Ceturtdien, 20. augustā, Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs attālināti piedalījās “Baltkom radio” raidījumā “Mazākumtautības”, kurš skan katru ceturtdienu, piedāvājot sarunas ar dažādu Latvijā dzīvojošo nacionālo minoritāšu pārstāvjiem. Ņemot vērā, ka arhibīskaps ir dzimis poļu tautības ģimenē, radījuma vadītāji jautāja par viņa spējām integrēties vietējā kultūrā, kā arī par Baznīcas devumu sabiedrības integrācijā.
Arhibīskaps uzsvēra, ka Baznīca pēc savas būtības ir universāla, tajā ir visu tautību, kultūru, politisko uzskatu cilvēki. “Mēs sludinām kopīgas vērtības, tuvākmīlestību, cieņpilnu attieksmi vienam pret otru,” sacīja Z. Stankevičs. Baznīca ir vienota dažādībā, respektējot ikviena atšķirības.
Viņš stāstīja, ka pats audzis kristīgā vidē, bet dzīvē bija iestājies arī neticības periods, tomēr, apzināti atgriežoties Baznīcā, viņš sajuties tajā kā savās mājās. Viņš arī paskaidroja, ka 80.gados cītīgi izlasījis Vatikāna II koncila dokumentus, kuros kā viens svarīgs punkts ir minēts tas, ka Baznīcai, saglabājot savu identitāti, ir jāatveras uz pasauli, citādo, kā arī tā jārespektē. Šie principi, pēc arhibīskapa domām, piemērojami arī starpnacionālās attiecībās. Tur esot labi padomi, kā būtu jāizturas pret mazākumtautībām, uzskata Z. Stankevičs.
Par sevi Z. Stankevičs stāsta, ka līdz pat piecu gadu vecumam dzīvojis laukos. Mājās runājuši poliski, bet ar kaimiņu bērniem – latviski. Pēc tam gājis latviešu skolā, kurā bijusi arī krievu plūsma, tāpēc apguvis krievu valodu. „Man ir trīs pirmās valodas,“ saka arhibīskaps, norādot, ka mājās tā bijusi poļu valoda, skolā – latviešu, pagalmā – krievu. „Visās trijās valodās jūtos kā mājās.“ Sākumā viņš sevi identificējis kā poli, taču skolas un studiju laikā, komunikācijā ar draugiem iepazinis latviešu kultūru, literatūru, mākslu, un to iemīlējis. „Es to redzu nevis kā mīnusu, […] tā ir priekšrocība un bagātība, jo tas ir plaši izplatīts uzskats, ka katra jauna valoda ir jauns logs uz pasauli, vienkārši paplašini savu apvārsni, spēj paskatīties uz dzīvi citādāk un plašāk, un labāk saprast cilvēku,“ uzskata Z. Stankevičs. Viņaprāt, caur citu valodu prizmu cilvēks labāk iepazīst arī sevi, savu identitāti, kultūru. „Baidās tie, kas nav droši par sevi, arī valdoas jautājumos. Ja kāds visu laiku uzsver, ka jāsargā sava valoda un kultūra, tad kaut kur viņš nav drošs par sevi. Kas ir pārliecināts par sevi, tam nav apdraudējuma sajūtas,“ sacīja arhibīskaps.
Taču attiecībā uz valodas situāciju Latvijā, Z. Stankevičs atgādināja, ka ir saprotama Latvijas valsts vadības vēlme aizstāvēt valodu un kultūru, jo salīdzinoši nesen mūsu valsts ir atguvusi neatkarību. Tai pat laikā ir nepieciešams vēlreiz paskatīties uz šiem jautājumiem un domāt par „vienotību dažādībā“.
Jautāts, kurai kultūrai viņš jūtas piederīgs šodien, Z. Stankevičs atbild, ka uzskatot sevi tomēr par latviešu kultūras pārstāvi. „Esmu dzimis Latvijā, audzis Latvijā,“ sacīja bīskaps, papildinot, ka jebkurā gadījumā viņā paliek visas trīs dimensijas – poliskā, krieviskā, latviskā.
Noslēgumā arhibīskaps uzsvēra, ka mazākumtautībām, dzīvojot citā valstī, vispirms ir svarīgi apgūt vietējo valodu un iepazīt vietējo kultūru, respektēt, izturēties ar cieņu, iemīlēt. „Ja tas viss ir, tā ir universāla atslēga, tad tu iekaro pamattautas sirdi un tevi arī ievēro. Ja ir necieņa, tad ir konflikti. Redzu, ka cieņpilnais skatījums labi strādā un nes labus augļus,“ sacīja Z. Stankevičs.
Raidījumu „Mazākumtautības“ finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Mazākumtautības” saturu atbild SIA RNR LTD.
LRKB IC
