Pāvesta Franciska vēstule, misiju mēnesi uzsākot
Tas, ko pāvests Benedikts XV tik ļoti vēlējās gandrīz pirms gadsimta, un ko Koncils atkārtoja pirms apmēram piecdesmit gadiem, joprojām ir aktuāls. Pat tagad, tāpat kā iepriekš, “Baznīca, ko Kristus sūtījis, lai atklātu un pasludinātu Dieva mīlestību visiem cilvēkiem un tautām, apzinās, ka joprojām ir palicis milzīgs misijas uzdevums, ko tai jāpaveic.” Lasīt pilnu tekstu
Pr. Pētera Skudras, RML direktora, pamudinājums misiju mēnesim
Izdzirdot vārdus misija vai misionārs mums nāk prātā cilvēks, kurš ir devies prom no mājām, lai tiktos ar cilvēkiem, kas Dieva Vārdu nekad nav dzirdējuši. Reizēm mēs to uztveram kā īpašu aicinājumu īpašiem cilvēkiem, kas neskar pārējos. Tomēr, kā jau pirms simts gadiem rakstīja pāvests Benedikts XV, “tas ir ļoti svarīgs uzdevums visai Baznīcai, nevis opcija”. Tātad tas skar arī Tevi. Lasīt pilnu tekstu
Šogad oktobris Baznīcā tiek veltīts misijai (vairāk par to lasi ŠEIT). Šajā lapā varēsi lasīt pārdomas katrai dienai, kas ļaus vairāk izprast misijas nozīmi katra kristieša dzīvē un to, kā tā var kļūt par daļu arī no Tavas dzīves. Tāpat pārdomas varēsi noklausīties arī audio formātā, lai pārdomu materiāls varētu bagātināt Tevi arī ikdienas steigā. Par to paldies Radio Marija Latvija.
Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija. Zaharija pravietojums (8:20-23) uztur cerību Dieva tautai, kas laiku beigās gaida savu piepildījumu universālajā tautu svētceļojumā uz Jeruzalemi (skat. Zah 8:22). Zaharija grāmata, kas atrodas priekšpēdējā starp Divpadsmit Praviešiem, tiek piedēvēta vienam no pēdējiem aktīvajiem praviešiem, kas darbojās pēc Babilonijas trimdas, līdzās Hagajam, laikā, kad “tēvu zemē” tika atjaunota jūdu reliģiskā un civilā kopiena un pabeigta Jeruzalemes tempļa atjaunošana. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Nehemijs, kurš sākumā tiek iepazīstināts kā ķēniņa dzērienu devējs (skat. Neh 1:11b) Persijas karaliskajā galmā, savā sirdī nes dzīvu un sāpīgu atmiņu par Jeruzalemes iznīcināšanu (skat. Neh 1: 5-11); tas nav nostalģisks patriotisms, bet gan būtisks bibliskas lūgšanas aspekts Babilonijas trimdas un pēc-trimdas laikā (sk. Ps 137:5-6). Tas saskan ar vēstījumu par jauno izceļošanu no šīs trimdas, lai atgrieztos “tēvu zemē” (skat. Is 40:9-11). Tā ir daļa no Kunga plāna attiecībā uz Viņa tautu, pat izmantojot pagāna – Kīra, Persijas ķēniņa – autoritāti, kas tajā laikā bija viens no zemes varenākajiem (skat. Ez 1: 1-4). Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!
Ezras un Nehemija grāmatas ticības epikā apraksta svarīgus Dieva Tautas kopienas atjaunošanas mirkļus senajā tēvu zemē pēc Babilonijas trimdas. Nelaimju un ciešanu vidū Kunga plāns, kas jau tika paziņots Is 55: 12-13, tiek īstenots pat ar Persijas Ahemenīdu pagānu karaļa Kīra lēmumu; saskaņā gan ar 2 Hr 36: 22-23, gan Ezr 1: 1-4, Kīra politika attiecībā uz ebreju etniski reliģisko minoritāti ir paša Kunga vārda piepildīšana. Tomēr pat dažu trimdinieku atgriešanās netiek pasniegta kā lētas laimes epika. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Lai dziļāk izprastu to misiju, uz kuru ir aicināti visi kristieši, ir lietderīgi sākt ar Jēzus vārdiem no Lk 10:13-16 un tad pievērsties Bar 1:15-22 lūgšanai, tādējādi izgaismojot Dieva Izraēla vēsturi, kuru veido tie, kas pieder vēsturiskajam Izraēlam, kā arī tie, kas pievienojas Dieva Izraēlam caur ticību Kristum un kristību.
