Pirms nepilnas nedēļas, 14. novembrī, 90 gadu jubileju svinēja Jānis kardināls Pujats. Nākamajā gadā viņš svinēs 70 gadus priesterībā, kā arī 30 gadus bīskapa kalpojumā. Tāpēc jaunajā “Katoļu Kalendārā 2021”, kuru jau var iegādāties draudžu grāmatu galdos un Jāņa Rozes grāmatnīcās, kardinālam ir veltīti divi plaši materiāli. Piedāvājam fragmentus no Vitas Brižes sagatavotā raksta par kardinālu. Pilnu tekstu un vēl daudzus citus interesantus rakstus un intervijas meklējiet “Katoļu Kalendārā”.
“Esmu priecīgs, ka savulaik esmu apguvis lietuviešu, poļu un krievu valodu un tagad varu likt tās lietā, gan uzklausot grēksūdzes, gan vienkārši sarunājoties ar cilvēkiem,” tā par savu kalpošanu Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē saka kardināls Jānis Pujats. Turpat, baznīcā, pēc kalpošanas vakara Svētajā Misē arī satieku Viņa Eminenci, tērpušos bīskapa sutanā. Vispirms dodamies vakariņās uz ēdamzāli, kur pie sienām ir vairākas svētgleznas, tostarp Jēzus pēdējo vakariņu attēlojums. Pateicis galda svētību latīniski, kardināls mudina mani baudīt maltīti, piedāvā arī šokolādes kūku. Būdams augsta līmeņa garīdznieks, viņš atstāj sirsnīga un vienkārša cilvēka iespaidu.
Jau šoruden kardināls Jānis Pujats svinēs savu 90. dzīves jubileju, un nākamgad martā aprit 70 gadi, kopš arhibīskaps Antonijs Springovičs viņu slepenībā iesvētīja par priesteri. Tad padomju vara jau bija slēgusi garīgo semināru un priesteru kalpošanu stingri uzraudzīja Reliģijas lietu padome jeb čeka. Šādā laikā Jānis Pujats uzsāka kalpošanu, arvien atrodot “robus”, kā tautai sludināt Evaņģēliju. Kad Vatikāna II koncils lēma, ka dievkalpojumiem jānotiek ne vairs latīņu, bet tautas valodā, viņa vadībā arī notika Baznīcas liturģisko grāmatu sagatavošana un izdošana latviski. Šos un citus notikumus kardināls ir aprakstījis nelielā brošūrā “Garīdznieka autobiogrāfija 1930 – 2020”. Tomēr vēlos par tiem dzirdēt arī no viņa paša, tādēļ tiekamies uz sarunu klātienē viņa darbistabā, no kuras paveras skats uz Vecrīgu.
(…)
Bērnību kardināls aizvadījis Nautrēnos, Rēzeknes pusē. Vaicāts par skaistākajām bērnības atmiņām, viņš atceras dienu, kad kā mazs zēns ganījis govis un mātei teicis: “Cik es esmu laimīgs!” Vasara bijusi silta, basām kājām staigājis pa pļavu un… cik maz mazam bērnam vajadzīgs, lai būtu laimīgs!
(…)
Uz Sološnieku pamatskolu skolas gados nācies mērot trīs kilometrus kājām, ziemā gan varējis slidot pāri ezeram, kurš dzimtajā Lielpujātu sādžā atradies pie mājām.
Vaicāts par ticību, garīdznieks apliecina, ka tā nāk jau no ģimenes. No bērnības palicis atmiņā krāsains svētbilžu stūrītis, kur tēvs, ceļos nometies, pirmais uzsācis kopīgās rīta un vakara lūgšanas. Par Dievu Lielpujātu sādžā liecinājusi arī daba: “Kad visi lauki – lini, katra labības šķira un pat kartupeļi – zied, tu esi kā dārzā. Tad ainava ir ļoti skaista.”
Tiesa, jau skolas gados sācies Otrais Pasaules karš. Tā postījumi Lielpujātu sādžu nav skāruši, taču kara briesmas nācies pieredzēt, kopā ar vecāko brāli Jāzepu pavadot nakti Rēzeknē, kad pilsētu bombardējušas krievu lidmašīnas. Tomēr arī šajā naktī varējis piedzīvot Dieva apsardzību. Abi brāļi paslēpušies tranšejā – grāvī, kur bijušas iepriekš sataisītas sēdvietas, pa virsu uzlikti koki un uzbērta plāna kārtiņa zemes.
(…)
1945. gada novembrī Atašienē mūžībā devies kardināla tēva brālis priesteris Dominiks Pujats, un starp viņa grāmatām bijis arī “Kādas dvēseles stāsts” par svēto Terēzi no Lizjē latgaliešu izloksnē. Šo grāmatu izlasījis, Jānis Pujats uzreiz nolēmis, ka būs priesteris.
(…)
Par spīti visam 1951. gada 29. martu, kad saņēmis Priesterības sakramentu, Jānis Pujats atceras kā ļoti īpašu dienu. Viņam bijis tikai 21 gads un jau priestera amatā! Tas gan nenozīmēja, ka studijas noslēgušās. “Labi, ka seminārā pa divarpus gadiem biju diezgan labi apguvis latīņu valodu un varēju brīvi lasīt grāmatas latīniski par morālteoloģiju un dogmatiku, tikt pie avotiem, kas skaidro ticības patiesības un tikumu mācību. Uzskatīju, ka priesterim visu laiku jābūt formā. Lai būtu formā, visu laiku jārakņājas grāmatās, jāpēta, jāstudē un sprediķi jāraksta. No vienas puses tu studē, no otras puses – dod cilvēkiem,” pauž kardināls.
