Svētdien, 2. februārī, pl. 11 Svēto Misi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē svinēja Svētā Krēsla sekretārs attiecībām ar valstīm arhibīskaps Pols Ričards Galagers (Paul Richard Gallagher). Noslēdzot savu divu dienu vizīti Latvijā, sprediķa laikā viņš uzrunāja sanākušos ticīgos.
Turpinājumā sprediķa teksts:
Dārgie brāļi un māsas Kristū!
Man ir prieks būt kopā ar jums šeit Svētā Jēkaba katedrālē šajā svētdienā, Kunga dienā, kad beidzas mana īsā vizīte jūsu valstī, kuras laikā es tikos ar vairākiem civilās varas pārstāvjiem un ar jums, Latvijas katoļticīgajiem.
Sirsnīgi sveicu Viņa ekselenci Zbigņevu Stankeviču, Rīgas metropolijas arhibīskapu, kā arī apustulisko nunciju arhibīskapu Petaru Rajiču. Sirsnīgi sveicieni visiem vietējiem priesteriem – gan diecēzes, gan konsekrētajiem -, kā arī visām klostera māsām, konsekrētajiem lajiem un visiem jums, kas piedalāties šajā svētajā liturģijā.
Kad mūsu Kungs Jēzus staigāja pa šo zemi, ļaudis, ar kuriem Viņš sastapās, uzskatīja viņu par neparastu cilvēku. Tos, kas Viņu klausījās, apgaismoja Kunga vārdi un mācība. Šodien evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām svētību pasludināšanu. Šis fragments tiek uzskatīts par evaņģēliju sirdi, jo tas ir Jēzus mācības kodols un ir visu citu viņa sprediķu un līdzību pamatā. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā patiešām ir daudz skaistu vārdu, teikumu, fragmentu un veselu nodaļu, bet tas, ko mēs tikko dzirdējām pasludinātu, starp tiem visiem ieņem īpašu vietu.
Katra svētība ir Jēzus un Viņa dzīves apraksts. Deviņi panti parāda, kāds bija Jēzus, un cik atšķirīgs viņš bija no sava laika un visu laiku ļaudīm! Jēzus izvēlējās gara nabadzību, nevis materiālo bagātību. Dieva Dēls piedzima nabadzīgā ģimenē, un tādējādi Viņš mums mācīja, cik svarīgi ir nepieķerties materiālajām vērtībām. Viņš teica, ka mums nav jāuztraucas par to, ko mēs ēdam un ko mēs valkājam (sal. Mt 6:31). Garā nabadzīgie ir tie, kas zina, ka materiālās lietas nenozīmē neko un ka Dievs nozīmē visu viņu dzīvē. Jēzus slavēja asaras, kas lietas pareizu iemeslu un patiesības dēļ, nevis prieku par nepatiesām pasaules baudām. Viņš augstprātības un lepnuma vietā uzslavēja lēnprātību vai pazemību. Viņš apsveica tos, kuri izsalkuši pēc taisnīguma un tā, kas ir patiess. Viņš vienmēr izrādīja žēlsirdību un nekad nežēlību. Viņš slavēja sirds šķīstību, nevis negodīgumu un netikumību. Viņš veicināja mieru, nevis brutalitāti. Viņš piedeva tiem, kas viņu nepamatoti vajāja. Viņš palika uzticīgs Tēvam, neskatoties uz to, ka tika notiesāts uz nāvi. Principi, saskaņā ar kuriem dzīvoja Jēzus, tik radikāli atšķīrās no mums zināmajiem pasaules principiem.
Kaut arī svētības raksturo Jēzus personu un dzīvi, tās ir arī Dievu un Viņa valstību meklējošās cilvēces cīņu ilustrācija. Katrā pasaules malā var viegli atrast nabadzīgus cilvēkus, netaisnības upurus un tos, kurus vajā vienkārši tāpēc, ka viņi ir atšķirīgi un tāpēc, ka viņi tic Dievam. Neskatoties uz grūtībām, viņi nezaudē cerību un turpina uzticēties Dievam un atrod spēku Viņa Vārdā. Viņi cenšas dzīvot saskaņā ar Kunga mācību, būdami pazemīgi miera nesēji, taisnīguma veicinātāji, garā un pat materiālajos labumos nabadzīgi, tomēr bagāti Dievā! Viņiem Kristus apsola, ka tiem pieder Debesu valstība.