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Šodienas evaņģēlija lasījumā septiņdesmit (vai septiņdesmit divi) mācekļi ar prieku atgriežas no misijas, lai atskaitītos savam priekšniekam Jēzum par saviem pastorālajiem panākumiem: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” (Lk 10:17). Un Jēzus priecājas kopā ar saviem mācekļiem: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lk 10:18). Kā Kristus mācekļi mēs esam saņēmuši varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un mums nekas nekaitēs (skat. Lk 10:19). Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Šodienas evaņģēlijs piedāvā nozīmīgu ticības apliecinājumu un īsu līdzību par mūsu kā Dieva kalpu lomu. Šīs divas atšķirīgās mācības Lūkas evaņģēlijā seko Jēzus pamācībai attiecībā uz grēku un piedošanu, un tās ved uz stāstu par Jēzus veikto desmit spitālīgo dziedināšanu. Lūkas evaņģēlija 17. nodaļā nav skaidras, loģiskas saiknes starp Jēzus mācībām, kā arī starp mācībām un tām sekojošo dziedināšanas stāstu. Tomēr, apdomājot kristiešu aicinājumu uz misiju, mēs kļūstam par mācekļu sabiedrotajiem (kas šeit saukti par apustuļiem), kamēr viņi lūdz Jēzum: “Vairo mums ticību” (Lk 17: 5). Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Lūka šo līdzību pasniedz plašākas epizodes kontekstā, kurā Jēzus sastopas ar likuma zinātāju, kurš uzskata, ka var viņu pārbaudīt. Jēzus jau tika pārbaudīts savas publiskās kalpošanas sākumā, kad Svētais Gars viņu veda tuksnesī un viņš tika velna kārdināts. Šī kārdinājuma laikā (skat. Lk 4: 2,12,13) trīs reizes velns lika Jēzum pierādīt, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls, lai pārliecinātos, vai Viņš paliks uzticīgs Dieva gribai. Trešajā “pārbaudījumā” Jēzus aizdzina velnu, noslēdzot savu cīņu ar sātanu ar šādiem vārdiem: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” (Lk 4:12). Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!“Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” (Jon 3:2). Pēc dažām novirzēm Jonam tomēr nākas pildīt neatlaidīgo Dieva aicinājumu. Kungs par viņu nav aizmirsis, un atjauno viņa misionāra aicinājumu: šoreiz Jona no tā nevar izvairīties. Cik bieži mēs esam kā Jona, gatavi atrast attaisnojumus, lai izvairītos no mūsu misijas pienākumiem. Pasaule, kurā mēs dzīvojam un kurā esam sūtīti misijā, tik bieži ir pagāniska, ka Ninive ir atrodama pie katrām durvīm, katrā pilsētā un katrās krustcelēs, kurās nonākam. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Tēvs Mūsu ir kas vairāk par lūgšanu; tas, kā teicis Tertuliāns, ir “visa Evaņģēlija apkopojums”, jo tajā mēs atrodam pamatprincipus, Jēzus mācekļu dziļākās cerības un būtiskākās vajadzības.
Lūkas evaņģēlijs vispirms piedāvā dāvanu – saukt Jēzus Kristus Dievu par “Tēvu”. Dieva uzskatīšana par Tēvu ir jau pazīstama Vecajā Derībā (skat. At 32:6, Mal 2:10, Jer 3:19, 31:9 un Ps 103:13), bet Dieva uzrunāšana tā, kā to dara Jēzus – ar īpašu maigumu un bērnam raksturīgu intimitāti, kurš iesaucas “Tēvs!”, ir kaut kas jauns. Mūsu Kungs pareizi sauc uz Dievu “Abba”, jo viņš ir mūžīgā Tēva Dēls.
