Ziņa papildināta ar priestera Andra Solima atmiņām un pārdomām.
Aizvadītajā nedēļā, 9. jūlijā, Daugavpils slimnīcā mūžībā devās emeritētais priesteris Alberts Cimanovskis.
A. Cimanovskis dzimis 1957. gada 4. septembrī Varakļānos dievbijīgu vecāku ģimenē. Bijis vienīgais bērns ģimenē. “Agrā bērnībā ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur viņš dzīvoja, gāja skolā un piederēja pie Svētās Marijas Magdalēnas draudzes. Līdz ar to varēja labi saglabāt savu latgaļu valodu un mīlestību uz dzimto Latgali. Daudzi noteikti atceras priesteri A. Cimanovski pēc viņa ļoti dūšīga ārējā izskata, citi viņu pat dēvēja par it kā visresnāko Latvijas priesteri, bet es viņu atceros kā diakonu no 1981. gada, kad viņš bija viens no tievākajiem semināristiem, topošajiem garīdzniekiem, kurš toreiz kalpoja vasaras praksē Piedrujas draudzē. Un tur jau viņu iepazinu kā smaidīgu, dzīvespriecīgu un optimistisku jaunekli. Viņš bija arī vienīgais students savā kursā, kad mācījās Rīgas Garīgajā seminārā,” raksta A. Solims
A. Cimanovskis ordinēts par priesteri 1982. gada 23. maijā un tajā paša gadā iestājās Mariāņu kongregācijā. “[Viņš] ļoti mīlēja Dievmāti, vienmēr ar entuziasmu skaitīja Rožukroni. Man bija laime agrā jaunībā iepazīt šo jauno un patriotiski noskaņoto priesteri Krāslavas draudzē, kur es toreiz jau spēlēju ērģeles, un viņš kalpoja kā vikārs, palīdzēdams dekānam Lapkovskim arī vēlāk, kad bija Aulejas un Skaistas draudžu prāvests, katru vakaru un svētdienās braukdams uz Krāslavu celebrēt Svēto Misi. Bieži braucu pie viņa uz Auleju dievkalpojumos paspēlēt ērģeles, kuras remontēju un atjaunoju. Tāpēc viņu labi pazinu, mēs kļuvām labi draugi, un viņš bija manas agrās jaunības priesteris un ģimenes draugs. Viņš mīlēja palīdzēt cilvēkiem, bija ļoti cilvēcīgs, sirsnīgs, iejūtīgs, un viņam ļoti patika jokot, stāstīt anekdotes. Nekad viņš nevienam neatteica savu garīgo palīdzību un lūgšanas,” savās jaunības atmiņās dalās A. Solims
A. Cimanovskis kalpoja kā prāvests Aulejas un Skaistas draudzē, vēlāk bija Barkavas, Madonas, Lubānas, Ļaudonas, Ērgļu, Cesvaines un Jaunkalsnavas draudzes prāvests. Pēdējās draudzes, kurās viņš kalpoja kā prāvests, bija Izvalta un Borovka. No turienes A. Cimanovskis tika pārcelts uz Viļānu Mariāņu klosteri, kur kalpoja kā vikārs līdz 2016. gadam. Pēdējos dzīves gadus kā pensionārs pavadīja Daugavpilī. A. Solims uzsver, ka šo pēdējo dzīves posmu Daugavpilī A. cimanovskis pavadīja, “praktizējot svēto sakramentu dzīvi, regulāri piedalīdamies Svētajā Misē, ejot pie Grēksūdzes un pieņemdams Vissvētāko Sakramentu. Viņš bija Dieva žēlastības stāvoklī, sagatavots uz tikšanos ar Pestītāju, kaut arī šī tikšanās viņam pašam un mums visiem bija liels pārsteigums, kad viņa dzīves posms noslēdzās tikai 62 gadu vecumā. Priesteris Alberts bija draudzīgs un centās saglabāt savu priestera identitāti, bieži ceļoja ar savu veco mašīnu un piedalījās dažādos dievkalpojumos, gribēdams tādā veidā sajusties kā aktīvs garīdznieks savā pensionētajā dzīves stāvoklī”.
Atvadīšanās no priestera Alberta Cimanovska notiks 14. jūlijā pl. 11:00 Viļānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa baznīcā, pēdējā viņa kalpošanas vietā. Pēc Svētās Mises viņš tiks apbedīts Viļānu kapsēta.
Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs!
Dmitrijs Artjomovs MIC; pr. Andris Solims
