Mēnesī, kad Rīgas arhibīskapam metropolītam Zbigņevam Stankevičam aprit desmit gadi, kopš viņš stājās šajā amatā, piedāvājam Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzes locekles Stellas Jurgenas skatījumu par šajos desmit gados paveikto un piedzīvoto.
Kristus šo aicinājumu “Gani Manas avis!” ir izteicis pirms 2000 gadiem, bet tas joprojām turpina skanēt un aicināt jaunus ganītājus Kunga ganampulkam Baznīcā un tā pilnībai pirms 10 gadiem atsaucās pašreizējais Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Priestera kārtā viņš ordinēts 1996. gada 16. jūnijā, iepriekš guvis dzīves pieredzi studējot RTU un strādājot pasaulē, bet 2010. gada 8. augustā notika viņa ordinēšana bīskapa kārtā Rīgas Doma katedrālē, kas iezīmēja vienu no viņa darbības stūrakmeņiem – ekumenismu. Savukārt 21. augustā notika arhibīskapa ingress jeb ieiešana Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē – galvenajā diecēzes baznīcā. Tā laikā priesteri saliek paklausības solījumu jaunajam bīskapam un ar šo brīdi arhibīskaps pārņem arī administratīvo varu, tādējādi pilnībā uzsākot savu kalpojumu.
Bīskapa kalpojumā aizvadīti jau 10 gadi. Daudz vai maz? Pats arhibīskaps atzīst, ka šis laiks aizritējis ļoti ātri. Kādi bijuši šie gadi, kādas pēdas tie atstājuši arhidiecēzes dzīvē un viņa paša personībā?
Romas katoliskās Baznīcas Latvijā starptautisku atpazīstamību veicinājusi arhibīskapa dalība tādās Eiropas bīskapu organizācijās, kā Eiropas Bīskapu konferenču padome (CCEE) un Eiropas Savienības Katoļu Bīskapu konferenču komisija (COMECE), regulāra piedalīšanās starptautiskos forumos ar garīgu un laicīgu ievirzi, kā arī lielie notikumi Latvijas Baznīcas dzīvē – Tezē tikšanās Rīgā 2016. gadā, Vatikāna amatpersonu vizītes un pāvesta Franciska vizīte 2018. gada 24. septembrī, kurus nodrošināja laba arhibīskapa sadarbība ar Latvijas valsts institūcijām. Ar valsts amatpersonām arhibīskaps tiekas regulāri, veidojot auglīgu sadarbību un atgādinot to galveno uzdevumu – būt Dieva kalpiem citu labā (sal. Rom 13, 4). Šobrīd šī sadarbība devusi labus augļus pandēmijas apstākļos – arhibīskaps kopā ar valsts amatpersonām atradis iespēju nodrošināt ticīgajiem sakramentu un dievkalpojumu pieejamību, vienlaicīgi ievērojot valsts noteiktās drošības prasības.
Kā redzama un paliekoša zīme arhibīskapa Z. Stankeviča veicinātajai Baznīcas un valsts sadarbībai kultūras jomā paliks restaurētā Jēkaba katedrāle ar ēku kompleksu, kas ir valsts nozīmes arhitekturas piemineklis. Darbi norit jau vairākus gadus un nesen, jaunu zeltījumu ieguvis, 800 gadus vecās katedrāles tornī agriezās tā restaurētais gailis. Katedrāles un vēsturisko ēku kompleksa atjaunošanas darbi tiek veikti ar valsts finansējuma piesaistīšanu. Pats arhibīskaps vērīgi seko šiem darbiem un ir klātesošs, uzsākot un pabeidzot atjaunošanas darbu svarīgāko posmus, ar savu svētību uzticot tos Dievam. Šie atjaunošanas darbi guvuši arī profesionāļu atzinību – saņemtas balvas skatēs “Gada labākā būve Latvijā 2017” un “Gada labākā būve Latvijā 2018” nominācijā “restaurācija”.
Viņa Ekselencei nozīmīga ir zinātnes joma – viņš pats ir teoloģijas doktors un laikposmā, kad vadīja Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūtu, tika atvērta maģistra studiju programma pedagoģijā, kurai pievienojās arī pastorālā konsultanta maģistra studiju progamma un pastorālie konsultanti šodien jau sniedz palīdzību draudzēs.