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Šodienas evaņģēlija (Lk 11:5-13) centrā ir draudzības tēma. Evaņģēliji ir bagāti ar piemēriem, kā Jēzus draudzībā uzrunā citus cilvēkus. Svētais Lūka parāda līdzjūtīgu Jēzu, kurš tuvojas spitālīgajiem, paralizētajiem, grēciniekiem, nodokļu iekasētājiem, centurioniem, atraitnēm, dēmonu apsēstajiem, epileptiķiem – šis saraksts ir garš. Pats Jēzus ir labais samarietis (Lk 10:29-37) un līdzjūtīgais tēvs (Lk 15:11-32). Viņš stiepj pretī savu draudzības žēlsirdīgo roku dāsni un spontāni.
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Cilvēka attiecības ar Dievu izpaužas kā ļaunuma noraidīšana un uzvara pār ļaunumu. Evaņģēlijs saista iepriekšējās lūgšanas tēmu (skat. Lk 11:1-13) ar Jēzus kā eksorcista darbību. Iepriekšējā pantā viņš mūs mācīja lūgt, lai nāk Dieva valstība; tagad Jēzus saka, ka valstība jau tuvojas un ka galvenā pazīme tam ir dēmonu izdzīšana. Interesantākais ir tas, ka, sekojot iepriekšējo pantu uzsvaram uz Jēzus attiecībām ar Tēvu, tagad Viņa pretinieki nepareizi skaidro iepriekš sacīto, apsūdzot Jēzu par slepenu sadarbošanos ar dēmonu valdnieku Belcebulu (skat. Lk 11:15). Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Šodienas īsajā Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdam vārdu “svētīts”. Tas attiecas uz garīgās labsajūtas stāvokli, kad dvēselē tiek piedzīvots patiess prieks, bet tas var tikt saprasts arī kā attiecināts uz kaut ko, kas ir “cienījams” vai “respektēts”. Kas ir tie cilvēki, kas pelnījuši, lai viņus sauc par “svētīgiem”? Jēzus atbilde ir skaidra un tieša: “laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk 11:28). Šie vārdi paver ceļu dziļām pārdomām par mūsu kristīgās misijas aicinājumu. Dziļāka Dieva vārda klausīšanās jēga mums atklājas caur neparastu tēlu, ko piedāvā daži Vecās Derības pravieši. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!“Pateicība ir sirds atmiņa.” Ir šokējoši lasīt, ka tikai viens no desmit Jēzus dziedinātajiem spitālīgajiem atgriezās, lai pateiktu “paldies”. Pateicība ir ne tikai sociāls pienākums, kurā mēs dalāmies, bet arī mūsu būtības izpausme, kas arī kļūst par garīgu aktu. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Vārda liturģija šodien koncentrējas uz Evaņģēlija pasludināšanas spēku. Pasludinātais Dieva vārds ir pestīšanas gaidībās; mums jābūt gataviem to uzņemt un tajā klausīties. Klausīšanās ir Evaņģēlijs, kas atgādina aicinošo psalmu: “Kaut šodien jūs viņam klausītu! Nenocietiniet sirdis” (Ps 95: 8). Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Pirmajā lasījumā zaudējumu, ar kuru cilvēce pati sevi ir sodījusi, pretojoties Dieva gribai, Svētais Pāvils atkārtoti atklāj caur sava veida grēka vēsturi, ko viņš skaidro Romas ticīgajiem. Dieva radīts patiesībai un taisnīgumam, cilvēks pievērsās nejēdzībai, netiklībai un netaisnībai. Pārdomājot pasauli un spējot caur radīšanas darbu aptvert Radītāja neredzamo pilnību, cilvēce nomaldījās savās pārdomās un nonāca aklās nešķīstības alejās, pakļaujot ķermeni visādām baudām, līdz ķermenis pats kļuva par objektu un elku, kas pielūdz un kalpo radījumiem, nevis Radītājam. