Šodien Aglonā neierastāk nekā parasti sākās Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku svinības. Svētku vigīlijas dievkalpojumu celebrēja Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, bet pēc dievkalpojuma izskanēja Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča video vēstījums Latvijas ticīgajiem un visai sabiedrībai. Arhibīskaps svētkos piedalās attālināti, jo pēc uzturēšanās Polijā patlaban atrodas 14 dienu pašizolācijā.
Video uzrunu var noskatīties šeit, bet turpinājumā piedāvājam arhibīskapa uzrunas pilnu teksta pilnu atšifrējumu.
Mīļie svētceļnieki, dārgie brāļi un māsas Kristū, cienījamie klausītāji, skatītāji un šīs uzrunas teksta lasītāji!
Šī vakara liturģiskajos lasījumos mēs dzirdējām, ka ķēniņš Dāvids sapulcināja visu Izraēli, tas ir, visu tautu, Jeruzalemē un svinīgi pārnesa Kunga šķirstu, kurā atradās Derības jeb Desmit baušļu plāksnes, tam paredzētajā vietā. Šis šķirsts tika uztverts kā Dieva klātbūtnes zīme un arī vēlākos laikos tauta devās pie tā pārbaudījumu un posta brīžos, lai izlūgtos Dieva palīdzību un aizsardzību smagās krīzes situācijās. Ievietojot šo tekstu Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšanas Debesīs svētku priekšvakara liturģijā, Baznīca novelk paralēles starp šo šķirstu un Jaunavas Marijas personu. Austrumu tradīcijā šie svētki saucas Успение Пресвятой Девы Марии. Успение nozīmē aizmigšanu. Daudzās austrumu ikonās ir attēlota šī Dievmātes aizmigšana un pāriešana sava Dēla Valstībā, kad Viņš ir paņēmis savas mātes dvēseli rokās un pārnes to uz debesīm. Šie svētki ieskicē ceļu, pa kuru arī mēs esam aicināti iet, tas ir, atvērties uz to uzvaru pār ļaunuma un iznīcības varu, ko Kristus ir izcīnījis ar savu krusta nāvi un augšāmcelšanos un kuras līdzdalībniece pilnā mērā ir kļuvusi Jaunava Marija. Baznīca viņu šodien salīdzina ar Derības šķirstu, kurā mīt Dieva klātbūtne, kurā ir iemājojis Svētais Gars. Tāpēc arī jūs šajā vakarā esat šeit, gan klātienē, gan attālināti, lai piedzīvotu un izjustu šo klātbūtni un saņemtu stiprinājumu, smeltos spēku un gaismu nākamajam savas dzīves posmam. Jau ceturto gadsimtu svētceļnieki Latvijā dodas uz Aglonu, lai šai īpašajā vietā pie Dievmātes brīnumainās svētgleznas sastaptu Dievu un atjaunoti dotos mājas.
Kādas ir tās jomas, kuras šodien jo īpaši būtu jāatver noslēpumainajai Dieva klātbūtnei, un kurās mums ļoti vajadzīga palīdzība no augšienes? Tās ir mūsu dzīves jomas, kurās konkrētā veidā darbojas dezintegrācijas, apjukuma, baiļu un nāves spēki. Otrajā lasījumā dzirdējām, ka šo spēku jeb “nāves dzelonis ir grēks”. Tomēr šī konstatācija nāk pārī ar apsolījumu, ka pienāks brīdis, “kad iznīcīgais būs ietērpies neiznīcībā un mirstīgais būs ietērpies nemirstībā” un piepildīsies rakstītais vārds, ka “uzvara ir iznīcinājusi nāvi”. (1 Kor 15,54.-57)