Z. Stankeviča kalpojuma skaistākos augļus tomēr devusi vērstība uz iekšpusi, Baznīcas dzīvi Latvijā. Stājoties amatā, arhibīskaps kā vienu no kalpojuma galvenajiem virzieniem saskatīja žēlsirdības darbu un šodien daudzās draudzēs ir Caritas grupas, kuru brīvprātīgie palīdz trūcīgajiem viņu vajadzībās. Arhibīskapu raksturo arī uzticēšanās lajiem un viņu harizmām – viņš ne reizi vien ir izteicies, ka jāmodina snaudošo milzi. Žēlsirdības darbu veic pārsvarā brīvprātīgie laji, kuru sirdīs tāpat kā arhibīskapam, deg rūpe par vājākajiem, skaists kalpojuma auglis ir Radio Marija, kur arī pārsvarā kalpo brīvprātīgie laji. Rodas arī draudzes pārvaldes organizācijas ar laju aktīvu iesaisti, taču arhibīskaps ļauj šim procesam notikt īstajā laikā un vietā, nesteidzinot un arī ne bremzējot draudžu iniciatīvas, paliekot paļāvībā uz Dievu, kuram visām lietām ir savs laiks un kurš nekad nenokavē.
Neraugoties uz dažādām diskusijām “par” un “pret”, arhibīskaps Z. Stankevičs ar izpratni un gudrību atbalsta arī harizmātiskās kopienas. Priestera gaitu sākumā kādu laiku viņš bijis atbildīgais par kopienu “Effata”, ar kuru joprojām saglabājis siltas attiecības. Izvērtējot šādas jaunas, dažkārt pretrunīgi vērtētas kustības, arhibīskaps uzticas Kunga vārdam Pāvila vēstulē tesaloniķiešiem: “Neapslāpējiet garu! Nenicinat pravietošanu. Pārbaudiet visu; kas labs, paturiet!” (sal. 1 Tes 5, 19-21)
Kalpojumā veiktais darbs liecina ar tālredzību un lielu organizatora talantu, savā ziņā arhibīskapa personā apvienojas politiķa un Baznīcas ganītāja spējas. Bet kāds viņš ir cilvēks, kādas bagātības glabā savas sirds dziļumos?
Arhibīskaps ir atsaucīgs uz visu skaisto – mīl ziedus, Kunga radīto dabu, priecājas par cilvēku radītiem mākslas darbiem, ir biežs viesis koncertos, teātra izrādēs un mākslas izstādēs un jāteic – asredzīgi atšķir mākslu, kas tuvina Dievam, no mākslas, kas no Kunga attālina. Mīlestību uz skaisto arhibīskaps iedzīvinājis arī kalpojumā, atbalstot mākslas un kultūras pasākumu ienākšanu Katedrālē un citos katoļu dievnamos. Katedrāles draudze ar viņa atbalstu piedalās Baznīcu naktī, Rīgas svētkos, dzimst aktīva mūzikas un mākslas dzīve, kļūstot par Jēkaba katedrāles draudzes dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Savos sprediķos un uzrunās viņš bieži atgādina par skaistuma tiešo saikni ar Dievu – skaistums ir Dieva seja, Viņa atklāšanās un caur skaistumu Kungs runā.
Sava ganītāja sirds siltumu labi iepazinuši Katedrāles Caritas brīvprātīgie un trūcīgie – staltais, aristokrātiskā izkata vīrs ļoti labprāt piedalās trūcīgajiem rīkotajos pasākumos, tos sasildot ar savu labestību un spēju būt kopā. Arī Latvijas simtgades svinību dienā viņš atrada laiku un iespēju piedalīties kopīgā mielastā ar Katedrāles trūcīgajiem, ar savu klātbūtni padarot šos svētkus to dalībniekiem īpašus un neaizmirstamus.
Visvairāk pateicības ziedu arhibīskapam vēlētos dāvināt tie, kas piedzīvojuši viņa garīgo vadību un saņēmuši padomu. Viņš ir uzklausītājs un rīcības cilvēks reizē – otrs tiek saprasts no pusvārda un arī rekacija – ar svētību un lūgšanu nereti ir zibenīga. Tajā pašā laikā viņa kalpojumu raksturo pacietība ar otru, spēja pieņemt cilvēku un viņa situāciju bez nosodījuma, vadīšana uz dziļu mieru ar labestību un maigumu, ko vispilnīgāk izsaka pravieša Isaja vārdi: “ Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs.” (sal. Is 42, 3)
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzes locekle Stella Jurgena