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Pirmajā lasījumā Pāvils, uzrunājot Romas ticīgos, uzstāj, ka jūdi tāpat kā pagāni dara ļaunus darbus. Viņš norāda uz to, cik viegli jūdi apsūdz pagānus netikumībā, paužot pārliecību, ka ir labāki par citiem pilnīgas Bauslības ievērošanas dēļ. Lai parādītu saviem tautiešiem, kā viņi ir pazaudējuši ceļu, Apustulis mēģina nojaukt dažas viņu nepatiesās pārliecības, kurām viņš pats bija ticējis, pirms iepazina Augšāmcelto Kungu. Iepriekš paļaujoties uz miesu un savu piederību cilvēku grupai, kas bija saņēmusi Bauslību, Pāvils atgriezās pie Kristus caur ticību, kas attaisno un darbojas caur mīlestību, nevis caur rituālu priekšrakstu ievērošanu. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Pāvils noslēdz savu uzrunu Rom 1:18-3:20 ar dramatisku apgalvojumu: jūdi un grieķi – “tie visi ir zem grēka” (Rom 3:9). Ja tas ir tā, tad var šķist, ka pestīšana nav iespējama nevienam, domājot cilvēciskās kategorijās. Bet Pāvils uzskata, ka Dieva Jēzus Kristus iejaukšanās ir pārvarējusi šo cilvēces bezcerīgo situāciju: “Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība” (Rom 3:21). Tādējādi Pāvils pretnostata Dieva glābjošo spēku un grēka verdzību. Tēva spēkpilnais atbrīvojošais darbs notiek mūsdienās, jo viņa brīvajai iniciatīvai ir bijusi vēsturiska forma Kristū, kurš nomira un atkal augšāmcēlās (skat. Rom. 3:24-25, 4:25). Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Šajos Svētā Lūkas svētkos mēs klausāmies Pāvila vēstulē savam uzticamajam emisāram Timotejam, kurā viņš sūdzas, ka viņam nav neviena ceļabiedra, izņemot Lūku. Lūkas izklāstā par Pāvila ceļojumiem Apustuļu darbu grāmatā vairākos pantos mēs stāstījumā atrodam pēkšņas izmaiņas: tā sauktos “mēs pantus” (skat. Apd 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28). Līdz Apd 10:16 Lūka ir it kā ārpus stāsta, rakstot trešajā personā. Apd 16:1-9 viņš ziņo par Pāvila ceļojumiem uz Frīģiju, Galatiju, Mīsiju, Bitīniju un Troādu. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Šodienas evaņģēlijā Jēzus paredz dažādus kontekstus, kuros apustuļiem būs Viņu jāapliecina, ieskaitot iespēju, ka viņi sastapsies ar naidīgām reakcijām. Parādoties sinagogās un civilās varas priekšā, viņi liecinās par ticību gan reliģiskās, gan laicīgās aprindās. Viņa vārdi tiek piepildīti Apustuļu darbos, kad Pāvils sludina Salamīnas sinagogā (skat. Ap.d.13:4-17) un kad viņš apliecina Jēzu Romas autoritāšu priekšā (skat. Ap.d. 21:33-22, 29). Jēzus apsola saviem sekotājiem, ka viņu zemes liecība sasniegs debesis. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Iekrītot svētdienā, kuru Baznīca veltījusi tās evaņģelizācijas misijai pasaulē, šodienas pirmais lasījums, kurā stāstīts par kauju starp Amālēku un Israēlu, varētu radīt zināmu apmulsumu tiem, kas vēlas runāt par šī kristīgā aicinājuma nozīmīgumu. Šis teksts var tikt nepareizi interpretēts kā pamudinājums uz svēto karu vai fanātisku proselītismu. Tieši pretēji, misijas mērķis ir pasludināt Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu un dievišķo samierināšanos, ko Viņš dāvā. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Kopīgais pavediens šodienas Rakstu lasījumos ir lielā dzīvības tēma. Ābrahāmam – viņa zemes ceļojuma saulrietā, saskaņā ar Radīšanas grāmatu, bez cerības pieredzēt pēcnācēja apsolījumu – Dievs apstiprina, ka bioloģiskie šķēršļi netraucēs viņa dievišķajam plānam. Ābrahāms un Sāra, “bioloģiski pensionēts” pāris, kurus piemeklējušas neauglības mokas, saņem Īzāku, kura vārds burtiskā tulkojumā nozīmē smiekli un dzīves prieks. Ticīgiem, kas uztur ticību “pret visu cerību”, ir apsolīta tāda pati dzīvības un prieka dāvana, kāda tika piešķirta Ābrahāmam. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Šīs dienas liturģijā piedāvātais fragments no Pāvila vēstules romiešiem ir šīs vēstules centrālais teksts. Aiz apgalvojuma, ka cilvēkam jātiek atpestītam, slēpjas pārliecība, ka pārkāpums kaitē mūsu attiecībām ar Dievu. Nodemonstrējot, ņemot palīgā pieredzi un Rakstus, ka cilvēces pestīšana nāk no Dieva caur ticību Jēzum Kristum nevis no apgraizīšanas, apustulis sāk nodarboties ar “mūsu” kristīgo pieredzi. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Viscaur savai vēstulei romiešiem Pāvils apgalvo, ka ir bezjēdzīgi paļauties uz Mozus likumu, jo tas neatbrīvo cilvēci, bet drīzāk to paverdzina un nosoda. Faktiski, pirms Mozus likuma nākšanas grēks un nāve jau bija pasaulē Ādama dēļ. Bet, tā kā likums vēl nebija atklāts un joprojām nebija priekšrakstu, nebija iespējams grēciniekiem piedēvēt viņu kritienus kā formālus pārkāpumus, kā arī viņiem nevarēja piemērot likumā paredzētās sankcijas. Tomēr saskaņā ar dabisko likumu, kas ierakstīts visu sirdīs, personīgā atbildība par grēku palika katram tāda pati. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Šodienas liturģijas Svēto Rakstu teksti piedāvā kopīgu tēmu: brīvība, ko Dievs piešķir katram cilvēkam, kā mēs to izmantojam, un pienākumi, kas no tās izriet. Teksts no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem novelk skaidru līniju starp dzīvi, kas kalpo grēkam, un dzīvi, kas atrodas Kristus pakļautībā. Tas norāda arī uz katra ceļa galapunktu. Grēcīgu darbu galarezultāts ir nāve, un nāve nozīmē atdalīšanu bez iespējas atgriezties. Šāda atdalīšana ir pašu izraisīts liktenis tiem, kuri spītīgi izvēlas izslēgt Dievu no savas dzīves. Pāvila piedāvātais scenārijs pilnīgi atbilst Evaņģēlija scenārijam. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Iepriekš tika pieminēts Pāvila apgalvojums, ka bauslība ir bijusi iemesls grēka izplatībai, kā arī kritika, ko pret Pāvilu izvirzījuši viņa pretinieki. Apustuļa mērķis ir vienkārši norādīt, ka Bauslībai pašai par sevi nav spēka pārveidot un izglābt cilvēku; tā parāda tikai to, kas ir pareizi un kas nepareizi, un galu galā tā tikai izceļ visus trūkumus. Tāpēc Pāvils nešaubīdamies saka, ka bauslība ir laba un svēta, bet problēma ir tajā, ka caur to grēks, baušļu pārkāpums, izpaužas visā tā smagumā. Bauslība cilvēku priekšā noliek dzīves ceļu un nāves ceļu. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Jēzus mācība šodienas evaņģēlijā sākas ar stāstu, ka daži cilvēki viņam ziņo par kādiem galilejiešiem, kurus Pilāts noslepkavojis, kamēr viņi templī salikuši savus upurus. Templī ne tikai bija notikusi vardarbība, bet cilvēku asinis tika sajauktas ar upurēto dzīvnieku asinīm, kas izraisīja vēl lielāku kaunu un sašutumu. Nav skaidrs, kāpēc šie cilvēki stāsta Jēzum par šo epizodi. Varbūt tas ir tāpēc, ka pats Jēzus bija galilejietis, un viņi gribēja Viņu brīdināt, tāpat kā viņi to darīja nedaudz vēlāk, ziņojot par Heroda Antipas vajāšanām, kurš gribēja viņu nogalināt. Vai varbūt viņi tikai mēģināja smalki draudēt, liekot saprast, ka tad, ja par Viņu kāds ziņotu Romas prokuroram, viņš varētu ciest tādu pašu likteni. