Šodien ar vigīlijas Svēto Misi ticīgie sāk svinēt Latvijas apustuļa Meinarda svētkus, Piedāvajam Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina sprediķa tekstu, kas izskanēja 13. augusta vakara Svētajā Misē Aglonā.
Svinot šodien svētā Meinarda, Latvijas aizbildņa, svētkus, mēs domās varam atgriezties vēsturē – 12. gs. beigās, kad Meinards ieradās mūsu zemē. Varam domās ģeogrāfiski aizceļot uz Ikšķili, kur atrodas sv. Meinarda sala ar baznīcas un pils drupām, kuras ir liecinieces vēsturiskajiem notikumiem, kā latviešu ciltis pieņēma kristību. Esam dzirdējuši dažādas vēsturnieku un ne tikai vēsturnieku domas par tās vietas seno laiku notikumiem. Lai arī kā šo laiku vērtē mūsdienu cilvēki, viens ir skaidrs – Meinards Latvija ieradās kā misionārs un vienīgā viņa interese bija sludināt Evaņģēliju.
Varbūt ir vēl kāds, kurš nezina, bet, pateicoties priestera Konstantīna Bojāra pūlēm, šogad, 29. aprīlī, Ikšķiles novada dome pieņēma lēmumu Smilšu ielu Ikšķilē, kas ved uz Karmelītu māsu klosteri, pārdēvēt par svētā Meinarda ielu.
Ir skaisti, ka mēs atceramies Meinardu, ka šo vēsturisko personu pieminām, godinām, tomēr mēs nevaram palikt tikai pie vēstures. Dievs nevēlas, lai mēs pestīšanas notikumus, arī mūsu zemes evaņģelizācijas notikumus uztvertu tikai kā senatni. Tādēļ šodien, iesākot svinēt mūsu zemes aizbildņa svētkus, mēs Evaņģēlijā lasījām: “Es esmu ar jums visās dienās līdz pasaules beigām.”(Mt. 28, 20) Tas kārtējo reizi mums atgādina, ka Dievs nav ieslēdzams vēsturē, Viņš darbojas cauri laikiem. Pat ja šajā fragmentā Jēzus būtu pateicis tikai “Es esmu”, tad apustuļiem un mums ar to vajadzētu pietikt, lai saprastu, ka Jēzus ir patiess Dievs, kurš kopā a Tēvu un Svēto Garu darbojas visos laikos.
Kādēļ tam vajadzētu pietikt?
Mums šeit jāatceras Izceļošanas grāmatas fragments, kur Mozus sastopas ar Dievu Horeba kalnā. Toreiz Mozus saņēma uzdevumu izvest Izvēlēto tautu no Ēģiptes zemes. Lai pārliecinātu tautiešus par Dieva doto uzdevumu, Mozus jautāja, kāds ir Dieva vārds. Atbildē viņš dzirdēja: “Es esmu, kas esmu! … Tas ir mans vārds uz mūžiem, un tā Mani jāpiesauc paaudžu paaudzēs.” (3 Moz. 3, 14.15) Lietotais darbības vārds “būt” nenozīmē vienkārši “Es esmu”. Ir jāzina, ka šim darbības vārdam ebreju valodā nav laiku. Tas tiek lietots pabeigtā un nepabeigtā formā. Šajā Dieva Vārdā tiek lietota nepabeigtā forma, kas vienlaicīgi ir tagadne un nākotne. Šajā Dieva vārdā slēpjas pārliecība, ka Bībeles Dievs ir tas, Kurš, pretēji elku dieviem, patiešām ir. Pāri visam tas ir ne tikai Dieva esamības fakts, bet patiesība, kas tā laika cilvēkiem bija pašsaprotama un apliecinājums darbīgai, dinamiskai un uz cilvēku atvērtai Dieva klātbūtnei. Dieva klātbūtnei, kura ir piedzīvojama katrā vēsturiskajā “tagad” un nojaušama nākamajos laikos. Tātad Dievs ir Kāds, Kurš darbojas. Dievs ir tas, Kurš glābj, atpestī un atbrīvo. Apustuļiem, kas bija auguši Vecās Derības mentalitātē, dzirdot šos vārdus “Es esmu ar jums”, bija jāsadzird, kas ir Jēzus, un visām viņu šaubām bija jāizgaist. Tomēr, kā dzirdējām, vēl pirms brīža daži šaubījās. Evaņģēlijs mūs pārliecina, cik viegli nezināmā priekšā cilvēks – pat tāds, kurš ir piedzīvojis brīnumaino Jēzus klātbūtni,- var sākt šaubīties, zaudēt cerību.
