Trešdien, 26. augustā, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs vadīja Svēto Misi, kuras laikā pateicās Dievam par savas kalpošanas desmitgadi, kā arī dalījās pārdomās par šai laikā paveikto. Z. Stankevičs savā uzrunā uzsvēra līdera lomu ne tikai sabiedrības priekšā, bet arī atbildību Dieva priekšā par to, kā šī funkcija tiek pildīta. Arhibīskapu ieradās apsveikt Valsts prezidents Egils Levits, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, ministri, mākslas un kultūras pārstāvji un daudzi citi draugi. Pasākumā piedalījās Latvijas bīskapi un garīdznieki.
Turpinājumā piedāvājam pilnu arhibīskapa uzrunas tekstu.
Labdien cienītās dāmas un augsti godātie kungi, dārgie brāļi un māsas Kristū!
Liels jums paldies par klātbūtni man tik nozīmīgā notikumā – manas kalpošanas desmitgadē.
Desmit gadi ir reizē ilgs un īss laiks. Ilgs laiks, lai apgūtu iemaņas, prasmes un pierastu pie ikdienas ritējuma arhibīskapa metropolīta lomā. Īss – lai iegūtu sabiedrības uzticēšanos un veicinātu pārmaiņas, jo īpaši tik senā un tradīcijām bagātā nozarē kā reliģija. Katru cilvēku Dievs ir apveltījis ar kādām spējām, talantiem un paredzējis kādu misiju. Aizvadītajos gados esmu centies pēc labākās sirdsapziņas pielietot man dotos talantus un izmantot tos kopējam labumam – Baznīcā un sabiedrībā.
Šajos desmit gados ir izdarīts daudz, lai arī dažas lietas ir tikai iesāktas vai arī atrodas procesā. Kas būtu tas galvenais, par ko ir gandarījums?
9 gadu laikā tika nosiltināti trīs mūsu galveno ēku kompleksi – kūrija, Garīgais seminārs un Katoļu ģimnāzija, un atjaunota bīskapa rezidence. Šobrīd turpinās Svētā Jēkaba katedrāles renovācija.
Svarīga joma ir kristīgā izglītība un formācija. Pa šiem gadiem ir ne tikai saglabātas, bet arī attīstītas mūsu mācību iestādes – Rīgas katoļu ģimnāzija un Rīgas augstākais reliģijas zinātņu institūts. Jau otro gadu darbojas Starptautiskais misiju garīgais seminārs “Redemptoris Mater”, kurā mācās topošie priesteri no vairākām valstīm.
Vēl šajos gados ēterā palaists „Radio Marija”, kurā, cita starpā, žurnālista prasmes apgūst arī mūsu ģimnāzijas sociālās komunikācijas specializācijas jaunieši. Prieks par rehabilitācijas centru atkarīgajiem “Betlēmes māja”, kas drīz svinēs deviņu gadu jubileju, un par 17 draudzēs nodibinātajām žēlsirdības darba jeb tā sauktās Caritas grupām, kas palīdz nabadzīgajiem cilvēkiem.
Gadu garumā izveidojušās labas attiecības ar plašsaziņas līdzekļiem, ir sniegtas ļoti daudzas intervijas. Kad stājos amatā, labu rezonansi izraisīja manis noformulētais kalpošanas mērķis: Latvijas garīgā atdzimšana. Apliecinājums tam bija Eiropas Gada cilvēka titula piešķiršana 2011. gadā.
Esmu daudzreiz aicināts uzstāties dažādās konferencēs, veltītām dažādām jomām, ne tikai garīgajai, un piedalījies Latvijas zinātņu akadēmijas ekspertu konsīlijos, kā arī Latvijas universitātes Padomnieku konventa darbā.
Svarīga ir bijusi arī starptautiskā dimensija. Daudz laika un enerģijas ir prasījusi aktīvā dalība četrās Vispasaules bīskapu Sinodēs Vatikānā, Pontifikālajā kristiešu vienotības veicināšanas padomē un vairākās citās starptautiskās baznīcas struktūrās. Pirms trim gadiem esmu ticis ievēlēts par Eiropas valstu bīskapu konferenču Padomes Evaņģelizācijas un kultūras komisijas vadītāju.
Runājot par starptautisko un universālo dimensiju, nedrīkst nepieminēt ekumenisko Eiropas jauniešu Tezē tikšanos Rīgā, ko organizējām kopā ar Tezē kopienu un citām Latvijas kristīgajām konfesijām. Tāpat ir jāatzīmē pāvesta Franciska vizīte Latvijā mūsu valsts simtgadē. Lai tā kļūtu par realitāti, roku rokā ar valsts pārstāvjiem un mūsu kaimiņu valstu bīskapiem tika strādāts vairāku gadu garumā.
