23. oktobris

Svētais Jānis no Kapestrāno, izvēles piemiņas diena
Rom 6:12-18
Ps 124:1b-8
Lk 12:39-48 
Viscaur savai vēstulei romiešiem Pāvils apgalvo, ka ir bezjēdzīgi paļauties uz Mozus likumu, jo tas neatbrīvo cilvēci, bet drīzāk to paverdzina un nosoda. Faktiski, pirms Mozus likuma nākšanas grēks un nāve jau bija pasaulē Ādama dēļ. Bet, tā kā likums vēl nebija atklāts un joprojām nebija priekšrakstu, nebija iespējams grēciniekiem piedēvēt viņu kritienus kā formālus pārkāpumus, kā arī viņiem nevarēja piemērot likumā paredzētās sankcijas. Tomēr saskaņā ar dabisko likumu, kas ierakstīts visu sirdīs, personīgā atbildība par grēku palika katram tāda pati. Tāpēc pēc bauslības saņemšanas jūdi tikai redzēja, kā palielinās viņu atbildība un līdz ar to arī viņu kļūdas.
Jūdu cerības bija tādas, ka pēdējās dienās, kad ieradīsies Mesija, viņš atnesīs jaunu bauslību vai jaunu bauslības interpretāciju. Šis trešais periods, ko Pāvils dēvē par “laika pilnību”, tika iesākts ar Kristus, Dieva Svaidītā, dzimšanu un Lieldienu noslēpumu. Pāvils māca, ka līdz ar Viņa atnākšanu mēs tikām atbrīvoti no bauslības, jo valdīt sāka Kunga Jēzus žēlastība.
Pāvils izlaiž stāstu par Noasu un to, ko tas varētu nozīmēt attiecībā uz derību, grēku un likumu, un viņš no Ādama pāriet tieši pie Mozus. Viņš plāno skatīt problēmu tikai Mozus bauslības kontekstā, jo tieši ar šo argumentu daži jūdi vai jūdu kristieši, viltus brāļi, traucēja viņa nodibinātajām kristiešu kopienām, cenšoties viņiem uzspiest apgraizīšanu kā kaut ko nepieciešamu, lai Dievs varētu tos izpirkt un glābt.
Tagad, kad Pāvils paziņo, ka Bauslība neapzināti bijusi grēka izplatības cēlonis un ka, pat ja netieši, tā izraisīja Dieva žēlastības plūdus pār grēcīgo cilvēci, viņš atver sevi daudziem jautājumiem un kritikai. Paredzot iebildumus, ko viņš varētu saņemt, Pāvils apstiprina, ka kristietis, kurš reiz iesaistījies Kristus Lieldienu noslēpumā, caur Viņa nāvi un augšāmcelšanos, nevēlas vairs neko kopīgu ar grēku un tā briesmīgajām sekām. Tas, ka Kristus attaisnošana visiem nes pestīšanu, dzīvību un brīvību, nenozīmē, ka grēcinieks var turpināt grēkot tāpat kā agrāk vai pat vēl vairāk, ļaunprātīgi izmantot savu brīvību Kristū, izaicinot Dievu parādīt savu žēlastību vēl vairāk. Autentisks kristietis sevi uzskata par mirušu grēkam un dzīvo vienīgi Dievam Kristū Jēzū. Tāpēc nebūdams vairs pakļauts bauslībai, bet gan žēlastības aizsargāts, kristietis tiek mudināts piedāvāt savu ķermeni un visu savu būtību tikai laba darīšanai, savstarpējai mīlestībai un taisnīgumam; viņš ir aicināts pilnībā sevi veltīt kalpošanai Dievam citu labā. Šī ir Baznīcas lielās evaņģelizācijas misija. Patiešām, pestīšana liek mums piedzimt no jauna, ļaujot Dievam mūs adoptēt kā savus bērnus, un nozīmē jaunas dzīves sākumu Svētā Gara gaismā.