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Gudrā Sīraha Dēla mācība, kas ir mantojums pravietiskai doktrīnai par taisnīgumu un Dieva labvēlīgo mīlestību pret nabadzīgajiem un apspiestajiem, ved mūs uz īstām bibliska garīguma virsotnēm. Atkārtotā likumu grāmata brīdināja, ka Dievs “neliekuļo kādam par labu un neņem kukuļus” (At 10:17), pretstatā cilvēkiem, kuriem ir savi favorīti, balstoties uz sociālajiem, rasu vai ideoloģiskajiem aizspriedumiem uz pazemīgo dzīves rēķina. Šo mācību plaši piemēroja Jēzus savā sludināšanā un atbrīvošanas darbā, kā arī apustuļi un evaņģēlisti, kuri to skaidroja savos rakstos un izplatīja visā pasaulē. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Liturģija turpina apustuļu svētku sēriju, šodien atgādinot par diviem mums gandrīz nezināmiem apustuļiem, kuru relikvijas tiek godinātas Svētā Pētera bazilikā, netālu no Sv. Jāzepa altāra. Jēzus paaicināja šos Divpadsmit, kas simbolizē jaunu tautu, nevis pārdomādams viņu kvalitātes vai nopelnus, bet, kā saka Lūka, nakti lūdzoties un esot intensīvā kopībā ar Tēvu, lai no Viņa bagātīgi smeltos to, lai Gars, kas tiks dots tiem, kuri tiks aicināti, padarītu tos par apustuļiem.
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!Cik reizes mēs esam bijuši pārņemti ar radīšanas skaistumu, domājot par zvaigžņoto nakti, sēžot pie upes, kuras krastus glāsta viegla vēsma, apbrīnojot saulrietu vai varavīksni, vai vērojot, kā bērni laimīgi spēlējas kopā, neņemot vērā rasi, ādas krāsu vai sociālo stāvokli? Cik reizes mēs sev esam jautājuši: Kāpēc šai brīnišķīgajai pasaulei, kas mūs uzņem un rūpējas par mums tikai īsu laiku, ir jācieš no šādas vardarbības no mūsu pašu rokām? Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEITCeturtdiena, Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!
Rom 8:31b-39
Ps 109:21-22,26-27,30-31
Lk 13:31-35
Tuvojoties liturģiskā gada beigām, Dieva vārds mūs pavada Jēzus ceļā uz Jeruzālemi, kur Kungs svinēs savu “izceļošanu” (exodus), tas ir, savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ceļā Viņš jau bija saskāries un drosmīgi pārvarējis daudzus šķēršļus un briesmas, sākot ar to, ka Nācaretes iedzīvotāji viņu mēģināja nogrūst lejā no kalna virsotnes, līdz nāves draudiem, kas nāca no Hēroda Antipas puses. Tas, ka Hērods Jēzu meklēja Galilejā, ir tikai vēl viena vajāšana, un tā nebūs pēdējā. Kaut zinot, ka tālāk, svētajā pilsētā, Viņu gaida kaut kas vēl briesmīgāks, apstiprinoties bēdīgajai dievbijības trūkuma tradīcijai Jeruzālemē, tomēr Jēzus nenovirzās. Nekādi draudi nevar kavēt Viņu virzīties uz priekšu, lai ierastos noteiktajā dienā, vai arī likt apstāties Viņa īstenotā pestīšanas plāna izpildē, kuru Viņam uzticēja Tēvs.
Daudzi pravieši un taisnīgie vīri jau bija nosodījuši Israēla politisko un reliģisko autoritāšu grēkus un noziegumus Samarijā un Jeruzālemē. Gandrīz visi, kas turp tika sūtīti, cieta vajāšanas un nāvi. Jāņa Kristītāja nonāvēšana bija tikai pēdējais notikums šajā garajā noziegumu sērijā.