Viena no jomām, kurai gribētos pievērsties, ir Covid-19. Koronavīrusa pandēmija ir atstājusi iespaidu uz ikvienu mūsu sabiedrības locekli, daudziem tā ir apgriezusi dzīvi pilnīgi otrādi. Mēs visi šobrīd esam iesaistīti sava veida karā. Bet, ja īstajā karā tu redzi savu pretinieku, pret kuru var apvienoties cīņā, tad šajā situācijā vīruss ir nosacīti neredzams pretinieks. Ja karā tu vari saprast, ka kaut kad tas beigsies, tad šajā situācijā, tas nav zināms, nav zināms, kad varēs atgriezties pie ierastā dzīves ritējuma, un tas viss kopā ļoti dziļi ietekmē ikkatra cilvēka emocionālo stāvokli. Turklāt šis pretinieks distancē cilvēkus vienu no otra. Ir izšķirtas ģimenes, kurās bērni nevar apmeklēt vecākus, jo bērni strādā ārvalstīs, bet vecāki ir te – Latvijā, te – Latgalē, un šogad ne visiem ir iespēja satikties. Tāpēc ir jārod spēks – ticībā un savstarpējā atbalstā. Sabiedrību šķeļ arī tas, ka bieži vien katrs interpretē saņemto informāciju savā veidā, meklē to nedrošos avotos, un tad kopējā rīcība nav saskaņota. Ja katrs sāk rīkoties tikai savās interesēs un vadoties pēc savām sajūtām, tad uz šīs augsnes milzu tempā vairojas nedrošība un bailes. Dzīve nepārtrauktās bailēs ved pie cilvēka stabilitātes – gan fizioloģiskās, gan emocionālās – izjaukšanas. Vēsturiski ir zināms Avicennas eksperiments ar diviem jēriem, kas abi tika turēti vienādos apstākļos, vienādi aprūpēti, bet viena jēra tuvumā nepārtraukti atradās piesiets vilks. Jēriņš, kurš bija spiests ilgstoši uzturēties vilka klātbūtnē, nomira. Tas ļāva pētniekam izdarīt secinājumu, ka emocionālais stāvoklis (šajā gadījumā bailes) var atstāt letālas sekas uz organisma funkcionēšanu.
Tomēr ikviena krīze nes sevī arī jaunas iespējas. Varam paskatīties uz Covid arī kā uz pozitīvo spēku – kā uz mācību, kuras laikā ikviens varēja atklāt, cik daudz mums patiesībā ir dots! Mūsu brīvība, spēja pārvietoties, spēja sazināties, spēja būt līdzās! Mēs sākām novērtēt vienkāršas, šķietami pašsaprotamas lietas – saziņu, satikšanos, to, ka bērnus var aizvest uz skolu un bērnudārzu!
Krīze spēj mobilizēt mūs cīņai ar grūtībām, mudina meklēt risinājumus, jaunus ceļus. Tā tas parasti notiek laicīgajā pasaulē un tas ir pareizi. Tomēr ir svarīgi uz šo situāciju paskatīties arī no ticības viedokļa. Tā mums saka: Nekas nenotiek ārpus Dieva apredzības. Jēzus mūs mierina: Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. (Mat 10,30) Svētais Pāvils, savukārt, raksta: Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. (Rom 8,28) Ja kāds mīl Dievu, nāve viņam ir atbrīvojums no šīs pasaules nastām un savienošanās ar savas dvēseles Mīļoto uz mūžiem, sastopot arī savus tuvos, kuri jau ir aizgājuši mūžībā. Tam, kas ir slimības skarts, palīdz apziņa, ka Jēzus Kristus ir uzvarējis ļaunuma varu, uzņemoties ciešanas un krusta nāvi. Pirms augšāmcelšanās bija Golgāta ar visu tās dramatismu. Svētais Pāvils raksta: “Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa Miesu, kas ir Baznīca.” (Kol 1,24) Tātad ticīgais, kurš cieš vienotībā ar Kristu, ņem dalību ļaunuma varas satriekšanā šeit un šobrīd, gandara par saviem un citu grēkiem. Tas piešķir jēgas apziņu šai situācijā. Ko darīt pārējiem?
Katru dienu cilvēkam ir jāpieņem kādi lēmumi. Kā dzīvot tālāk? – tas ir viens no visaktuālākajiem jautājumiem simtiem un tūkstošiem cilvēku – tostarp, valdībai, Baznīcai, korporācijām, ģimenēm. Cīņa ar koronavīrusu ir tikai viena no neskaitāmām cīņas frontēm. Galvenā fronte – tā ir milzīgā neredzamā cīņa katrā no mums, mūsu apziņā un mūsu būtības, ko Svētie Raksti sauc par sirdi, dziļumos. Tātad īstais karš ir starp gaismu un tumsu mūsos, starp meliem un patiesību, starp egoismu un altruismu, savā dziļākajā būtībā – starp dzīvību un nāvi.