Un mēs – vienkāršie ticīgie?
Mums ikvienai grūtai situācijai jābūt kā iespējai atklāt savas ticības nepilnību un vājumu. Viss, kas, cilvēcīgi ņemot, pārspēj mūsu sapratni, ir pārbaudījums mūsu ticībai.
Arī mūsu zemes aizbildnis svētais Meinards to piedzīvoja. Pēc tam, kad viņš Brēmenē tikai iesvētīts par bīskapu un atgriezās Ikšķilē, sāka organizēt bīskapiju, iesvētīja uzcelto mūza baznīcu par katedrāli. Pēc tam sākās pirmās neveiksmes. Kad uz Mārtiņa salas mūra pils bija uzcelta, turienes lībieši, kas bija solījuši kristīties, tagad atteicās to darīt. Šī iemesla dēļ smalkjūtīgais un dziļi ticīgais bīskaps ārkārtēji cieta. Vēl smagāk viņš pārdzīvoja, kad nekristīto lībiešu iebiedētie kristītie lībieši, domādami, ka ar ūdeni pieņemto kristību var nomazgāt, kāpa Daugavā novēlēdami, lai Daugavas ūdeņi viņu kristību aiznes atpakaļ uz Vāciju.
Arī tas, ko mēs piedzīvojam mūsdienās gan pasaulē, gan mūsu zemē, vai tā nav sastapšanās ar vienu grūtu, neskaidru un kaut kādā ziņā noslēpumainu situāciju?
Cik daudziem cilvēkiem viss notiekošais ir iesējis šaubas?
Cik daudz cilvēku notiekošā dēļ ir zaudējuši cerību un, iespējams, arī ticību?
Un kādēļ?
Vai ne tādēļ, ka ļoti bieži ir aizmirsuši par “Es esmu”, par to, Kurš darbojas visos laikos un visdažādākajās situācijās?
Vai ne tādēļ, ka daudzkārt esam izvēlējušies dzīves modeli, kas raksturoja Seno Romas impēriju – “maizi un izpriecas”?
Vai viss notiekošais nav pamudinājums uz atgriešanos pie Tā, Kurš ir?
Kurš ir radījis šo pasauli? Kurš to ir atdevis ne tikai, lai mēs to apgūtu, bet arī, lai mēs būtu atbildīgi par visu, kas tajā notiek?
Svētais bīskaps Meinards, neskatoties uz visām neveiksmēm, visiem pārdzīvojumiem un pārbaudījumiem, palika uzticīgs Dievam un pacietīgi turpināja misiju darbu. Ar savu lēnprātību un iecietību viņš ieguva aizvien lielāku lībiešu uzticību. Viņa uzticība Dievam un pacietība deva labus augļus.
Lūgsim, lai ar Meinarda aizbildniecību arī ikviens no mums atjauno sevī pārliecību, ka Dievs – Es esmu – darbojas arī mūsu laikos. Lai mēs visdažādākajās dzīves situācijās esam uzticīgi Dievam. Lai grūtību un pārbaudījumu brīžos, paļāvības pilni, saucam uz Kristu, kā Pēteris, grimdams jūrā: “Kungs, glāb mani!”.