Jā, ir noticis tik daudz, un arī turpmāk gribētos darīt tikpat un pat vairāk. Protams, gribētos arī pabeigt iesāktos darbus attiecībā uz ēku sakārtošanu. Sākam domāt par saules baterijām vai zemes siltuma izmantošanu, lai turpinātu samazināt ēku uzturēšanas izdevumus.
Gribētos nostiprināt kristīgās izglītības sistēmu. Ir iesākts darbs pie katoļu televīzijas izveidošanas, izmantojot moderno tehnoloģiju un starptautiskās sadarbības sniegtās iespējas. Svarīga joma ir garīdznieku un ticīgās tautas tālāka izglītošana un formācija. Bez tā nevarēsim uzmodināt “snaudošo milzi”, tas ir apzinīgu un pārliecinātu ticīgo, lai viņš uzņemas līdzatbildību par baznīcas misiju un Dieva Valstības – Evaņģēlija izplatīšanu apkārtējā sabiedrībā. Kā to darīt?
Šai sakarā es, pirmkārt, gribētu apzinātāk pievērsties domai par garīgo līderību. Mums, sabiedrības līderiem – un šeit es atļaušos runāt mēs, nevis tikai “es” formā, jo ikviens no šodienas klātesošajiem ir līderis savā jomā, kurā ieklausās noteikta sabiedrība daļa… Mums, līderiem, ir dots daudz. Dievs mums ir devis iespēju runāt uz cilvēkiem – runāt uz viņu prātiem un dvēselēm. Līdz ar šīs iespējas piešķiršanu, viņš no mums sagaida arī atbildības uzņemšanos par to, kā to pielietojam.
Līderības neatņemama sastāvdaļa ir vārds – instruments, kas tiek pielietos, lai uzrunātu un lai panāktu ieklausīšanos. Aizvadīto gadu laikā esmu daudz domājis par vārda spēku. Ir svarīgi apzināties, ka iesākumā dzimst ideja cilvēku galvās, tad šī ideja tiek noformulēta un izteikta vārdos un pēc tam apkārtējo realitāti tiek mēģināts pārveidot saskaņā ar šo ideju. Vārds sevī nes ideju, kas, pēc tās izteikšanas, rada realitāti. Piemēri nav tālu jāmeklē, viss pagājušais gadsimts ir pilns ar tiem. Tāpēc, turpinot kalpot, turpināšu izturēties pret vārda spēku ar atbildību, un aicinu to darīt arī jūs.
Vēl viens elements, kas neizbēgami nāk līdzi līderībai, ir ietekme un vara. Varai ir divējāda daba – virzīta pareizā, mīlestības, patiesības un taisnīguma plūduma gultnē, tā kalpo par auglīgu augsni pārmaiņām. Tomēr plūstot bez virzīšanas un bez apzināšanās, kad tā kļūst par mērķi pati sevī, vara var būt arī postoša. Vara ir instruments mūsu rokās. Vai mēs – līderi – vienmēr apzināmies tās spēku?
Katram līderim sabiedrībā ir sava loma, sava funkcija un arī atbildība Dieva priekšā par to, kā šī funkcija tiek izpildīta.
Garīgo līderu loma vienmēr ir bijusi nostiprināt cilvēkos ticību – gan Dievam, gan pašiem sev, savām spējām un varēšanai. Mēs kalpojam tam, lai modinātu un stiprinātu cilvēkos vēlmi dzīvot pilnvērtīgu un iekšēji piepildītu dzīvi. Tā nav iespējama, ja nav iekšējas brīvības un miera. To augļi ir arī harmonija attiecībās ar visiem labas gribas cilvēkiem, tādā veidā paplašinot Labā, Patiesā un Skaistā (ar lielajiem burtiem rakstītiem) klātbūtni pasaulē.
Daudzi no jums klātesošajiem ir līderi citās sabiedriskās dzīves jomās. Ikviena līdera uzdevums ir kalpot – kalpot sabiedrībai un darīt to ar apzināšanos par savu ietekmi. Brīnišķīga manas kalpošanas desmitgades dāvana būtu apziņa, ka gan es pats, gan katrs klātesošais sāk apzināties sevi kā līderi un apzināties līderi sevī. Apzināties to dāvanu, to talantu, ko Dievs mums ir devis, izprast savu misiju, kura katram ir uzticēta un kuras dēļ esam sūtīti pasaulē. Tikai savas patiesās misijas, aicinājuma apzināšanās mūsu dzīvi un tajā īstenoto līderību var padarīt jēgpilnu. Aicinu mūs visus apzināties arī varu pār mums uzticētajiem cilvēkiem un sabiedrību, tā iet pārī ar līdera statusu un misiju. Ir svarīgi izmantot mums doto varu atbildīgi.
