Šodien Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs ar Latvijas Televīzijas starpniecību sveica Latvijas iedzīvotājus Kristus dzimšanas svētkos. Turpinājumā arhibīskapa apsveikuma teksts.
Dārgie televīzijas skatītāji!
Kā vadmotīvu šai svētku uzrunai paņemsim tekstu no Lūkasa Evaņģēlija: Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē. Lk 2,16
Ziemassvētki ir prieka, miera un pateicības svētki. Pateicamies un priecājamies par to, ka Dievs ir, ka mēs viņam rūpam, ka viņš ir tuvāk nekā mēs varam iedomāties. Šī prieka un pateicības iemesls ir no debesīm nākušais Vārds, tapis miesa Jēzus Kristus personā, un kuru pasaule pirmoreiz ieraudzīja kā mazu bērniņu Bētlemes stallītī. Bērni pieaugušajos rada prieku un cerību par nākotni. Bērns Jēzus jau gadu simtiem ir prieka un cerības avots kristiešiem un labas gribas cilvēkiem.
Uz ko Jēzus mūs aicina Ziemassvētkos? Varbūt jaundzimušais Emmanuēls jeb Dievs ar mums aicina mūs vairāk pateikties par tām mazajām un lielajām lietām, kuras ikdienā liekas pašsaprotamas. Varbūt Jēzus aicina mūs ne tikai izgreznot svētku eglīti, bet arī savu dvēseli, ar to skaistumu, kas nav tikai ārēji redzams, bet ir apslēpts un ārēji izpaužas mūsu labajos darbos un cieņpilnā, atbildīgā attieksmē gan pret sevi, gan pret citiem. Labā vēsts ir tā, ka mums nav jāpaveic kaut kādi varoņdarbi, lai izgreznotu savu dvēseli. Jēzus mūs aicina būt uzticīgiem mazās lietās – tas ir veikt savus ikdienas pienākumus kā paša Dieva uzticētus.
Mūsdienās vārds ‘mīlestība’ bieži vien ir zaudējis savu patieso nozīmi. Ar šo vārdu parasti apzīmējam pieķeršanos kādam cilvēkam vai divu cilvēku intīmās attiecības. Bet patiesībā mīlēt otru nozīmē vēlēt viņam labu, darīt visu, lai otra persona var augt, attīstīties, justies novērtēta un būt laimīga. Šādu nostāju varēsim saglabāt tad, ja nemitīgi apzināsimies Dieva mīlestību uz mums, kā arī to, ka mēs visi esam Viņam dārgi.
Patiesi mīlēt otru varam tad, ja protam pareizi mīlēt sevi. Mīlestība pret sevi nenozīmē izdabāšanu savām iegribām. Nevarēsim otram dāvāt patiesu mīlestību, ja mūsu sirds būs noslēgusies egoismā, vai pirmajā vietā mums būs pašlabums. Pareizi mīlēt sevi, pirmkārt, ir pieņemt sevi tādu, kāds es esmu – ar visiem talantiem un arī vājībām; otrkārt, censties atklāt to ceļu dzīvē, pa kuru iet Dievs mani aicina, un būt uzticīgam tam. Ja visi cilvēki apzinātos savu aicinājumu, sūtību, un izturētos pret to ar atbildību, pasaule būtu pavisam citāda.
Tas būtu jāatceras, dzīvojot tādā sabiedrībā, kāda ir Latvijā – daudznacionālā un daudzkonfesionālā. Mīlestības likums liek mums raudzīties uz ikvienu kā savu laikabiedru, ar kuru ‘esam vienā laivā’ – saka pāvests Francisks. Tieši par manu līdzcilvēku Kungs kādreiz jautās – vai tu viņam devi ēst, dzert, vai tu viņu apģērbi? Mainīt sabiedrību varam, tikai izmainot savu attieksmi pret to, kurš ir mums blakus. Ja viņš kļūs laimīgāks, no tā iegūs visi.
Daudzi svētie ir bijuši priecīgi uzupurēties Dieva un līdzcilvēku labā. Varbūt šajos īpašajos Ziemassvētkos Jēzus arī mūs aicina rast prieku, kopīga labuma vārdā atsakoties no ierastajām Ziemassvētku tradīcijām – iepirkšanās, koncertu apmeklēšanas, draugu apmeklēšanas, tā vietā ziedojot savus līdzekļus? Kā katru gadu, arī šoziem atvērt savu sirdi uz otra vajadzībām aicina dažādas labdarības akcijas.
Varbūt tas, ka mums sevi kaut kādā lietā ir jāierobežo, mūs sāpina, jo galu galā vēsturiskā atmiņa atgādina, ka ir bijuši ilgstoši laika posmi, kad mūsu brīvība un labklājība ir tikusi ierobežota, bet mums jāatceras tā bibliskā patiesība, ka Dievs bieži vien pieļauj to, ka mēs zaudējam kontroli pār savu dzīvi, lai augtu mūsu paļāvība un uzticēšanās viņam.
Šajos Ziemassvētkos esam aicināti mīlēt un pateikties Dievam arī par mūsu kopīgajām mājām – Zemi. Citas Saules sistēmas planētas ir dzīvībai nepiemēroti akmeņu, putekļu un gāzu tuksneši. Bet Zemi Radītājs ir dāvājis cilvēkiem par mājvietu kā līgavainis, kas savai līgavai ir sagatavojis skaistu māju ar plaukstošu dārzu ap to. Vai mēs apzināmies, ka mīlestību pret Dievu varam izpaust arī cieņpilnā attieksmē pret viņa radību?
No kā varam mācīties mīlēt? Mūsu tuvākie skolotāji ir mūsu vecāki. Tāpēc vēlos pateikties saviem vecākiem par viņu pašaizliedzīgo ieguldījumu manas izaugsmes ceļā. Vēlos pateikties visiem vecākiem, kuri ar pašaizliedzību, reizēm ar varonīgu upurgatavību rūpējas par savu bērnu audzināšanu, veicinot to, kas bērniem ļauj uzplaukt, un sargājot no tā, kas var tiem kaitēt šīs zemes dzīves un mūžības perspektīvā.
Mums katram ir nepieciešams tāds Skolotājs, kurš parāda mīlestības skaistumu. Vēl vairāk, kurš parāda īstās Mīlestības avotu – Dievu. Tāpēc šajos Ziemassvētkos novēlu ikvienam no mums no jauna piedzīvot patiesas mīlestības atklāsmi – vai caur tuvu cilvēku, vai caur kādu notikumu, bet jo īpaši, uzlūkojot silē gulošo Bērnu, kas ir Dieva mīlestības pret cilvēku augstākā izpausme.
Priecīgus un mierpilnus Kristus dzimšanas svētkus!