Atgriežoties pie pandēmijas izraisītā apjukuma, ir jāatzīmē, ka bailēm ir vairāki ceļi nokļūšanai cilvēka sirdī. Viens no tiem ir mediji. Un tā ir nākamā joma, par kuru vēlos runāt. Mediju ietekme mūsdienās ir milzīga. Tāpēc ir svarīga mediju ziņu kvalitāte un atbildība sabiedrības priekšā. Cilvēki tajos ieklausās un uzticas brīžiem pat vairāk nekā sev vai Baznīcai. Vai mediji apzinās savu lomu? Man gribētos cerēt, ka jā. Es redzu medijos atbalstu, sabiedroto, ekspertu. Instrumentu, kas līdzīgi kā ķirurga skalpelis, ir gana drošs un noderīgs, lai nogrieztu lieko. Pretējā gadījumā, ja skalpeli pielieto nepareizi, tas tikai izraisa papildus sarežģījumus, piemēram, vai nu izraisa nevajadzīgas sāpes, vai arī slimā vieta struto. No medijiem lielā mērā ir atkarīgs sabiedrības noskaņojums un labestības gaisotnes iespēja mūsu dzīves vidē.
Procesi, kuriem ejam cauri, skar visu sabiedrību. Es aicinu pieņemt šo laiku, lai apvienotos, viens otru atbalstītu. Laiks salikt galvas kopā un meklēt kopīgus risinājumus, nevis kritizēt un cīnīties vienam ar otru. Mēs visi esam cilvēki. Ikviens mēdz kļūdīties, tas ir normāli. Ir svarīgi spēt atzīt savas kļūdas. Caur to atveramies uz Dieva spēku un klātbūtni, tad arī apkārtējie cilvēki nosliecas mūs pieņemt ar izpratni. Ir svarīgi neiestigt savās kļūdās, bet tās atzīt un spert nākamos soļus, iet uz priekšu, meklējot alternatīvus risinājumus.
Jā, Covid-19 droši vien nekur nepazudīs un turpināsies arī rudenī, turklāt atsevišķi zinātnieki brīdina – ja cilvēki turpinās pret sev dāvātajām “kopīgajām mājām – Zemi” (Laudato sì) izturēties tāpat kā līdz šim, saskarsimies vēl ar daudziem vīrusiem, kas nāk tieši no dzīvnieku valsts. Bet mēs varam ņemt šo – pirmo – kā mācību, ka mums ir jāsaudzē Zeme, uz kuras dzīvojam! Pandēmijas kontekstā ir jākonstatē, ka katram savā līmenī un savas kompetences ietvaros ir konkrēta atbildība.
Daži vārdi būtu jāveltī arī Valsts pārvaldei. Atbildīgajām institūcijām, politiķiem, ieviešot ierobežojumus, tomēr jādomā par iedzīvotāju labklājību kopumā. Šajā gadījumā domāju atbalsta sistēmu, īpaši tiem, kas cieš visvairāk gan tīri ekonomisku iemeslu dēļ, gan saslimšanas dēļ (piemēram, kā viņiem nodrošināt iespēju, ja ne klātienē, tad vismaz citādi palikt saskarē ar tuviniekiem). Bet te var runāt vēl plašāk par daudziem citiem virzieniem, piemēram, kā veicināt to, lai sabiedrība tomēr ne tik daudz ieklausītos kaut kādās viltus ziņās, bet gan atbildīgajās institūcijās, respektīvi, tas saistās arī ar uzticības iegūšanu. Uzticību, savukārt, var iegūt, ja iedzīvotāji tiešām piedzīvo, ka valdība, politiķi un atbildīgās institūcijas rūpējas par viņu labklājību.