Līderis veicina citu cilvēku izaugsmi, menedžeris tikai veicina lietu virzību. Bet, lai lietas virzītos uz priekšu, vispirms jādomā par cilvēkiem, viņu izaugsmi, jo ne jau tehnoloģija vai finanses, bet cilvēki ir svarīgākais uzņēmuma ilgtermiņa aspekts. Gribu minēt trīs pasaules līmeņa sekmīgas uzņēmējdarbības piemērus, kur uzņēmumu vadītāji savā pieejā kā prioritāti bija apzināti izvēlējušies tikumisko līderību – vadošā riepu koncerna Michelin vadītājs Fransuā Mišlēns, nozīmīgākā plašpatēriņa papīra preču ražošanas uzņēmuma pasaulē Kimberly-Clark vadītājs Darvins Smits un Herbs Kellehers – pasaulē lielākās zemo cenu aviopārvadāšanas kompānijas Southwest Airlines vadītājs.
Daudzi uzņēmēji netic tam, ka tikumīgais līderisms veicina peļņas gūšanu. Pareizāk sakot – negrib ticēt. Viņi saka: “bizness ir bizness”, – lai attaisnotu to, ka pret saviem darbiniekiem izturas nežēlīgi. Īsts darījumu cilvēks ir godīgs pret sevi. Viņš zina, ka tikumīgais līderisms ir nevis uzņēmējdarbības šķērslis, bet, gluži otrādi – kalpo tai. Līderisms īstenojas ar rakstura starpniecību. Temperaments ir dabas dots, bet raksturu mēs nostiprinām, ieaudzinot sevī veselīgus tikumus. Tikums ir dinamisks spēks, par ko liecina jau vārda “virtus” izcelsme – latīņu valodā “virtus” nozīmē “spēks”. Katrs no tikumiem, ja tajā regulāri vingrinās, pakāpeniski vairo cilvēka rīcībspēju. Tikumība izveido telpu, kurā līderisms īstenojas, iekarojot apkārtējo cilvēku uzticēšanos. Līderisma pamats ir tā saucamie 4 kardinālie tikumi: apdomība, taisnīgums, drosme un mērenība, toties cēlsirdība un pazemība ir līderisma būtība.
Īsti līderi nekad nemanipulē. Tāpat viņi nevada citus, liekot lietā potestas jeb varu, kas izriet no viņu stāvokļa. Viņi vada, izmantojot auctoritas – autoritāti, kas izriet no rakstura. Beigās ir arī viena laba vēsts: līderisms nevienu neizslēdz, tas ir pieejams ikvienam.
Otrkārt, turpmākajā savas kalpošanas laikā es gribētu pievērsties mērķtiecīgākai Latvijas sabiedrības garīgās atmodas veicināšanai caur dievišķās atklāsmes jeb Labās Vēsts tālāknodošanu, izmantojot mūsdienu plašsaziņas līdzekļus un paplašinot līdzšinējo ekumenisko sadarbību konfesiju starpā. No baznīcas tas bieži vien prasīs izkāpšanu no ierastās komforta zonas. Tomēr esam gatavi to darīt – būtu grēks to nedarīt, sabiedriskajai komunikācijai ir loma ikvienā Baznīcas misijas aspektā. Kā pāvests Pāvils VI teica, Baznīca „justos vainīga Kunga priekšā, ja neizmantotu šos spēcīgos līdzekļus”. Tāpēc arī šobrīd cenšamies no jauna nodefinēt un attīstīt Katoļu informācijas centru, lai pilnveidotu baznīcas iekšējās un ārējās komunikācijas procesus.
Treškārt, veicot šo komunikāciju, ir svarīgi virzīt sabiedrības domu uz patieso vērtību apzināšanos – nevis tikai rituālu, baznīcas noteiktu darbību izpildīšanu, bet patiešām apzināšanos par to, kas ir vērtīgs – kā mums pašiem, tā Dievam. Piemēram, mīlestība, attiecības, ģimene, sabiedrība, tuvība, kopā būšana, vienotība, iekšējs piepildījums un daudzi citi dzīves aspekti. Pēdējos gados ir spilgti vērojams, ka sabiedrība meklē ceļu – vai varbūt atpakaļceļu – pie garīgām vērtībām. Ceļu pie jēgas un eksistences apzināšanās. Ceļu pie Dieva. Tas notiek caur dažādu garīgo prakšu meklējumiem un piekopšanu. Vēlamies atsaukties šai tendencei, parādot, ka arī baznīca, kristīgā ticība un baznīcas piedāvātās garīgās prakses ir viens no ceļiem kā ir iespējams nonākt pie tik ļoti alktā un ilgotā iekšēja piepildījuma.
Ikviens no šiem procesiem – līderība, sev piešķirtās varas īstenošana un sabiedrības uzrunāšana ir iespējama tikai ar pazemību Dieva priekšā, gudrību un lielu iekšējo spēku. Tieši tās ir trīs lietas, ko, pirms desmit gadiem stājoties šajā amatā man novēlēja mana mamma. Un arī šodien, noslēdzot savu sakāmo, es vēlos jums vēlēt to pašu – pazemību, gudrību un spēku.
Paldies vēlreiz jums visiem par klātbūtni.
Foto: Toms Norde