Šī Pāvila mācība attiecībā uz bauslību pilnībā saskan ar Jēzus mācību. Pārvaldnieks, kurš ir pieļāvis kļūdu, nepaklausot sava saimnieka skaidram rīkojumam, tiks sodīts bargāk nekā kalps, kurš izdarījis to pašu kļūdu, nezinādams par spēkā esošajiem likumiem. Šī ir mācība, ko Apustulis skaidro savā vēstulē. Bauslība ir palielinājusi atbildību un līdz ar to arī vainu par pārkāpumu. Visi tie, kas ir saņēmuši reliģiska, sociāla, politiska, ekonomiska, juridiska vai militāra rakstura autoritāti un līdzekļus, saņems nopietnu sodu, ja viņi izmantos savu varu, lai ļaunprātīgi izmantotu, paverdzinātu vai apspiestu Dieva cilvēkus vai lai iznīcinātu viņu mājas, Dieva radību.
Pētera jautājums: “Kungs, vai tu šo līdzību stāsti tikai mums vai visiem?” (Lk 12:41) atver apvārsni kopienas  nomoda dimensijai. Jēzus līdzība ir adresēta visiem baznīcas kopienas locekļiem, no kuriem katrs tiek aicināts katru dienu uzticīgi veikt savu uzdevumu, neatliekot neko uz rītdienu. Tiem, kam sabiedrībā piešķirta vadītāja loma, ir arī lielāka atbildība. Lielais izaicinājums kalpot Jēzum Kristum un viņa Evaņģēlijam, nevis to izmantot, galvenokārt attiecas uz kopienu vadītājiem. Tiem, kas sēž galda galā, jāpārliecinās, ka citi ir saņēmuši savu daļu, pirms viņi paši sevi apkalpo. Jēzus slavē godīgo un gudro pārvaldnieku – to, kurš nav pakļauts varas valdzinājumam un kurš pārvalda resursus, tiem nepieķeroties. “Laimīgs ir tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Patiesi es jums saku: viņš to iecels pārvaldīt visu savu īpašumu”(Lk 12: 43-44). Taisnīga un transparenta zemes lietu pārvaldība ir ļoti nozīmīgs jautājums mūsdienu pasaulē – pasaulē, kuru globālā mērogā šausta plēsonīga alkatība un kurā cilvēki bieži ir uzskatīti par mazāk vērtīgiem nekā produkti un lietas. “Bet, ja kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, sāks ēst un dzert un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tajā dienā, kad tas negaidīs, un tajā stundā, kad nezinās, un pāršķels viņu pušu un liks viņa daļu ar neticīgajiem” (Lk 12:45-46).
Šajos vārdos ir svarīgi pievērst uzmanību neuzticīgā kalpa attieksmei, kurš savā sirdī ir pārliecināts, ka Tā Kunga atnākšana ir tālu, kā arī  pēdējai norādei uz “neticīgajiem”. Psalmos negudrība un neticība ir kā pāris: “Nelga saka sev sirdī: Dieva nav!” (Ps. 14:1; arī Ps. 53:2). Tiem, kas nolemj izslēgt Dievu no savas sirds, nebūs viegli uzņemt savus kaimiņus un atklāt viņiem dievišķo plānu. Evaņģēlijs paziņo, ka Kungs otrreiz atnāks kā tiesnesis, un visiem cilvēkiem būs jāatskaitās par savu dzīvi. Tas nav drauds. Dieva pedagoģijā Dievs mums sevi neuzspiež, baidīdams ar sodu. Kristiešu kopiena ir Tēva mājas, kur tiek svinēta dzīve un mīlestība. Tās ir mūsu izdarītās izvēles, kas novedīs pie atlīdzības vai izslēgšanas.
Svētā Pāvila un Evaņģēlija vīzijā un Kristus uzvaras pār nāvi pārliecības gaismā, ļaunums reprezentē nopietnu kristīgās misijas provokāciju. Cīņa, ko Kristus uzsāk ikviena mācekļa-misionāra sirdī, pateicoties Gara darbībai kristībās, ir kristīgās sludināšanas un liecības centrālā dimensija. Baznīcas misija, tieši tāpēc, ka to virza pārliecība par uzvaru un žēlsirdīgo mīlestību, nebaidās no cīņas pret ļaunumu visās tā formās. Ticīgajiem daudz ir dots, un no viņiem daudz ir arī prasīts – piedāvāt, pasludināt un dalīties, pateicoties skaidram un pārliecinātam paziņojumam, ka pestīšana no visa ļaunuma un nāves nāk tikai no Jēzus Kristus.