Arī garīdznieku vidū ir būtiska atbildīga rīcība. Likumu priekšā visi ir vienādi, tie ir saistoši visiem. Te svarīga ir savstarpēja solidaritāte. Turklāt, ja pieprasām atbildību no sabiedrības, no draudzes locekļiem, tad tieši garīdznieks kā pirmais ir aicināts rīkoties atbildīgi. Šībrīža situācijā garīdzniekam ir īpaši svarīgs uzdevums – uzklausīt cilvēkus, nevairīties no viņiem, iedrošināt viņus un palīdzēt uzvarēt bailes, būt līdzās un uzņemties atbildību. Arī tad, ja ir pieļautas kļūdas. Garīdzniekam jārūpējas, lai ticīgie no dievkalpojuma aiziet iepriecināti un stiprināti, nevis vēl vairāk satraukti vai nospiesti. Jā, es aicinu ik katru uz atbildību. Atbildību Dieva un sabiedrības, galu galā, savas sirdsapziņas priekšā. Tas labi saskan ar Evaņģēlijā rakstīto: Nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. (Mk 4,22).
Dārgie Kristum ticīgie! Ir svarīgi apzināties, ka jūs neesat vieni. Arī visgrūtākajā pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu laikā mēs bijām vienoti. Lielākā daļa no jums piedalījās dievkalpojumos attālināti. Ierobežojumi kļuva par ierosmi izmantot jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas, lai turpinātu uzturēt garīgo saikni mūsu starpā, informētu jūs par notikumu attīstību un turpinātu lūgties un kopt mūsu garīgo dzīvi.
Izmantojot šo iespēju, vēlos aicināt ikvienu Baznīcas locekli izvairīties no neauglīgas kritikas, bet uzņemties līdzatbildību par saviem līdzcilvēkiem un iespēju robežās sniegt viņiem morālu un garīgu atbalstu. Protams, mēs lūdzam Dievu, lai Viņš sargā mūs, mūsu dārgos, mūsu dievnamus un mūsu valsti no epidēmijas, taču tas neatbrīvo mūs pašus no atbildīgas attieksmes pret notiekošo un veselā saprāta pielietošanas. Nevajag izaicināt Dievu un pieprasīt, lai Viņš dara brīnumus tajās jomās, kuras Viņš ir atstājis mūsu atbildības sfērā. Tāpēc aicinu rūpīgi izvērtēt, ar kādu informāciju mēs dalāmies, kādas intereses varētu stāvēt aiz viltus ziņu izplatītājiem un kādu atbildību mēs uzņemamies, izplatot nepārbaudītu, bet šķietami sensacionālu informāciju. Arī tas ir jaunais šajā laikā, katram priekš sevis – apgūt mediju lietotprasmi, lai izvērtētu informāciju, kurai tiekam pakļauti ikdienā. Tā ir spēja izprast saņemto informāciju, to izvērtēt un analizēt.
Šai pārbaudījumu laikā aicinu uz savstarpējo solidaritāti, it īpaši paaudžu starpā. Tā ir īpaši būtiska tieši grūtībās, krīzes laikos. Tas nozīmē, sadzirdēt, ja kāds ir nokļuvis grūtībās un savu iespēju robežās palīdzēt, atbalstīt, mierināt…
Mīlestības uz tuvāko nosacījums ir mīlestība pret sevi, kā arī spēja atzīt savas kļūdas un nepilnību, un, galvenokārt, atbildības uzņemšanās par savu dzīvi. Tikai šādi ir iespējams pilnvērtīgi un apzināti ticēt arī Dievam. Pretējā gadījumā mums draud nonākšana ilūziju varā. Bet ticību, kura ir balstīta uz stingriem un reālistiskiem pamatiem, neviens nespēj mums atņemt vai ierobežot. Un par to mums ir jābūt pateicīgiem.
Jaunava Marija, Jēzus Kristus Māte, māci mūs ticēt, cerēt un mīlēt tā, kā to darīji Tu un palīdzi mums nonākt debesīs, kur vairs nav ne naida, ne melu, ne ļaunuma, bet valda mīlestība, kur viss ir caurstrāvots ar dievišķās patiesības gaismu un tiek apmierinātas ikvienas sirds ilgas arī pēc skaistuma un harmonijas.
