Meklējot dažādos brīvības aspektus, šoreiz par to, vai īsta brīvība var pastāvēt bez mīlestības un nerespektējot patiesību
Brīvības problēma mūsdienās skar attiecības starp brīvību un patiesību. Šīs attiecības uztver sirdsapziņa, kas veidota pēc Evaņģēlija atklāsmes un Baznīcas mācības. Jānis Pāvils II saka: ”vienīgi brīvība, kas pakļaujas Patiesībai, vada cilvēku uz tā patieso labumu. Personas labums ir būt Patiesībā un rīkoties pēc Patiesības” (Veritatis Splendor, n. 84).
Kad pārrauta saikne starp patiesību un brīvību, tad iestājas vērtību krīze un dažkārt īsta katastrofa par cilvēces nozīmi. Jānis Pāvils II nosoda dažus šīs situācijas simptomus: “Visur apkārt mums sastopam uzbrukumus cilvēka dzīvībai pēc ieņemšanas un pirms dzimšanas; nemitīgu personas pamattiesību pārkāpšanu; cilvēka dzīvībai minimāli nepieciešamo labumu netaisnīgu izpostīšanu” (turpat). Visas maldīgās brīvības izpratnes izpaužas patiesas brīvības krīzē gan indivīdu, gan ģimeņu un sabiedrības dzīvē.
Šajā situācijā zīmīga ir Pāvila vēsts par to, ka cilvēka brīvībai jābūt atbrīvotai no grēka, žēlastības atpestītai. ”Kristus mūs atbrīvojis brīvībai” (Gal 5:1). Pašai brīvībai jābūt atbrīvotai, un Kristus ir tas, kas to atbrīvo. “Ar savu godības krustu Kristus ir ieguvis pestīšanu visiem cilvēkiem […]
Kristus žēlastība nekādā ziņā nekļūst par sāncensi mūsu brīvībai, kad mēs savu brīvību izmantojam atbilstoši patiesībai un labajam, ko Dievs ielicis mūsu sirdī. Gluži pretēji: […] jo vairāk mēs pakļaujamies žēlastības ierosmei, jo vairāk pieaug mūsu iekšējā brīvība…” (KBK 1741–1742).
Sastopoties ar grūtībām dziļi izprast brīvības patieso nozīmi, mūsu acis lai vēršas uz Kristu, kas brīvi sevi uzupurēja Tēvam par saviem brāļiem un māsām. „Krustā sistais Kristus atklāj brīvības patieso nozīmi; viņš to pilnīgi piedzīvo pilnīgā pašatdevē un aicina sekotājus ņemt dalību viņa brīvībā” (Veritatis Splendor, n.85) Krustā sistā Jēzus kontemplācija ir galvenais ceļš, kas Baznīcai ik dienas jāiet, ja viņa vēlas saprast brīvības pilnīgo nozīmi: pašatdevi kalpošanā Dievam un tuvākiem. Baznīcas dzīve brīvībā, viņas atdeve un kalpošana nemitīgi izriet no kopības ar krustā sisto un augšāmcelto Jēzu (sal. Veritatis Splendor, n.87).
Krustā sistajā un augšāmcēlušā Kristū izstaro patiesība par brīvo atdevi, ar kādu Jēzus “mīlēdams savējos pasaulē, mīlēja tos līdz galam” (Jn 13:1). Euharistija ir šīs mīlestības sakraments. Šī patiesība īpaši atbilst patiesībai par cilvēci un brīvības izpratni. Neviens nevar dzīvot, ja nav cita cilvēka pieņemts, bez mīlestības pieredzes un mīlestības došanas citiem. ”Cilvēks nevar dzīvot bez mīlestības. Viņš paliek sev neizprotams, viņa dzīve ir bezjēdzīga, ja viņam netiek atklāta mīlestība, ja viņš nesastop mīlestību, ja to nepiedzīvo, nedara par savu un cieši neņem tajā dalību” (Redemptor Hominis, n.10).
No vienas puses, cilvēks gūst piepildījumu, kad pārņemas ar mīlestību un šādi īsteno savu bezgalīgo potenciālu. No otras puses, mīlestība ir arī sava veida brīvība, jo tas, kas mīl, nemitīgi virzās uz brīvību – uz to brīvību, kas atbrīvo no ierobežojumiem, no egoisma.
Svētajā Misē svinam un liecinām par brīvību, ar kādu Kristus mūs atbrīvojis, stiprināti ar Evaņģēlija Vārdu un Euharistisko Maizi, ienākot kopībā ar Kristu, pielūdzot Tēvu garā un patiesībā un izrādot mīlestību citiem, līdz pat dzīvības atdošanai par viņiem. Euharistijas svinēšana izceļ Kristus paklausību, ar kādu viņš padevās savu krustā sitēju un sava debesu Tēva rokās. Viss Kristus pestīšanas darbs balstās uz viņa neierobežoto paklausību Tēvam. Vēstule ebrejiem norāda, ka Kristus uzsāka savu pestīšanas darbu, kā viņš nāca pasaulē, sakot “Upurus un dāvanas tu negribēji […] Lūk, es nāku izpildīt tavu gribu, Dievs” (Ebr 10:5-7). Savas publiskās darbības laikā pats Kristus aprakstīja šādi savu dzīves programmu: ”Mana barība ir izpildīt tā gribu, kas mani sūtīja, un pabeigt viņa darbu (Jn 4:34). Uzticība šai programmai, kuru viņš bieži atkārtoja, savu dramatisko kulmināciju sasniedz Ģetzemanes mokās un nāvē uz krusta. Olīvu dārzā Kristus izsaka savu gatavību: ”Mans Tēvs (…) tava griba lai notiek” (Mt 26:42). Uz krusta, pabeidzot savu darbu, viņš nozīmīgo dzīves programmu, sakot: ”Ir piepildīts!” (Jn 19:30). Šie vārdi apkopo padošanos Tēvam visā dzīvē. Tas arī ir pēdējais Kristus pestīšanas akts: notiek cilvēces rehabilitācija, kurā dzimst cilvēka brīvība.
Kristīgā tradīcija Kristus labprātīgi atdevei attiecinājusi šos pravieša Isaja vārdus: “Viņš tika uzupurēts, jo tā gribēja” (Oblatus est quia ipse voluit – sal. Is 53:7). Viņa augstākā brīvība, veicot Tēva uzticēto darbu, skaidri redzama Jāņa “godības grāmatā”, aprakstot Kristus godpilnās ciešanas kā mīlestību „līdz galam” (Jņ 13:1). Šie vārdi norāda, ka Kristus skaidri apzinājās, ka atnācis brīdis piepildīt savu misiju – vēsturisks brīdis visai cilvēcei. “Jēzus stunda“ ir pilnīgi ietverta paklausībā un mīlestībā: “paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Fil 2:8). Šīs stundas viens no galvenajiem brīžiem ir Euharistijas noslēpums.
Iestādot Euharistijā sava upura piemiņu, Jēzus visskaidrākā veidā izpauda brīvību mīlestībā uz saviem sekotājiem. Svētā Mise ik dienas atgādina par Kristus mīlestības brīvo atdevi Tēvam par mums, un kā ikdienas viņš atdodas Baznīcas labā, lai no viņas ticīgajiem nāktu patiesa brīvība sevis atdevē.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles „Vēstnesītis“ (Nr. 4 (310) 2018. gada 18. februāris); Foto: Flickr.com