Jēzum nav vajadzīgas atklāsmes vai ārkārtas vīzijas, lai zinātu, kas notiktu, ja viņš kaut ko teiktu pilsētas varenajiem Jeruzalemē, Kunga Dieva – lielā Karaļa pilsētā; pilsētā, uz kuru Viņam bija tiesības, kā tiek teikts Alleluja pantā: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19:38). Viņš nāca mierā, mātes maiguma pilns, lai sapulcinātu un izglābtu savus bērnus, tāpat kā vista aizsargā ligzdu ar saviem spārniem. Viņš nāca piedot un glābt savu tautu, neskatoties uz tās daudzajiem pagātnes grēkiem. Viss, kas vajadzīgs no viņiem un no mums visiem, ir sirsnīgas atgriešanās auglis – praktizēt taisnīgumu un ticību Dievam.
Bet ko darīt tad, ja atgriešanās nenotiek? Ko darīt, ja Viņš tiks noraidīts un vajāts tāpat kā pravieši? Un ja Viņa pārdrošība novestu pie nomētāšanas ar akmeņiem vai nāves pie krusta, vai tas būtu tā vērts? Kāpēc kādam vajadzētu uzņemties šo risku un nodot savu dzīvi bēdīgi slaveno korumpēto un nežēlīgo cilvēku rokās? Apustulim Pāvilam ir tikai viena atbilde: Viņa stiprās mīlestības dēļ uz mums. Visu, absolūti visu, ko Dievs varēja darīt, lai parādītu mums savu mīlestību, viņš izdarīja, sūtot mums savu Dēlu. Kā mēs joprojām varam šaubīties par Dieva glābjošo mīlestību pēc visa tā, ko Viņa Dēls ir izdarījis mūsu – grēcinieku labā?
Gudrības grāmata jau pravietoja taisnīgo cilvēku uzvaru Dieva mīlestības un mūžīgās uzticības dēļ, sakot: “pat ja ļaužu acīs tie būtu sodīti, pilna nemirstības ir viņu cerība” (Gudr 3:4) . Gudrais pasludināja, ka taisnīgie, kas tika pārbaudīti, tika atzīti par Dieva cienīgiem, jo viņi uzticējās Viņa mīlestībai līdz galam, līdz nāvei. Tādēļ dievišķā svētība un atlīdzība izpaužas nevis zemes labklājībā vai saudzēšanā no ciešanām, bet gan mūžīgās dzīves godībā, kas tiek saņemta, nešauboties par Viņa mīlestību un apsolījumiem pat vissarežģītākajos pārbaudījumos.
Tagad, kad šī pieredze ir saņēmusi apstiprinājumu un kļuvusi par realitāti Kristū, Pāvils nevar noslēpt Gara balsi, kas sauc viņa sirdī, skandinot slavas dziesmu vārdos neizsakāmajam noslēpumam – Dieva mīlestībai pret mums. Viņa himna, pilna ar intensīvu lirismu, kuru dzirdam pirmajā lasījumā, ir, iespējams, vispoētiskākā sintēze par Dieva evaņģēliju, Dieva Dēla evaņģēliju, Kristus evaņģēliju, Labo Vēsti, kuru Apustulis pasludinājis visiem, jūdiem un pagāniem, ar nelokāmu apņēmību un nenogurstošu centību, lai ikviens ticības paklausības dēļ varētu plūkt augļus pestīšanā. Šī himna sniedz Pāvila atbildi uz Jēzus jautājumu mācekļiem: “Ko jūs sakāt, kas es esmu?” Jēzus ir Dieva Dēls, kurš atdeva sevi par mums visiem, dzīvs, mūžīgi mirdzošs pierādījums par Dieva – mūsu visu Tēva neiznīcināmo mīlestību uz visiem mums, uz visu cilvēci un uz visu radību.
