Šajā nedēļā turpinot meklēt atbildes, kas ir patiesa brīvība, vai tā ir iespējama mūsdienu sabiedrībā, kādi ir tās priekšnosacījumu, piedāvajam Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles „Vēstnesītī“ jau iepriekš publicētus rakstus.
Brīvībai ir plaša nozīme antropoloģiskā, sociālā un pestīšanas ziņā. “Brīvība” izsaka cilvēces lielos centienus, visu cilvēku vēlmi. Brīvība izsaka to patiesības un dzīvības dzirksteli, ar kuru tika radīta cilvēce pēc Dieva attēla un līdzības. Brīvība iezīmē cilvēces cēlāko izpausmi un ir arī vislielākā riska pilna: “Dievs ir vēlējies izvēles brīvību atstāt cilvēka paša ziņā, lai viņš no brīvas gribas meklētu savu Radītāju un, pieķeroties Viņam, brīvi sasniegtu svētlaimīgu pilnību” (Gaudium et Spes, n.17, Sir 15:14)
Brīvība ir Dieva dāvana cilvēcei radīšanā un vēl vairāk atpestīšanā. Pāvils runā par atpestīšanas noslēpumu, sakot: ”Kristus mūs atbrīvojis brīvībai” (Gal 5:1). Tieši tāpēc, ka brīvība ir trausla un apdraudēta dāvana, tā ir “atpestīta “no grēka un “izglābta” ar sv. Garu, kurā esam kļuvuši Dieva bērni, atbrīvoti no grēka verdzības, lai sauktu kopā “Abba! Tēvs!” (sal. Gal 4:4-6). Tas pats Gars ļauj mums vērsties pie citiem kā brāļiem un māsām brīvībā un evaņģēliskā brālībā kā viena Tēva bērniem.
Pašlaik ilgas pēc brīvības pastāv līdz ar viselementārāko tiesību noniecināšanu. Cilvēces sirdsapziņa ir nobriedusi par cilvēka personas cieņu, un tomēr aizvien tiek pārkāptas cilvēktiesības un brīvība. Brīvību apspieda totalitārā sistēma. Neatkarības gars izvirzījās pat tad, kad publiski brīvība bijusi stipri ierobežota vai pilnīgi iznīcināta. Totalitārā sistēma neveidoja cilvēku no iekšienes, bet izvērsa, spieda no ārpuses. Sludinātās ideoloģijas kontekstā, industrializētā sabiedrība, izejot no sasniegumiem zinātnē un tehnikā, nevarēja attīstīties brīvas izvēles rezultātā ar visu cilvēku līdzdalību. Brīvību šī ideoloģija atzina par neuzticamu.
Totalitārā sistēma vienlaikus izrādījās nespējīga saskarsmē ar cilvēku iekšējo brīvību. Koncentrācijas nometnes, gulagi, cietumi un politiskās tiesas necilvēcīgi iznīcināja miljoniem cilvēku. Bet tie radīja arī nedzirdētas cilvēka gara uzvaras. Cilvēka dzīve guva dziļāku nozīmi piedošanā, tuvākā mīlestībā, līdz pat dzīvības atdošanai ienaidnieka un labākas pasaules labā. Šī bija to cilvēku uzvaras, kuru dzīvi nesamaitāja nodevības veidi, sadarbība ar ļaunuma spēkiem un kompromiss ar spēcīgo.
Cilvēciski par to daudz nācās maksāt. Bet to kompensēja iekšējās brīvības liecība. No kurienes nāca šis rakstura stiprums? Kas ļāva cilvēkiem uzupurēt savas dzīves, aizsargājot patiesību, taisnību vai citu dzīvības? Kā varam izskaidrot to, ka, cilvēciski zaudējot dzīvību, var atrast mērķi, savu “pestīšanu”?
Uz šiem jautājumiem var pienācīgi atbildēt, tikai atsaucoties uz cilvēka sirdsapziņu, kurā iegravēts Dieva likums un kura veidojas, piedzīvojot vispārējās un transcendentās vērtības.
Genocīds un cilvēka gara uzvara atklāj mūsu laika traģiskumu un iedvesmojumu. Šie aspekti iezīmē cilvēku noslēpumaino saskari ar Dievu vai drīzāk Jēzu Kristu, kas ir atklājis Dievu. Pieredze rāda, ka cilvēka gars galu galā ir bijis stiprāks nekā totalitārie režīmi. Tie pēkšņi sabruka vai nu iekšējā vājuma dēļ vai tāpēc, ka bija alkas pēc brīvības cilvēku sirdīs vai īpašas Dieva žēlastības, Viņa apredzības un žēlsirdības dēļ.
Mūsdienās piedzīvojam neapvaldītu liberālismu, pat ja ir radusies brīvības situācija, bieži sekojot reakcijai uz atkarības kultūru. Mūsdienās radītais dzīvesveids balstās uz gandrīz absolūtu brīvību, bez mērenības, kādu atpestītās cilvēces cieņa pieprasa patiesai brīvībai. Rezultātā zūd personīgo attiecību dziļā jēga, iestājas vientuļā pūļa sindroms, egoisms, tukšums attiecībā uz eksistences nozīmi, kas cilvēkus virza uz agresīvu un rupju uzvedību. Šis tukšums par eksistences nolūku aizvien vairāk parādās meklējumos pēc tā, kas aizvieto patieso brīvību: piem. patēriņš un hedonisms, kamēr rodas alternatīvas reliģiskas kustības un sektas, kas sniedz maldīgas un atsvešinošas atbildes meklējumos pēc patiesās dzīves nozīmes.
Protams, Apgaismības laikmeta humānistiskās ievirzes izveidoja apziņu par cilvēktiesībām. Tomēr, izskaidrojot šīs tiesības bez atsaukšanās uz dabisko likumu, neļāva apzināties cilvēka kā personas cieņu. Rezultātā vairākas liberālas un subjektīvas ievirzes, balstoties uz individuāliem saukļiem, norāda, kā definēt un izlemt patiesības, taisnības un morāles raksturu.
Dievs deva savu paša līdzību un līdz ar to iespēju būt patiesi brīvam, ne ideoloģiski priviliģētai rasei. Viņš cilvēci neatdeva revolucionārai šķirai, kas cīnās par dvēseļu vadīšanu. Nedz arī Viņš uzticēja liberālai valstij uzdevumu atspoguļot dievišķo. Cilvēki kā personas nes sevī personīgā Dieva attēlu, kuru atjauno Pestītāja Jēzus Kristus žēlastība. Viņi tomēr dzimst ne jau brīvi (kā apgalvo liberālā doma), bet dzimst ar spēju kļūt brīviem un nodrošināti ar atbrīvojošas pestīšanas solījumu. Lai attīstītos personīgā brīvība, spējas un formācija, vispirms cilvēkiem jābūt atpestītiem, t.i., paša Dieva atpirktiem. Pestīšanas noslēpums uzvar ļaunuma noslēpumu.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles „Vēstnesītis” (Nr. 3 (309) 2018. gada 4. februāris) foto: Flickr.co