Svētības ir arī ļoti prasīgas, jo tās ir aicinājums būt atšķirīgiem, kā Kristus bija atšķirīgs. Tikai drosmīgie un stiprie, tie, kas uzticas Dievam un paliek Viņam uzticīgi, var izturēt sabiedrības spiedienu pielāgoties un dzīvot atbilstoši pasaules mentalitātei. Veidojot savu dzīvi saskaņā ar svētību gaismu, mēs varam atklāt savu – kristieša – patieso aicinājumu un identitāti, kas ir aicināts sekot Kristum šajā ceļā, kuru Viņš pats īstenoja. Tas ir “mazāk iebraukts ceļš”, kas ietver upurus un krustu, tomēr tas ir ceļš, kas ved uz patiesu brīvību un Viņa valstības svētību. Un tiem, kas tam seko, Kristus saka: Priecājieties un līksmojiet, jo jūsu alga debesīs ir liela!
Jūs, Latvijas katoļi, apzināties Dieva vārda svarīgumu, kas tam ir bijis jūsu vēsturē un kas tam ir šodien. Pietiek pieminēt, ka Bīskapu sinodes asamblejā 2008. gadā, kas bija veltīta “Dieva vārdam Baznīcas dzīvē un misijā”, Jelgavas bīskaps Antons Justs, kurš tikai pagājušajā gadā aizgāja mūžībā, sniedza brīnišķīgu liecību diskusiju laikā. Cita starpā šis jūsu vietējās Baznīcas iemīļotais gans teica: “Es atceros mūsu Latvijas priesteri Viktoru, kurš padomju režīma laikā Latvijā tika arestēts par Bībeles glabāšanu. Padomju aģentu acīs Svētie Raksti bija antirevolucionāra grāmata. Aģenti nometa Bībeli uz grīdas un lika priesterim uz tās uzkāpt. Priesteris atteicās, tā vietā viņš nometās ceļos un noskūpstīja grāmatu. Par šo žestu priesteris tika notiesāts uz desmit gadiem smagā darbā Sibīrijā. Pēc desmit gadiem, kad priesteris atgriezās savā draudzē un svinēja Svēto Misi, viņš lasīja Evaņģēliju. Tad viņš pacēla lekcionāriju un teica: “Tas ir Dieva Vārds!” Ļaudis raudāja un pateicās Dievam. Viņi neuzdrošinājās priesterim aplaudēt, jo tas būtu ticis saprasts kā vēl viena provokācija.” (V.E. Antons Justs, Jelgavas bīskaps, Latvija, 12. kārtējās Bīskapu sinodes Ģenerālās asamblejas Sinodes uzrunas, 2008).
Baznīca Latvijā vienmēr ir saglabājusi savu stipro ticību un paklausību Dievam, kā arī uzticību Baznīcai. Lai visi Latvijas katoļticīgie turpina augt arvien dziļākā Dieva pazīšanā, dzīvojot savu dzīvi saskaņā ar Kristus, kuram ir mūžīgās dzīves vārdi (sal. Jņ 6, 68), svētībām! Savu īso vizīti jūsu valstī es vēlos noslēgt ar pāvesta Franciska vārdiem, kas tika izteikti šajā katedrālē viņa pastorālās vizītes laikā 2018. gadā: “Lai mēs nekad nepārstātu būt jauni sirdī, baudot un redzot, cik labs ir Kungs, vienmēr, līdz pašām mūsu dienu beigām.” (Pāvests Francisks, Svētā Jēkaba katedrāles apmeklējums, 2018. gada 24. septembris). Āmen.
LRKB IC
