Pāvesta Franciska ievadvēstule

PAR MISIONĀRU DARBĪBU PASAULĒ APUSTULISKĀS VĒSTULES “MAXIMUM ILLUD” IZSLUDINĀŠANAS SIMTGADĒ

Manam godājamajam brālim
kardinālam Fernando Filoni
Tautu evaņģelizācijas kongregācijas prefektam
 
2019. gada 30. novembrī mēs svinēsim simtgadi, kopš tika izsludināta Apustuliskā vēstule Maximum Illud, ar kuru pāvests Benedikts XV centās dot jaunu impulsu misionārajam uzdevumam pasludināt Evaņģēliju. 1919. gadā pēc traģiskā globālā konflikta, kuru viņš nosauca par “bezjēdzīgu slaktiņu,” [1] pāvests atzina nepieciešamību pēc evaņģēliskākas pieejas misionāru darbam pasaulē, lai tā tiktu attīrīta no visiem koloniālajiem virstoņiem un turētos tālu no nacionālistiskajiem un ekspansionistiskajiem mērķiem, kas bija izrādījušies tik postoši. “Dieva Baznīca ir universāla; nevienai tautai tā nav sveša,” [2] viņš rakstīja, stingri aicinot noraidīt jebkādas citas intereses, kā vien sludināt un Kunga Jēzus mīlestību, kas tiek izplatīta caur dzīves svētumu un labiem darbiem un ir vienīgais misionāru aktivitātes mērķis. Benedikts XV tādējādi īpaši uzsvēra misio ad gentes, izmantojot tā laika jēdzienus un valodu, cenšoties atdzīvināt pienākuma sajūtu pret misijām it īpaši garīdznieku vidū.
Šis pienākums ir atbilde uz Jēzus mūžīgo pavēli “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai” (Mk 16:15). Šī Kunga mandāta ievērošana nav dota Baznīcai kā izvēles iespēja: Vatikāna Otrās konferences vārdiem runājot, tas ir viņas “būtiskais uzdevums,” [3] jo Baznīca ir “misionāra pēc būtības”. [4] “Evaņģelizācija patiesībā ir žēlastība un Baznīcai piemītošs aicinājums, viņas dziļākā identitāte; Baznīca eksistē, lai evaņģelizētu.” [5] Koncils turpināja, sakot, ka lai Baznīca paliktu uzticīga sev un sludinātu Jēzu – dzīvo un žēlsirdīgo Pestītāju, kas sists krustā un augšāmcēlies par visiem, tad “Svētā Gara pamudinātai, tai jāiet tas pats ceļš, pa kuru gāja Kristus: nabadzības un paklausības, kalpošanas un sevis upurēšanas ceļš.” [6] Šādā veidā tā efektīvi pasludinās Kungu, “atpestītās cilvēces modeli, piesātinātu ar brālīgu mīlestību, sirsnību un mierpilnu garu, uz kuru visi tiecas.” [7]
Tas, ko pāvests Benedikts XV tik ļoti vēlējās gandrīz pirms gadsimta, un ko Koncils atkārtoja pirms apmēram piecdesmit gadiem, joprojām ir aktuāls. Pat tagad, tāpat kā iepriekš, “Baznīca, ko Kristus sūtījis, lai atklātu un pasludinātu Dieva mīlestību visiem cilvēkiem un tautām, apzinās, ka joprojām ir palicis milzīgs misijas uzdevums, ko tai jāpaveic.” [8] Šajā sakarā Svētais Jānis Pāvils II atzīmēja, ka “Kristus – Pestītāja misija, kas uzticēta Baznīcai, joprojām ir ļoti tālu no pabeigšanas”, un patiesi – “vispārējais skatījums uz cilvēci liecina, ka šī misija joprojām ir tikai tās sākuma stadijā un ka mums vajag sevi no visas sirds veltīt šai kalpošanai.” [9] Rezultātā, runājot vārdiem, uz kuriem es tagad vēlreiz pievērsīšu ikviena uzmanību, Svētais Jānis Pāvils II mudināja Baznīcu uzņemties “atjaunoto misionāro apņemšanos” pārliecībā, ka misionārā darbība “atjauno Baznīcu, atdzīvina ticību un kristīgo identitāti un piedāvā svaigu entuziasmu un jaunus stimulus. Ticība tiek stiprināta, kad tā tiek dota citiem! Tieši caur veltīšanos Baznīcas universālajai misijai jauna kristiešu evaņģelizācija ļaus rast iedvesmu un atbalstu.” [10]
Manā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Gaudium, balstoties uz Bīskapu sinodes trīspadsmitās kārtējās ģenerālās asamblejas protokolu, kas notika, lai pārdomātu jauno evaņģelizāciju kristīgās ticības nodošanai, es vēlreiz izvirzīju šo steidzamo uzaicinājumu visai Baznīcai. Tur es rakstīju: “Jānis Pāvils II lūdza mūs atzīt, ka ‘nedrīkst mazināties stimuls sludināt Evaņģēliju’ tiem, kas ir tālu no Kristus, ‘jo tas ir primārais Baznīcas uzdevums’. Patiesi, ‘šodien misionāru darbība joprojām ir lielākais izaicinājums Baznīcai,’ un misionārajam uzdevumam jāpaliek priekšplānā’. Kas notiktu, ja mēs uztvertu šos vārdus nopietni? Mēs saprastu, ka misionārā darbība ir paradigmātiska visām Baznīcas darbībām.” [11]
