Šodien aprit 10 gadi, kopš mūžībā devās ilggadējais Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvests, labdaris, priesteris ar lielisku humora izjūtu – monsiņjors Antons Smelters. Lai lūgtos par viņa dvēseli, kā arī lūgtu viņa aizbildniecību par katedrāli un mums, šodien katedrālē notika piemiņas Svētā Mise. Tajā pulcējās vairāki priesteri, kuru dzīvē A. Smelteram bija liela nozīme, kā arī ticīgie.
Svētās Mises dalībniekus uzrunāja katedrāles vikārs priesteris Aivars Līcis, kurš, atsaucoties uz svētās Terēzes no Lizjē vārdiem, izteica cerību, ka A. Smelters, kurš jau savas dzīves laikā ir daudz laba darījis saviem tuvākajiem, vēl vairāk var palīdzēt mums no debesīm. Turpinājumā viņš atgādināja A. Smeltera dzīves gājumu. A. Smelters ir dzimis 1923. gada 17. janvārī. Viņš bija jaunākais bērns sešu bērnu ģimenē. Bērnības gaitas pavadījis Varakļānu pagasta Kokaru sādžā, kur devās ganos.
Kara laikā A. Smelters tika iesaukts kara dienestā, kļuva par leģionāru, pēc tam nokļuva Vācijā gūstekņu nometnē. Pēc kara kā ostas strādnieks strādāja Brēmenē, kur arī atrada savu aicinājumu. Savās atmiņās viņš ir rakstījis, ka kādā svētdienas rītā esot gājis pa kara izpostīto pilsētu un redzējis suni, kas meklē savu saimnieku. Tas viņam licis aizdomāties par to, ka arī viņam kā kristietim vēl jo vairāk svētdienās jāmeklē savs saimnieks, savs Kungs. Šai laikā kāds viņa kara laika draugs iedeva Vācijā izdotu latviešu avīzi, kurā bija bīskapa Sloskāna aicinājums tiem katoļu jaunekļiem, kas jūt aicinājumu uz priesterību, doties studēt teoloģiju uz Beļģiju. A. Smelters atsaucās aicinājumam un 1956. gadā tika ordinēts par priesteri.
Divus gadus viņš kalpoja Beļģijā, bet pēc tam vairāk nekā 20 gadus – Vācijā. Taču bīskaps Sloskāns bija pravietiski teicis: ja Latvija atgūs brīvību, tad esi ordinēts būt par priesteri savai tautai. Šie vārdi piepildījās, un 1991. gadā A. Smelters atgriezās dzimtenē, kuras draudzēm jau iepriekš bija palīdzējis ar ziedojumiem un literatūru. 1993. gadā viņš kļuva par Jēkaba katedrāles prāvestu un šo kalpošanu darīja 17 gadus.
Viņš dibināja dažādas draudzes aktivitātes, bet īpaši tuva viņam bija karitatīvā darbība. 21. gadsimta sākumā daudz maizes tika dots trūkumcietējiem. Kad prāvestam jautāja, kāpēc viņš to dara, atbilde bija – es pats esmu cietis badu. Viņa novadnieks un studiju biedrs bīskaps Antons Justs teica: kur Smelters pielika roku, tur viss atjaunojās. No vācu kultūras viņš pārņēma tikumu vienmēr būt laikā un ieturēt kārtību.
Viņš bija izteikts lūgšanas cilvēks. Kamēr citi gulēja, naktīs cēlās, gāja uz katedrāli, vēlāk uz adorācijas kapelu, lai pl. 3 lūgtos. A. Smelters bija čakls, stingrs pret sevi un citiem, viņam piemita laba humora izjūta.
A. Smelters devās mūžībā 2010. gada 19. maijā. Apbedīts Rīgas Svētā Franciska baznīcas dārzā.
LRKB IC
