, un nakti mēs pavadām Tartu katoļu skolā! Vien dažas stundas ir gulētas, kad jau atkal esam augšā un traucam tālāk uz Tallinu. Šī būs jau ceturtā diena.
No Tartu puses, iebraucot Tallinā, ceļš ved gar lidostu un mums piebraucot pēkšņi tiek nobloķēta satiksme. Daudz minējumu nav nepieciešami, lai saprastu, kas tam ir par iemeslu. Ņemam karogu un dodamies laukā. Dievs mums ir sagādājis vēl vienu brīnišķīgu iespēju sveikt mūsu pāvestu. Stāvam pie vārtiem, kas ved no lidostas, skaļi saucam un gavilējam. Un pār mūsu galvām stiprajā vējā plīvo mūsu svētceļojuma karogs.
Dodamies tālāk. Tallinas Kārļa baznīcā tūlīt notiks pāvesta tikšanās ar jauniešiem. Iekšā mēs netiekam, bet izmantojam iespēju sveicināt nu jau „mūsu Francisku” pie baznīcas vārtiem. Un šajā mirklī parādās augļi šim trakajam piedzīvojumam un skrējienam pa Baltijas valstīm. Ja pirmajās dienās mēs kāri tvērām tuvības mirkļus un alkām pēc selfijiem un bildītēm mūsu telefonos, tad šajā brīdī mēs izlemjam nolikt mierā mūsu telefonus, lai varētu sirsnīgi un mīļi uzsmaidīt „mūsu Franciskam”. Un, kad viņš ir klāt, mašīnā viņš sēž pretējā pusē, bet logu stikli ir nolaisti un viņš ir liecas uz mūsu pusi – un mēs sveicinām viņu, un viņš sveicina mūs. Mūsu acu skatieni satiekas un sirdis sasaucas.
Vēl pēdējais kopīgais pasākums – Svētā Mise Brīvības laukumā. Kopā ar mājiniekiem igauņiem un svētceļniekiem no Somijas, Latvijas, Krievijas, Ukrainas, Polijas un pat Gvatemalas un Argentīnas. Daudzu sirdis savienojas Svētās Mises upurī – ne jau smaidos un tikšanās reizēs ir tā augstākā vērtība, bet Svētās Mises upurī.
Šeit mēs uz mirkli paliekam bez mūsu vienojošā karoga, jo drošības noteikumi liedz ienest karoga kātus laukuma teritorijā, bet, dievkalpojumam beidzoties un cilvēkiem sākot izklīst, mums tomēr tiek atļauts no jauna pacelt mūsu karogu. Un pēc pēdējās grupas kopbildes karoga kāts pēkšņi salūzt, izturējis tik daudz, saucis līdzi, pulcējis ap sevi un liecinājis – viņa ceļojums ir beidzies!
Arī mēs pierimstam un visai drīz jau iesākam ceļu mājup. Bet mūsu sirdīs svētceļojuma gars lai saglabājas vienmēr!
Trauksmains un sajūsmas pilns bija šis pāvesta Franciska vizītes un Baltijas svētceļojuma laiks. Ar pacilātību sirdīs mēs devāmies ceļā. Lai gan doma varētu šķist gluži neprātīga. Jau aizbraukt tikai uz Aglonu vien – bija skaidrs, ka būs jāierodas ļoti laicīgi, dažādi ierobežojumi, drošības pārbaudes un jāgaida ļoti ilgi. Bet te izdomāt, ka gribēsies gaidīt Viļņā, gaidīt Kauņā, gaidīt Aglonā un nobeigumā vēl gaidīt Tallinā. Tāpat vēl pārbraucieni un maz-gulētas naktis uz matracīšiem sporta zālēs. Bet gribētāji atradās.
Pacilātība sirdīs ir saglabājusies arī tad, kad pēc nepilnām 3 nedēļām tiekamies svētceļnieku salidojumā, kura laikā top kopīgā vēstule pāvestam. Šeit arī izkristalizējas atziņa, ka kopīgais piedzīvojums ļāvis mums iepazīt pāvestu Francisku un kļūt tuvākiem viņam kā baznīcas galvai. Tas ļauj mums daudz personīgāk un izjustāk aizlūgt par viņu dievkalpojumu laikā, kā arī uzklausīt pāvesta vēstījumus.
16. novembrī ar pāvestu Francisku tiekos audiences laikā Vatikānā un man ir iespēja pasniegt viņam piemiņas dāvanu no Baltijas svētceļniekiem – kopīgi rakstīto vēstuli un grupas dalībnieku kolāžu ap svētceļojuma karogu. Un ir patiess prieks un siltums sirdī par to, ka pāvests Francisks mūs atpazīst.
Jānis Smelters