Esmu pārliecināts, ka šis izaicinājums joprojām ir tikpat steidzama kā jebkad agrāk. “[Tam] ir programmatiska nozīme un svarīgas sekas. Es ceru, ka visas kopienas veltīs vajadzīgos centienus, lai virzītos pa pastorālās un misionārās atgriešanās ceļu, kas nevar atstāt lietas tā, kā tās ir šobrīd. Ar administrēšanu vien ir par maz. Visā pasaulē ‘nepārtraukti būsim misijas stāvoklī.’” [12] Nebaidīsimies uzņemties, ar lielu drosmi un uzticoties, “misionāru iespēju, kas visu var pārveidot tā, lai Baznīcas paražas, rīcības veidi, laiki un grafiki, valoda un struktūras var attiecīgi tikt izmantotas mūsdienu pasaules evaņģelizācijai, nevis tās pašsaglabāšanai. Struktūru atjaunošana, ko pieprasa pastorālā atgiešanās, var tikt saprasta tikai šādā gaismā: centieni tās orientēt vairāk uz misiju, padarīt iekļaujošākas un atvērtākas parastās visu līmeņu pastorālās darbības, iedvest pastorālajos darbiniekos pastāvīgu vēlmi virzīties uz priekšu un šādā veidā izraisīt pozitīvu reakciju no visiem tiem, kurus Jēzus aicina ar sevi draudzēties. Kā Jānis Pāvils II sacīja Okeānijas bīskapiem, ‘misijai ir jābūt kā mērķim jebkurai atjaunotnei Baznīcā, lai tā nekļūtu par upuri kādai eklesiālai introversijai’.” [13]
Apustuliskā vēstule Maximum Illud aicināja pārsniegt valstu robežas un liecināt ar pravietisku garu un evaņģēlisku drosmi par Dieva pestīšanu caur Baznīcas universālo misiju. Lai šīs vēstules tuvojošā simtgade varētu kalpot kā stimuls, lai apkarotu atkārtotos kārdinājumus, kas slēpjas zem jebkura veida baznīcas introversijas, tieksmes atkāpties savās komforta zonās, pastorālo pesimismu un sterilu nostalģiju pēc pagātnes. Tā vietā būsim atvērti priecīgajam vienmēr jaunajam Evaņģēlijam. Šajā mūsu nemierīgajā laikā, kuru raksturo kara traģēdijas un banālā tendence akcentēt atšķirības un kurināt konfliktus, lai labā vēsts, ka Jēzū piedošana triumfē pār grēku, dzīve pieveic nāvi un mīlestība uzvar bailes, tiek pasludināta pasaulē ar jaunu degsmi un katrā cilvēkā iedveš uzticību un cerību. Šajā gaismā, pieņemot Tautu evaņģelizācijas kongregācijas ierosinājumu, es aicinu 2019. gada oktobrī svinēt ārkārtas misionāro mēnesi, ar mērķi veicināt lielāku izpratni par missio ad gentes un ar jaunu degsmi atkal uzņemties Baznīcas dzīves un pastorālās darbības misionāro pārveidi. 2018. gada misionārais oktobra mēnesis var kalpot, lai sagatavotos šiem svētkiem, dodot iespēju visiem ticīgajiem ņemt nopietni Evaņģēlija sludināšanu un palīdzēt viņu kopienām augt misionārā un evaņģelizējošā dedzībā. Lai mīlestība pret Baznīcas misiju, kas ir “dedzība par Jēzu un par Viņa cilvēkiem,” [14] kļūst arvien stiprāka!
Es uzticu Tev, godājamais brālis, Draudzi, kuru Tu vadi, un Pontifikālās misijas biedrības, kuras īpaši strādā, gatavojoties šim notikumam, lai palielinātu izpratni konkrētās baznīcās, konsekrētās dzīves institūtos un apustuliskās dzīves kopienās, kā arī asociācijās, kustībās, kopienās un citās ekleziālās vienībās. Lai ārkārtas misionāru mēnesis sniedz intensīvu un auglīgu žēlastības notikumu, veicina iniciatīvas un, pats galvenais, lūgšanu, kas ir visu misionāro darbību dvēsele. Lai tas veicina arī Evaņģēlija sludināšanu, bibliskās un teoloģiskās pārdomas par Baznīcas misiju, kristiešu žēlsirdības darbiem, kā arī praktiskiem sadarbības un solidaritātes darbiem starp Baznīcām, tā lai misionāru dedzība varētu atdzīvoties un nekad vairs tā netrūktu mūsu vidū. [15]
 
Vatikānā, 2017. gada 22. oktobrī
Parastā liturģiskā laika XXIX svētdienā
Svētā Jāņa Pāvila II piemiņas dienā
Pasaules misiju svētdienā