13. maijā, Fatimas Dievmātes svētkos, mūžībā devusies Anna Kancāne, Amerikas latviete, kustības „Par dzīvību“ dibinātāja. Šī gada 15. martā viņa atsaktījās uz 97 nodzīvotajiem mūža gadiem.
Kustības pārstāve Diāna Feldmane raksta: „Viņa ļoti mīlēja savu zemi Latviju un vēlēja tai ilgu mūžu. Anna pārdzīvoja par katru bērniņu, kuram netika atļauts piedzimt, un priecājās no sirds par katru bērniņu, kuru izdevās izraut no nāves valgiem. Tāpēc viņas sirdī bija nemitīga lūgšana par to, lai beigtos nežēlīgais karš, kas ik dienas notiek mātes klēpī, nogalinot visvājākos un neaizsargātākos. Lai reāli palīdzētu sievietēm gaidībās, viņa 90. gados Latvijā izveidoja katolisko kustību “Par dzīvību”, kuras mērķis ir aizsargāt cilvēka dzīvību no ieņemšanas brīža līdz dabīgai nāvei.“
A. Kancāne nāk no Latgales. Dzimusi Rēzeknes pusē. Astoņu gadu vecumā zaudējusi tēvu, diezgan agri mūžībā devās arī mamma. Bērnībā vecmāmiņa bija tā, kas vedusi uz dievnamu un stāstījusi stāstus par dažādiem svētajiem. Strādājot Rēzeknes satcijā, iepazinusies ar savu nākamo vīru. Kad viņa mājās pienākusi ziņa, ka ģimene ir izsūtāmo sarakstā, arī A. Kancāne pametusi mājas. Sākumā ceļš vedis uz Rīgu, pēc tam uz Liepāju, kur abi jaunieši salaulājušies. Kādā intervijā A. Kancāne laulību ceremoniju atceras šādi: „1944. gadā bēgļu gaitās no Rīgas nonācām Kurzemē, kur arī salaulājāmies. Tajā laikā ārpus baznīcas sprāga bumbas. Mūsu laulību nams bija pilns ar karavīriem. Tie bija mūsu viesi, kuri mums uzgavilēja un pavadīja ar laba vēlējumiem. Mēs paši bijām garos zābakos, jo bija dubļaini lauki, vienu kāju likām uz priekšu, otru vajadzēja vilkt no dubļiem ārā.“
Bēgļu gaitas jauno ģimeni aizveda līdz Vācijai, kur piedzima pirmais no ģimenes pieciem bērniem, bet pēc tam ģimene devās uz ASV, kur apmetās uz dzīvi Minesotā. A. Kancāne aktīvi iesaistījās dzīvības aizstāvības darbā un rūpējās par to, lai dzīvības aizstāvji būtu arī viņas dzimtenē, dibinot kustību „Par dzīvību“ Latvijā.
„Lai miers viņas dvēselei! Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem, draugiem, paziņām un visiem, kam ideja par cilvēka dzīvību kā svētumu ir tuva! Anniņ, Tu mūsu Latvijai biji ļoti īpaša! Paldies par dzīvības dzirksti, ko Tu mūsos iededzi, uzturēji un atstāji uz palikšanu!“ raksta D. Feldmane.
LRKB IC; Foto: no D. Feldmanes personīgā arhīva