Pāvests Francisks raksta:
Šī ticības nodošana, kas ir Baznīcas misijas sirds, notiek caur mīlestības infekciozitāti, kur prieks un entuziasms kļūst par no jauna atklātas dzīves jēgas un dzīves piepildījuma izpausmi. Ticības izplatīšana “ar pievilcību” prasa sirdis, kuras ir atvērtas un paplašinātas mīlestībā. Mīlestībai nav iespējams noteikt robežas, jo mīlestība ir spēcīga kā nāve (sal. Dz 8:6). Un šī paplašināšanās rada sastapšanos, liecību, sludināšanu; tā rada dalīšanos labdarībā ar visiem tiem, kas ir tālu no ticības, vienaldzīgi un varbūt pat naidīgi pret to. Cilvēciskie, kultūras un reliģijas apstākļi, kas joprojām ir sveši Jēzus evaņģēlijam un Baznīcas sakramentālajai klātbūtnei, pārstāv galējās perifērijas, “zemes beigas”, uz kurām Jēzus misionārie mācekļi tika nosūtīti jau kopš pašām pirmajām Lieldienām ar pārliecību, ka Kungs vienmēr ir ar viņiem (sal. Mt 28:20; Apd 1:8). To mēs saucam par missio ad gentes. Pati vientulīgākā perifērija ir tur, kur cilvēce, kurai ir vajadzīgs Kristus, paliek vienaldzīga pret ticību vai izrāda naidu pret dzīves pilnību Dievā. Visa materiālā un garīgā nabadzība, visa veida brāļu un māsu diskriminācija vienmēr ir Dieva un viņa mīlestības noraidīšanas sekas (Ziņojums Pasaules Misijas dienai 2018).
Kristus ir mīlestība, kas mūžīgi mājo mūsos un pamodina tos, kas guļ nāves miegā, mīlestība, kas ir kopā ar mums no mūsu stāsta sākuma līdz laika beigām un vēl pēc tam, kas nolaižas dziļumā un nonāk debesīs, kas mūs glābj no visām bailēm un verdzības, kā arī no visiem ienaidniekiem un apspiedējiem, kas mūs atbrīvo kopības dzīves krāšņumā. Viņš ir tā mīlestība, kas mūs stiprina, padara mūs pārliecinātus, pārdrošus, neuzvaramus ne tikai pret cilvēkiem un redzamiem ienaidniekiem, bet arī iepretim neredzamiem gariem, jo Dievs ir ar mums. Apsūdzība pret mums ir atsaukta; grēks ir piedots; mīlestība ir uzvarējusi naidu; netaisnība ir sakauta. Bēdas un ciešanas ir saņēmušas mierinājumu; bezdibenis ir izlīdzināts un augstums ir mums pietuvojies; nāve ir devusi ceļu uz dzīvībai, un laiks ir pavēris durvis uz mūžību. Viņa dēlā Jēzū ir parādīta dzīvības Dieva mīlestība un uzticība. Tagad nekas un neviens mūs nekad nevar atdalīt no šīs Mīlestības. Ir pienācis arī mums laiks ar prieku pacelt savas balsis, sakot: “Svētīgs ir tas, kas nāk Tā Kunga vārdā!” – tas, kurš nāk, lai mūs atpestītu.Tas ir Svētais Gars, kas visus mūs apvieno radības un visas cilvēces kopīgā saucienā, slāpstot pēc pestīšanas. Apmulsuši no ikdienas rūpēm par dzīvi, mēs nezinām, ko būtu nepieciešams jautāt. Un tā Gars mūsos uztur jautājumu un cerību par patieso labumu, ko Dievs mums ir sagatavojis. Kristietis atver savu sirdi Garam, kurš pārveido visa Visuma pestīšanas slāpes steidzamā aicinājumā un gaidās. Tēvs neuzspiež sevi kā vajadzīgo risinājumu, bet Viņš piepildīs šo mūsu sirds spēcīgo vēlēšanos, kas ir kā ilgi gaidītās mīlestības satikšana. Šādas ilgošanās radīts, gandarījums nāk caur lūgšanu un brīvu pieķeršanos. Lasīt tālāk
Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!