(…)
Kardināls atzīst, ka ateisma laiks prasījis skaidru valodu, un, lai gan bīskaps Pēteris Strods bijis nobažījies par viņa radikalitāti, savu nostāju nav mainījis. Vaicāts, ko cilvēkiem šajā laikā teicis, kardināls atbild, ka sludinājis patiesības, ko ietver ticības apliecība: “Es ticu uz Dievu, visvareno Tēvu, Debess un zemes Radītāju, un uz Jēzu Kristu…” Sludinājis Evaņģēliju, skaidrojis Dieva baušļus, ticības un tikumības mācību. “Grāmatas tev ir, un tev ir jāsagatavo sprediķis cilvēkiem saprotamā valodā un svētdienās no kanceles jāsludina. Nedēļu pēc nedēļas, svētdienās, svētku dienās. Man tas darbs patika, un es to vienmēr centos darīt pēc labākās sirdsapziņas. Manis rakstītie sprediķi joprojām stāv. Paskatos, ka esmu labi strādājis,” jokojot saka kardināls un piebilst, ka savulaik gatavotos sprediķus atbilstošā liturģiskajā laikā var izmantot arī tagad.
Lai ticīgajai tautai padarītu pieejamus katehismus un lūgšanu grāmatas, garīdznieks arī izgatavojis ofseta mašīnu, ņemot par pamatu kādā veikalā nejauši uzietu grāmatu par šādas mašīnas konstruēšanu. (…)
Pēc Latgales posma ceļš Jāni Pujatu 1958. gadā tālāk vedis uz Rīgu: “Uz Rīgu mani bīskaps no Stirnienes pārcēla. Rīgā jau atkal bija kas cits. Te vajadzēja ļoti daudz strādāt, jo bija jāsaka sprediķi gandrīz visās baznīcās arī poliski un lietuviski, un šīs valodas gribot negribot bija jāapgūst. Ar lietuviešu valodu palīdzēja skolotāja, ar poļu valodu bija vieglāk, jo bijām jau seminārā to daudz maz apguvuši. Taču tagad viss, ko toreiz iemācījos, noder, jo tagadējā draudzē Mises ir četrās valodās un man nav grūtību ar cilvēkiem krieviski, poliski un lietuviski sarunāties,” teic kardināls.
1966. gadā bīskaps Julijans Vaivods garīdzniekam uzticējis arī mākslas vēstures un liturģijas pasniegšanu no jauna atvērtajā Rīgas Garīgajā seminārā.
(…)
Lai paveiktu bīskapa Julijana Vaivoda uzticēto uzdevumu – slepeni informēt Vatikāna valsts sekretāru Kasaroli par stāvokli Baznīcā Latvijā –, 1975. gadā garīdznieks devies savā pirmajā braucienā uz Romu. Pirms tam gan nācies parakstīt baltu lapu Reliģijas lietu padomē, delegācijā bijuši arī čekas aģenti. Kamēr viņi viesnīcā uzdzīvojuši, kardināls slepeni devies pie Vatikāna valsts sekretāra un veiksmīgi izpildījis uzticēto misiju. Šī brauciena laikā, ejot uz tikšanos ar pāvestu Pāvilu VI, arī sanācis nejauši satikt poļu kardinālu Karolu Vojtilu, nākamo pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš pajautājis: “Vai latvieši cer uz neatkarības atgūšanu?” “Mēs palikām atbildi parādā. Poļi tad jau bija daudz brīvāki, bet mums vēl bija savs režīms,” piebilst kardināls.
(…)
Kļūstot par bīskapu, Jānis Pujats izvēlējies devīzi “Pie Jēzus ar Mariju”. “Vispirms bija Marija, un tad Jēzus caur viņu ienāca pasaulē. Šai ziņā Dievmāte ir vistuvākais cilvēks Jēzum, tādēļ arī Dievmāte patiesībā ieguva tūlīt otru vietu pēc Dieva, viņa ir pāri visiem eņģeļiem un erceņģeļiem,” devīzes izvēli pamato kardināls, piekrītot domai, ka Marija var mums palīdzēt tuvoties Jēzum, jo bija viņam vistuvākā gan Nācaretē, gan arī tagad – Debesīs.
(…)
Kalpojot Rīgas arhidiecēzē, garīdznieks iesvētījis 20 jaunas baznīcas, kuras tapušas ar vācu fonda “Bonifatiuswerk” atbalstu, tādējādi tagad katrā Vidzemes novadā ir katoļu baznīca. Taču vislielākais gandarījums kardinālam ir par Aglonas bazilikas atjaunošanu: “Aglona ir mūsu Latvijas svētvieta. Visiem ticīgajiem tā ir īpaša. 15. augustā arī ļoti daudz luterāņu sabrauc uz Aglonu.”
(…)
Dievnamu celtniecība, liturģisko grāmatu izdošana, sadarbība starp valsti un Baznīcu – varētu saukt vēl daudzas citas jomas, kurās kardināls Jānis Pujats ieguldījis savu artavu, nesot Evaņģēlija vēsti pasaulē. Taču tā visa pamatā ir viņa paša ciešā draudzība ar Jēzu un sirds ticība.
(…)
No Jēzus saņemto mīlestību kardināls dāsni sniedz tiem cilvēkiem, kuri dodas pie viņa uz grēksūdzi. Pārsteidz tas, ka viņš katram zina, ko teikt – kā tas ir iespējams? “Man jau ir 90 gadu, esmu garīdznieks, un tā ir mana specialitāte. Ja cilvēks atklāj savu dvēseli, es redzu, kas katram vajadzīgs – līdzīgi kā ārsts savā specialitātē to redz. Tas viss ir ar Dieva žēlastību,” saka kardināls.
Vita Briže
